Bokanovska procesam, direktors atkārtoja, un studenti pasvītroja šos vārdus savās mazajās burtnīciņās. temperatūra sterilizē. Auni, kas ietīti tennogenā, nevar radīt jērus.
Viena olšūna, viens embrijs, viens pieaugušais — tas bija normāli. Turpretī bokanovskizēta olšūna pumpuroja, vairojās, dalījās. No astoņiem līdz deviņdesmit sešiem pumpuriem. un katrs pumpurs izauga par pilnīgi izveidojušos embriju un katrs embrijs — par normāla izmēra pieaugušo. Tur, kur senāk bija izaudzis tikai viens pieaugušais, tagad varēja izaudzēt deviņdesmit sešus. Progress.
Būtībā, IAD beidza savu runu, bokanovskizāciji sastāv no attīstības kavējumu virknes. Mēs apturam normālo augšanu, un, lai cik paradoksāli tas būtu, olšūnā rezultātā sāk pumpurot.
Rezultātā sāk pumpurot. Zīmuļi zibēja vien.
Viņš norādīja ar roku. Statnis, pilns ar mēģenēm, pa ļoti lēni slīdošu lenti iebrauca lielā metāla kastē, cits statnis patlaban slīdēja no tās ārā. Mehānisms klusu murrāja. Viņš pateica studentiem, ka vajagot astoņas minūtes, lai mēģenes tiktu kastei cauri. Astoņas minūtes ilga apstarošana ar spēcīgiem rentgenstariem, vairāk olšūna nevarēja izturēt. Dažas aizgāja bojā; mazāk jutīgās no pārējām pārdalījās divās daļās; vairums izdzina četrus pumpurus; dažas — astoņus; visas atgriezās inkubatoros, kur pumpuri sāka attīstīties; pēc divām dienām olšūnas tika spēji atdzesētas — atdzesētas un apturētas attīstībā. Divi, četri, astoņi — savukārt sāka pumpurot pumpuri; un sapumpurojuši saņēma gandrīz nāvējošu alkohola devu; tad tic turpināja pumpurot un sapumpurojuši — pumpurs no pumpura, pumpurs no pumpura — pēc tam — jo vēl viena apturēšana lielākoties kļuva liktenīga — tika atstāti mierīgai attīstībai. Un ap to laiku sākotnējā olšūna jau pienācīgi grasījās pārvērsties par astoņiem līdz deviņdesmit sešiem embrijiem — jūs piekritīsiet, milzīgs dabas uzlabojums. Identiski dvīņi — bet ne pa nieka diviem un trim kā senajās dzīvdzemdēšanas dienās, kad olšūnai reizēm gadījās sadalīties: nē, dučiem, vairākiem desmitiem uzreiz.
— Desmitiem, direktors atkārtoja un izpleta rokas, kā sniegdams dāsnas veltes. Desmitiem.
Taču viens no studentiem bija pietiekami dumjš, lai pajautātu, kāds no tā labums.
— Manu mīļo zēn! Direktors strauji pacirtās pret viņu. — Vai tad tu nesaproti? Vai tu nesaproti? Viņš pacēla roku; sejas izteiksme bija svinīga. — Bokanovska process ir viens no galvenajiem sociālas stabilitātes instrumentiem!
— Galvenajiem sociālas stabilitātes instrumentiem.
— Standarta vīrieši un sievietes; vienveidīgās grupās. Vesela maza fabriciņa piestūķēta ar vienas vienīgas bokanovskizētas olšūnas produkciju.
— Deviņdesmit seši identiski dvīņi strādā ar deviņdesmit sešām identiskām mašīnām! Balss gandrīz trīcēja jūsmā. Beidzot viss ir skaidri pārskatāms. Pirmo reizi vēsturē. Viņš citēja planētas devīzi. Kopība, vienādība, stabilitāte. Diženi vārdi. Ja mēs varētu bokanovskizēt bezgalīgi, visa problēma būtu atrisināta.
— To atrisinātu standarta gammas, vienādas deltas, vienveidīgi epsiloni. Miljoni identisku dvīņu. Masu produkcijas princips, kas beidzot ieviests bioloģijā.
— Taču diemžēl, direktors pašūpoja galvu, mēs nespējam bokanovskizēt bezgalīgi.
Deviņdesmit seši acīmredzot bija robeža; septiņdesmit divi bija labs caurmērs. No vienas olšūnas ar viena un tā paša vīrieša gametām saražot pēc iespējas vairāk identisku dvīņu grupu — tas bija pats labākais (diemžēl gan tikai otrais labākais) rezultāts, ko varēja panākt . Un pat tas bija grūti.
