Šī patiesi revolucionārā revolūcija ir sasniedzama nevis ārējā pasaulē, bet gan cilvēka dvēselē un miesā. Dzīvodams revolucionārā laikposmā, marķīzs de Sads ļoti dabiski izmantoja šo revolūciju teoriju, lai racionalizētu pats savu īpašo ārprāta šķirni. Robespjērs īstenoja paša virspusējākā veida revolūciju — politisko. Sperdams soli tālāk, Babefs mēģināja veikt ekonomisku revolūciju. Sads uzskatīja sevi par īsteni revolucionārās revolūcijas apustuli ārpus vienkāršas politikas un ekonomikas robežām — viņa revolūcijai bija jānotiek katrā atsevišķā vīrietī, sievietē un bērnā, kuru miesai turpmāk bija jākļūst par kopīgu seksuālu īpašumu un prātam jāattirās no visām dabiskajām pieklājības normām, no visiem sūri grūti iemantotajiem tradicionālās civilizācijas jūtu apvaldīšanas paņēmieniem. Protams, starp sadismu un īsteni revolucionāro revolūciju nebūt nav jāpastāv nepieciešamai vai neizbēgamai saiknei. Sads bija vājprātīgs, un viņa revolūcijas vairāk vai mazāk apzinātais mērķis bija universāls haoss un sagrāve. Cilvēkiem, kas valda pār Brīnišķīgo jauno pasauli, varbūt nepiemīt veselais saprāts (šī vārda tā saucamajā pilnīgajā nozīmē), taču viņi nav traki, un viņu mērķis ir nevis anarhija, bet gan sociālā stabilitāte. Tieši tādēļ, lai iegūtu stabilitāti, viņi ar zinātniskiem līdzekļiem veic galējo, personisko, īsteni revolucionāro revolūciju.
Bet mēs tikmēr, iespējams, jau dzīvojam priekšpēdējās revolūcijas pirmajā fāzē. Tās nākamā fāze var būt atomkarš, un tādā gadījumā mums nav vērts noņemties ar nākotnes pareģojumiem. Tomēr ir iespējams, ka mums pietiks veselā saprāta, ja ne lai vispār izbeigtu karot, tad vismaz lai izturētos tik saprātigi, kā izturējās mūsu senči astoņpadsmitajā gadsimtā. Trisdesmitgadu kara neiedomājamās šausmas tiešām deva krietnu mācību, un pēc tam Eiropas politiķi un ģenerāļi vairāk nekā simt gadu apzināti turējās pretim kārdinājumam izmantot savu militāro spēku tam. lai grautu ienaidnieku vai (vairumā konfliktu) cīnītos, līdz pretinieks būs pilnigi iznīcināts. Viņi, bez šaubām, bija agresori, kas kāroja pēc pašlabuma un slavas; tomēr viņi bija arī konservatīvi cilvēki, apņēmušies par katru cenu saglabāt neskartu savu pasauli gluži kā ražošanas uzņēmumu. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā konservatīvo vairs nav; ir bijuši tikai labā spārna nacionālistiskie radikāļi un kreisā spāma nacionālistiskie radikāļi. Beidzamais konservatīvais valstsvīrs bija piektais Lensdaunas marķīzs; un, kad viņš nosūtīja vēstuli avīzei līmes, ierosinādams, ka Pirmo pasaules karu vajadzētu izbeigt ar kompromisu tāpat, kā izbeigts vairums astoņpadsmitā gadsimta karu. tad šī reiz konservatīvā laikraksta redaktors atteicās vēstuli publicēt. Nacionālistiskie radikāļi gāja savu ceļu, un sekas ir zināmas mums visiem — boļševisms, fašisms, inflācija, depresija, Hitlers, Otrais pasaules karš, Eiropas sagrāve un gandrīz vispārējs bads.
