Выбрать главу

Ņemot to visu vērā, šķiet, ka Utopija ir mums daudz tuvāk, nekā kādam būtu nācis prātā pirms nieka piecpadsmit gadiem. Turklāt es projicēju to sešsimt gadu tālā nākotnē. Šodien šķiet gluži iespējams, ka šīs šausmas var piemeklēt mūs viena vienīga gadsimta laikā. Protams, ja tikmēr mēs atturēsimies uzspert paši sevi gaisā. Patiesi, ja vien mēs neno­lemsim deeentralizēties un izmantot praktisko zinātni — nevis kā mērķi, kuram cilvēki kļūst par līdzekli, bet gan kā līdzekli brīvu indivīdu sabiedrības veidošanai —, tad mums atliks tikai divas iespējas, ko izvēlēties: vai nu vairākas na­cionālas, militarizētas totalitārisma valstis, kuras balstītas uz bailēm no atombumbas un kuru sekas būs civilizācijas iznīcība (vai, ja karadarbība tiks ierobežota, militārisms kļūs mūžīgs); vai arī vienu supranacionālu totalitārismu, kuru radīs sociālais haoss, kā cēlonis būs straujais tehnolo­ģiskais progress kopumā un atomrevolūcija īpaši, un kurš, tiecoties pēc efektivitātes un stabilitātes, pārtaps Utopijas labklājības tirānijā. Kas maksā, tas pasūta mūziku.

Brīnišķīga jaunā pasaule

,,

PIRMĀ NODAĻA

Stūraina, pelēka ēka, tikai trīsdesmit četrus stāvus augsta. Virs galvenās ieejas vārdi: Centrālais Londonas inku­batori; un Apstrādes centrs, — un uz vairoga Pasaules valsts devīze: Kopība, Vienādība, Stabilitāte.

Milzīgā telpa pirmajā stāvā bija vērsta uz ziemeļiem. Auksta par spīti vasarai aiz rūtīm, par spīti pašas telpas tropiskajam karstumam, pa logiem žilbīgi iespīdēja asa, palsa gaisma, alkatīgi meklēdama kādu drānās ietērptu manekenu, kādu bālu veidolu, ko klātu akadēmiska zosāda, taču atrada tikai laboratorijas stiklu, niķeli un salti zalgojošu porcelānu. Ziemīgums atsaucās ziemīgumam. Strādnieku virsvalki bija balti, uz viņu rokām spīgoja blāva miroņkrāsas gumija. Gaisma bija sasalusi, mirusi, spoks. Vienīgi no mikroskopu dzeltenajiem cilindriem tā aizņēmās kādu drusku piesāti­nātā un dzīvīga satura, guldamās uz nospodrinātajiem stobriem gluži kā sviests, salda svītra pēc svītras garā rindā pa visiem darbgaldiem.

— Un šī. sacīja direktors, vērdams vaļā durvis, — ir Apaugļošanas telpa.

Brīdī, kad telpā ienāca Inkubatoru un apstrādes centra direktors, trīssimt apaugļotāju, nolikuši pār saviem instru­mentiem, bija iegrimuši tik tikko elpojošā klusumā, aizmirstīgā, pašā ar sevi runājošā aizrautīgas koncentrēšanās dūkoņā vai svelpoņā. Jaunuzņemtie studenti, ļoti jauni, sārti un nepieredzējuši, nervozi un visai pazemīgi bariņā sekoja direktoram uz papēžiem. Katram rokā bija piezīmju burtnīca, kurā viņš sāka izmisīgi skribelēt. tiklīdz ierunājās dižais vīrs. Taisni no pirmavota. Tā bija reta privilēģija. Lon­donas IA centra direktors uzskatīja, ka ir svarīgi vienmēr pašam personiski izvadāt savus jaunos studentus pa dažādajām nodaļām.

