Astoņdesmit astoņi kubikmetri kartīšu kataloga, ar baudu noteica misters Fosters, kad viņi iegāja iekšā.
— Un tas satur visu svarīgo informāciju, piebilda direktors.
— Ik ritu tā tiek papildināta.
— Un ik pēcpusdienu koordinēta.
— Un, pamatojoties uz to, tiek veikti aprēķini.
— Tik un tik indivīdu ar tādām un tādām īpašībām, misters Fosters sacīja.
— Izplatīti tādos un tādos daudzumos.
— Optimālā izliešanas norma jebkurā mirkli.
— Neparedzēti zudumi, kas nekavējoties tiek vērsti par labu.
— Nekavējoties, misters Fosters atkārtoja. Ja jūs zinātu, cik virsstundu man nācās nostrādāt pēc pēdējās zemestrīces Japānā! Viņš omulīgi iesmējās un pašūpoja galvu.
— Predestinatori nosūta savas aplēses apaugļotajiem.
— Un tie izsniedz viņiem tik daudz embriju, cik pieprasits.
— Un pudeles nonāk šeit, lai tiktu detalizēti predestinētas.
— Bet pēc tam tiek nosūtītas uz embriju noliktavu.
— Un tieši turp mēs tagad dosimies.
Atvēris durvis, misters Fosters pirmais sāka kāpt lejup pa kāpnēm, kas veda pagrabā.
Temperatūra joprojām bija tropiska. Viņi nokāpa biezējošā pustumsā. Divas durvis un gaitenis ar diviem pagriezieniem gādāja, lai pagrabā nejauši neiezagtos diena.
— Embriji ir kā fotofilma, misters Fosters draiski sacīja, vērdams vaļā otrās durvis. Tie panes vienīgi sarkanu gaismu.
Un patiesi — tveicīgā tumsa, kurā viņam nopakaļ tagad iegāja studenti, bija saredzama un tumšsarkana, gluži kā tumsa aizvērtās acīs vasaras pēcpusdienā. Pudeles izliektiem sāniem garās rindu rindās, kārtu kārtās vizuļoja kā neskaitāmi rubīni, un starp rubīniem kustējās vīriešu un sieviešu miglaini sarkanie rēgi ar violetām acīm un visiem ādas tuberkulozes simptomiem. Gaisā viegli virmoja mašīnu dūkoņa un tarkšķi.
— Mister Foster, nosauciet viņiem dažus skaitļus! noguris no runāšanas, teica direktors.
Misters Fosters ar lielāko prieku nosauca viņiem dažus skaitļus.
Divsimt divdesmit metru garumā, divsimt metru platumā, desmit augstumā. Viņš norādīja augšup. Kā cāļi, kas dzer ūdeni, studenti pacēla acis pret tālajiem griestiem.
Trīs plauktu rindas: pirmā stāva līmenis, pirmais balkons, otrais balkons.
Kārtās izvietoto balkonu zimekligās tērauda konstrukcijas visos virzienos izdzisa tumsā. To tuvumā trīs sarkani spoki čakli cēla nost no slīdošām kāpnēm lielas šaurkakla pudeles.
Tas bija eskalators no Sociālās predestinācijas telpas.
Katrai pudelei bija jānonāk vienā no piecpadsmit plauktiem; katrs plaukts, lai gan to nevarēja manīt, bija konveijers, kas kustējās ar ātrumu trīsdesmit trīs. komats, trīs centimetri stundā. Divsimt sešdesmit septiņas dienas pa astoņiem metriem dienā. Kopā divtūkstoš simt trīsdesmit seši metri. Viens aplis pagrabā pirmā stāva līmenī, viens pirmajā balkonā, pusaplis otrajā, un divsimt sešdesmit septītajā rītā — dienas gaisma Izliešanas telpā. Tā dēvētā neatkarīgā eksistence.
Bet starplaikā, misters Fosters beidzot sacīja, mēs pagūstam daudz ko ar tiem izdarīt. O, ļoti daudz ko! Viņa smiekli bija zinoši un triumfējoši.
— Tāds noskaņojums man patīk! direktors vēlreiz noteica. Pastaigāsim pa šo telpu! Mister Foster. izstāstiet viņiem visu!
Misters Fosters paklausīgi izstāstīja viņiem.