Tātad, pieņemot, ka no Hirosimas spēsim iemācīties tikpat, cik mūsu priekšteči iemācījās no Magdeburgas, mēs varbūt varētu gaidit tādus laikus, kuros, kaut arī nevaldīs pilnīgs miers, tomēr notiks ierobežota un tikai daļēji graujoša karadarbība. Tajos laikos varbūt tiks nolemts, ka kodolenerģija jāizmanto rūpnieciskiem nolūkiem. Un rezultātā, protams, vēl nebijušā ātrumā un kvalitātē notiks ekonomisku un sociālu pārmaiņu virkne. Tiks izjaukti visi pastāvošie cilvēku dzīves modeļi, un būs jāizgudro jauni modeļi, lai pieskaņotos atomenerģijas ārpuscilvēciskajam faktoram. Gluži kā modernās drānās tēipies Prokrusts, kodolzinātnieks gatavos gultu, kurā gulēt cilvēcei; un, ja cilvēce tajā neiederēsies, — nu, tad jo ļaunāk cilvēcei pašai. Šis tas būs jāizstiepj, šis tas jāamputē — tieši tāpat, kā darīts kopš tiem laikiem, kad praktiskā zinātne uzņēma gaitu, tikai šoreiz šie pasākumi būs krietni krasāki nekā pagātnē. Šīs nebūt ne mazsāpīgās operācijas vadīs augsti centralizētas totalitāras valdības. Tas ir neizbēgami; jo tuvākā nākotne droši vien būs līdzīga nesenajai pagātnei, un nesenajā pagātnē straujām tehnoloģiskām pārmaiņām, kas risinājušās masu produkcijas ekonomikā un tādas iedzīvotāju masas vidū, kurai lielākoties nepieder īpašums, allaž ir bijusi tieksme radīt ekonomiskas un sociālas jukas. Lai tiktu galā ar jukām, tika centralizēta vara un pastiprināta valdības kontrole. Iespējams, ka visas pasaules valdības būs kļuvušas vairāk vai mazāk pilnīgi totalitāras jau pirms tam, kad sāksies atomenerģijas izmantošana; ka tās būs totalitāras tai laikā un arī pēc tam, kad enerģijas izmantošanas jautājums šķitīs gandrīz skaidrs. Vienīgi plaša mēroga lautas kustība uz decentralizāciju un pašpalīdzību var apturēt pašreizējo statiskuma tendenci. Patlaban nekas neliecina, ka šāda kustība varētu sākties.
Protams, nav nekāda iemesla, kāpēc jaunajam totalitārismam vajadzētu līdzināties vecajam. Valsts pārvalde, kuru īsteno klubi un šāvēju komandas, mākslīgi radīts bads, masu aresti un masu deportācijas, ir ne tikai necilvēcīga (mūsdienās tas vairs nevienu īpaši neinteresē), tā ir arī klaji neefektīva, un augstas tehnoloģijas laikmetā neefektivitāte ir apgrēcība pret Svēto Garu. Patiesi efektīva totalitāra valsts būtu tāda, kurā politisko bosu visvarenā izpildvara un vadītāju armija kontrolētu vergu masu un nebūtu nekādas vajadzības šo masu apspiest, jo vergi mīlētu savu verdzību. Panākt, lai viņi to mīl, — tas mūsdienu totalitārajās valstīs ir propagandas ministriju, laikrakstu redaktoru un skolotāju uzdevums. Taču viņu metodes joprojām ir rupjas un nezinātniskas. Vecie jezuīti gan lielījās — ja viņiem ļautu skolot bērnu, tad viņi atbildētu par pieaugušā reliģiskajiem uzskatiem, tomēr tās bija tikai paštīksmas iedomas. Un modernais pedagogs varbūt pat mazāk veiksmīgi prot vadīt savu audzēkņu refleksus, nekā to pieprata svētie tēvi, kas mācīja Voltēru. Lielākās uzvaras propaganda ir guvusi, nevis kaut ko darot, bet gan atturoties no darīšanas. Patiesība ir diža, bet no praktiskā viedokļa vēl dižāka ir patiesības noklusēšana. Gluži vienkārši nepieminot zināmus tematus, uzslienot, mistera Čērčila vārdiem runājot, "dzelzs priekškaru" starp tautas masām un tādiem faktiem vai argumentiem, ko vietējie politikas bosi uzskata par nevēlamiem, totalitārisma propagandētāji ir ietekmējuši viedokļus daudz efektīvāk nekā tad, ja