"Vienkārši lai jums rastos vispārējs priekšstats," viņš mēdza studentiem paskaidrot. Jo viņiem, bez šaubām, bija nepieciešams kaut kāds vispārējs priekšstats, ja viņi gribēja prātīgi darīt savu darbu, — tomēr, ja viņi gribēja paliki labi un laimīgi sabiedrības locekļi, tad šim priekšstatam va­jadzēja būt tik šauram, cik vien iespējams. Jo. kā katram zināms, tieši sīkumi ir svarigi tikumam un laimei; vispārēji apgalvojumi ir intelektuāli nepieciešams ļaunums. Sa­biedrības mugurkaulu veido nevis filosofi, bet gan figūriņu izzāgētāji un marku krājēji.

"Rīt," direktors parasti piebilda, veltīdams studentiem sirsnīgu smaidu, kurā vīdēja tikko manāms drauds, "jūs ķersieties pie nopietna darba. Jums neatliks laika vispā­rējiem apgalvojumiem. Tikmēr…"

Tikmēr tā bija privilēģija. Taisni no pirmavota iekšā piezīmju burtnīcā. Zēni skribelēja kā negudri.

Slaiks un diezgan kalsns, taču stalts, direktors iegāja telpā. Viņam bija garš zods un prāvi, diezgan stipri uz āru izvirzīti zobi, ko brīžos, kad viņš nerunāja, tik tikko nosedza pilnīgās, pārsmalcināti izliektās lūpas. Vecs, jauns? Trīs­desmit gadu? Piecdesmit? Piecdesmit pieci? Grūti bija pateikt. Turklāt tāds jautājums neradās; šajā stabilitātes gadā, 632. gadā pēc Forda, nevienam nenāca prātā to uzdot.

— Sākšu no paša sākuma, IA direktors sacīja, un cītīgākie studenti atzīmēja šo viņa nolūku savās piezīmju burtnīcās: Sākt no paša sākuma. — Tie, viņš pamāja ar roku visapkārt, ir inkubatori. Un, atvēris izolētas durtiņas, parādīja viņiem statņu rindas, pilnas ar numurētām mē­ģenēm. Olšūnu krājums nedēļai, viņš paskaidroja. Tās tiek turētas asins temperatūrā; turpretī vīrišķās gamelas, un viņš atvēra citas durtiņas, ir jātur trīsdesmit piecu, nevis trīsdesmit septiņu grādu temperatūrā. Pilna asins…

Kamēr zīmuļi turpināja nesalasāmi švīkat lappuses, viņš, joprojām atspiedies pret inkubatoriem, īsi aprakstīja moderno apaugļošanas procesu; vispirms viņš, protams, stāstīja par ķirurģisko metodi — "operācija, kurai piekrīt brīvprātīgi Sabiedrības labā, nemaz nerunājot par faktu, ka pēc tās tiek piešķirta prēmija pusgada algas apjomā"; turpināja, īsi izskaidrodams metodi, kā saglabāt izgriezto olnīcu dzīvu un nodrošināt tai aktīvu attīstību; pārgāja uz apsvērumiem par optimālo temperatūru, sāļumu, stigribu; pieminēja šķīdumu, kurā tiek uzglabātas atdalītās un no­briedušās olšūnas; un, aizvedis savus audzēkņus pie darb­galdiem, pat parādīja viņiem, kā šis šķīdums tiek izsūkts no mēģenēm; kā to pa lāsei pilina uz īpaši sasildītiem mikro­skopu priekšmetstikliņiem; kā pārbauda, vai šai šķīdumā glabātās olšūnas attīstās normāli, kā tās saskaita un saliek porainā tvertnē; kā (tagad viņš aizveda studentus noskatīties operāciju) šī tvertne tiek iegremdēta siltā buljonā, kurš satur brīvi peldošus spermatozoīdus, — un viņš uzsvēra, ka to minimālajai koncentrācijai jābūt simt tūkstošiem uz kubik­centimetru; kā pēc desmit minūtēm trauku izceļ no šķīduma un tā saturu pārbauda vēlreiz; kā tās olšūnas, kas palikušas neapaugļotas, at kal iegremdē buljonā un, ja nepieciešams, dara to vēlreiz; kā apaugļotā olšūna atgriežas inkubatorā; tur paliek alfas un betas, pirms nonāk pēdējā mēģenē; toties gammas, deltas un epsiloni tiek atkal ņemti laukā jau pēc trīsdesmit sešām stundām, lai tiktu pakļauti Bokanovska procesam.