— Jo dabai vajag trīsdesmit gadu, lai divsimt olšūnu sasniegtu briedumu. Bet mūsu uzdevums ir stabilizēt iedzīvotāju skaitu šajā brīdī, šeit un tagad. Ražot pa nieka dvīņu pārim vairāk nekā gadsimta ceturksni — kāda tam būtu jēga?
Skaidrs, ka jēgas nebūtu nekādas. Taču Podsnapa metode bija ārkārtīgi paātrinājusi nobriešanas procesu. Divu gadu laikā lika iegūtas vismaz simt piecdesmit nobriedušas olšūnas. Apaugļojiet un bokanovskizējiet — citiem vārdiem sakot, sareiziniet ar septiņdesmit divi —, un jūs iegūsiet vidējo skaitu, gandrīz vienpadsmit tūkstošus brāļu un māsu simt piecdesmit identisku dvīņu grupās, divu gadu robežās visi vienādā vecumā.
Un izņēmuma gadījumos mēs varam panākt, lai viena olšūna sagādā mums vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus pieaugušu indivīdu.
Viņš pamāja gaišmatainam, sārtvaidzīgam jaunam vīrietim, kurš tobrīd gāja garām. Mister Foster! viņš uzsauca. Jaunais sārtvaidzis picnāca pie viņiem. Mister Foster, vai varat nosaukt mums vienas olšūnas rekordu?
— Šajā Centrā — sešpadsmitlūkstoš divpadsmit, misters Fosters nevilcinoties atbildēja. Viņš runāja ļoti ātri, zilajām acīm mundri šaudoties, un skaitļus nosauca ar acīm redzamu labpatiku. Sešpadsmiltūkstoš divpadsmit; simt astoņdesmit deviņās identisku dvīņu grupās. Bet ir veicies arī daudz labāk, viņš bēra vārdus, dažos tropiskajos Centros. Singapūra bieži ir saražojusi pāri par sešpadsmiltūkstoš piecsimt; un Mombasa pat ir sasniegusi septiņpadsmit tūkstošu robežu. Bet viņiem jau arī ir netaisnas priekšrocības. Jums vajadzētu redzēt, kā nēgerictes olšūna reaģē uz hipofīzes hormoniem! Tas ir pilnīgi apbrīnojami, ja pierasts strādāt, ar eiropiešu māteriālu. Tomēr. viņš iesmiedamies piemetināja (tak viņa acīs kvēloja kaujas liesma un zods izaicinoši pacēlās), tomēr mēs taisāmies viņus pieveikt, ja vien spēsim. Patlaban es strādāju ar brīnišķīgu delta mīnus olšūnu. Tikai astoņpadsmit mēnešu veca. Un jau vairāk nekā divpadsmittūkstoš septiņsimt bērnu, vai nu izlieti, vai embrijā. Un vel arvien spēcīga. Mēs tomēr pieveiksim viņus.
— Tāds noskaņojums man patīk! direktors iesaucās un uzsita misteram Fosteram uz pleca. Nāciet mums līdzi un dāvājiet šiem puišiem savas lietpratēja zināšanas!
Misters Fosters kautri pasmaidīja. — Labprāt. Viņi sāka iet .
Pudeļošanas telpā valdīja saskanīga rosme un akurāta darbošanās. No orgānu noliktavas, kas atradās dziļākajā pagrabstāvā, mazos liftos augšup traucās svaigi cūkas vēdcrplēves gabali, sagriezti piemērotā lielumā. Šviks! un pēc tam — klikš! lifta slēgi atsprāga vaļā: pudeļu uzpildītajam vajadzēja tikai pastiept roku. paņemt plēves gabalu, ievietot, sakārtot, un, pirms uzpildītā pudele paguva aizvirzīties nesasniedzamā tālumā pa bezgalīgo lenti, švīks, klikš! — no dziļumiem augšup jau bija izšāvies cits vēdcrplēves gabals, gatavs ieslīdēt cilā pudelē, nākamais lēnajā, nebeidzamajā procesijā uz lentes.
Blakus uzpilditājicm stāvēja matrikulētāji. Procesija virzījās uz priekšu; olnīcas no mēģenēm cita pēc citas tika pārvietotas lielākajos traukos; vēderplēves odere tika veikli icšķelta, morula ielikta vietā, ieliets sāļu šķidums… un pudele jau bija aizslīdējusi prom, un nu bija etiķešu līmētāju kārta. Iedzimtība, apaugļošanas datums, piederība pie Bokanovska grupas — katra detaļa tika pārcelta no mēģenes uz pudeli. Ne vairs anonīma, bet apveltīta ar nosaukumiem, identificēta, procesija lēnām virzījās uz priekšu —caur atvērumu sienā, pamazītiņām uz Sociālās predestinācijas telpu.