būtu laiduši darbā visdaiļrunīgākās apsūdzības, visneatvairāmākos loģiskos atspēkojumus. Tomēr ar noklusēšanu nepietiek. Ja vajag izvairīties no vajāšanas, likvidācijas un pārējiem sociālā nemiera simptomiem, tad propagandas pozitivās puses ir jāpadara tikpat efektīvas kā negatīvās. Vissvarīgākie "Manhetenas projekti" nākotnē būs plaši, valdības sponsorēti pētījumi par to, ko politiķi un iesaistītie zinātnieki dēvēs par "laimes problēmu" — citiem vārdiem sakot, par jautājumu, kā likt cilvēkiem mīlēt savu verdzību. Verdzības mīlestība nav iespējama bez ekonomiskas drošības; lai izteiktos īsāk, es pieņemu, ka visvarenajai izpildvarai un tās vadītājiem izdosies atrisināt pastāvīgas drošības problēmu. Taču pastāv tendence ļoti drīz uzskatīt drošību par pašsaprotamu. Tās sasniegšana ir tikai virspusēja, ārēja revolūcija. Verdzības mīlestība var rasties tikai dziļas personiskas revolūcijas rezultātā, kas risinājusies cilvēku prātā un miesā. Lai īstenotu šo revolūciju, mēs cita starpā pieprasām šādus atklājumus un izgudrojumus. Pirmkārt, stipri uzlabotu suģestijas tehniku — sākot ar zīdaiņu ietekmēšanu, turpinot ar narkotiku, piemēram, skopolamīna palīdzību. Otrkārt, pilnīgi izstrādātu cilvēcisko atšķirību zinātni, kas ļautu valdības ieceltiem vadītājiem ievietot katru indivīdu viņa vai viņas pienācīgajā vietā sociālajā un ekonomiskajā hierarhijā. (Cilvēkiem, kuri neatrodas savā īstajā vietā, ir nosliece perināt bīstamas domas par sociālo sistēmu un aplipināt ar savu neapmierinātību arī citus.) Treškārt (jo realitāte, lai cik utopiska, ir kaut kas tāds, no kā cilvēki diezgan bieži vēlas atpūsties), aizstājēju alkoholam un pārējām narkotikām, kaut ko tādu, kas būtu reizē mazāk kaitīgs un dotu lielāku baudu nekā džins vai heroīns. Un, ceturtkārt (taču tas būtu ilgtermiņa projekts, un vajadzētu vairākas totalitārās kontroles paaudzes, lai novestu to līdz sekmīgam iznākumam), pilnīgi drošu eigēnikas sistēmu, kas paredzēta cilvēciskā produkta standartizācijai un vadītāju darba veicināšanai. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" šī cilvēciskā produkta standartizācija ir novesta līdz fantastiskām, tomēr varbūt visnotaļ iespējamām galējībām. Tehniskā un ideoloģiskā ziņā mēs joprojām esam tālu no mēģeņu bērniem un Bokanovska pusidiotu grupām. Taču kā lai zina. kas viss nevar notikt Mūsu Forda 600. gadā? Turklāt pārējās iezīmes, kas piemīt šai laimīgākajai un stabilākajai pasaulei, — somas un hipnopēdijas ekvivalenti, zinātniskā kastu sistēma ,— iespējams, ir vairs tikai triju vai četru paaudžu atstatumā. Un arī "Brīnišķīgās jaunās pasaules" seksuālais neizvēlīgums nemaz nešķiet tik ļoti tāls. Amerikā jau ir viena otra pilsēta, kur laulības šķiršanu skaits sakrīt ar noslēgto laulību skaitu. Nav šaubu — pēc pāris gadiem laulības apliecības pārdos tāpat kā suņu turēšanas apliecības, derīgas uz gadu, un neviens likums neliedz mainīt suņus vai turēt mājās vairāk par vienu dzīvnieku. Samazinoties politiskajai un sociālajai brīvībai, kompensējot rodas tendence pieaugt seksuālajai brīvībai. Un diktators (ja vien viņam nebūs nepieciešama lielgabalu gaļa un ģimenes, ar kurām kolonizēt tukšas vai iekarotas teritorijas) visiem spēkiem veicinās šo brīvību. Kopā ar brīvību nodoties sapņiem narkotiku, filmu un radio iespaidā šī brīvība palīdzēs viņa pavalstniekiem samierināties ar verdzību, kas būs viņu liktenis.