Izstāstīja viņiem par embriju, kas aug savā vēderplēves gultā. Lika viņiem nogaršot piesātināto asins aizstājēju, ar kuru tas barojas. Izskaidroja, kādēļ embrijs jāstimulē ar placentīnu un tiroksīnu. Pastāstīja viņiem par corpus luteum ekstraktu. Parādīja viņiem sprauslas, pa kurām no pirmā līdz divtūkstoš četrdesmitajam metram šis ekstrakts tiek automātiski ievadīts pēc katriem divpadsmit metriem. Runāja par pakāpeniski pieaugošajām hipofīzes hormonu devām, kas tiek dotas ceļojuma pēdējos deviņdesmit sešos metros. Aprakstīja mākslīgo barošanas asinsriti, kas tiek pievienota katrai pudelei simt divpadsmitajā metrā; parādīja viņiem asins aizstājēja tvertni, centrbēdzes sūkni, kas liek šķīdumam rotēt virs placentas, plūst caur sintētisko plaušu un caur atkritumvielu filtru. Pieminēja embrija nepatīkamo noslieci uz anēmiju, kuras dēļ to nākas apgādāt ar lielām devām cūkas kuņģa un kumeļa embrija aknu ekstrakta.
Parādīja viņiem vienkāršo mehānismu, ar kura palīdzību pēdējos divos metros no katriem astoņiem visi embriji vienlaikus tiek sakratīti tā, lai iekļautos kopīgā kustībā. īsi pieskārās tam, cik nopietna ir tā dēvētā "izliešanas trauma", un uzskaitīja piesardzības pasākumus, ar kuriem, pienācīgi trenējot iepudeļoto embriju, šo bīstamo šoku var samazināt līdz minimumam. Pastāstīja viņiem par dzimuma noteikšanas testiem, kuri tiek veikti ap divsimto metru. Izskaidroja etiķetēšanas sistēmu —T nozīmēja vīrieti, aplītis sievieti, bet tos, kam ir lemts palikt neauglīgiem, apzīmēja melna jautājuma zīme uz balta pamata.
— Jo lielum lielajā vairumā gadījumu auglība, bez šaubām, ir tikai traucēklis. misters Fosters teica. Viena auglīga olšūna no tūkstoš divsimt — ar to mūsu mērķiem pilnīgi pietiktu. Taču mēs vēlamies plašas izvēles iespējas. Un. protams, allaž jāatstāj milzīga rezerve drošības labad. Tāpēc mēs ļaujam nonnāli attīstīties veseliem trīsdesmit procentiem sievišķo embriju. Pārējie atlikušajā ceļa posmā ik pēc divdesmit četriem metriem saņem vīrišķo dzimumhormonu devu. Rezultāts: tie izlejas neauglīgi — strukturāli pilnīgi normāli ("Tiesa," viņam nācās atzīt, "viņiem ir tikko manāma nosliece uz bārdu"), taču sterili. Garantēti sterili. Un te nu mēs beidzot atstājam vienkāršas un verdziskas dabas atdarināšanas jomu, misters Fosters turpināja, un nonākam daudz interesantākajā cilvēcisko izgudrojumu pasaulē.
Viņš saberzēja plaukstas. — Jo viņi, bez šaubām, neaprobežojās tikai ar embriju audzēšanu; to jau mācētu pat govs.
— Mēs arī predestinējam un apstrādājam. Savus mazuļus mēs izlejam jau kā gatavus, sabiedrībai pielāgotus cilvēkus, kā alfas vai epsilonus, kā nākamos kanalizācijas strādniekus vai nākamos… Viņš grasijās teikt "nākamos Pasaules Pārraugus", tomēr izlaboja pats sevi, pateikdams: …kā nākamos Inkubatoru direktorus.
IAD atbildēja uz komplimentu ar smaidu.
Viņi tuvojās vienpadsmitā plaukta trīssimt divdesmitajam metram. Jauns beta mīnus mehāniķis ar skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu čakli darbojās ap garāmslīdošas pudeles asins aizstājēja sūkni. Viņš grieza skrūves, un elektromotora dūkoņa kļuva par dažām toņa daļām dobjāka. Lejup, lejup… Pēdējais tvēriens, ašs skatiens uz apgriezienu skaitītāju, un viņš bija licis galā. Pagājis divus soļus tālāk gar slīdlenti, viņš uzsāka to pašu darbu pie nākamā sūkņa.
— Šeit tiek samazināts apgriezienu skaits minūtē, misters Fosters paskaidroja. Aizstājējs griežas lēnāk, tāpēc caur plaušu izplūst ar lielākiem starplaikiem un tādējādi piegādā embrijam mazāk skābekļa. Skābekļa devas samazinājums ir vislabākais paņēmiens, kā noturēt embriju zem normālstāvokļa. Viņš atkal saberzēja plaukstas.
— Bet kādēļ jūs gribat turēt embriju zem normālstāvokļa? kāds vientiesīgs students iejautājās.
— Ēzeli! ierunājās direktors, pārtraukdams savu ilgo klusēšanu. — Vai tev nav nācis prātā, ka epsilona embrijam nepieciešama epsilona vide un epsilona iedzimtība?
Studentam tas acīmredzot nebija nācis prātā. Viņš pagalam apmulsa.