Sieviete laipni lūgusi viņu runāt klusāk.
Džonijs pieprasījis nolādēto iekāpšanas karti, citādi viņa nožēlošot, un viņam taču pienākoties cieņa. Cietumā tu nevienam neļauj necienīt sevi.
Tad sieviete nospiedusi pogu. Pēc mirkļa bijuši klāt apsardzes viri, kas lūkojuši Džoniju Lārču pārliecināt, lai viņš klusi atstāj lidostu. Bet Džonijs neklausījis, un sācies skarbs strīds.
Beigās Džonijs līdz Sietlai nemaz nav ticis. Nākamās dienas pagājušas pilsētas krogos, bet, kad simts dolāri beigušies, viņš ar plastmasas rotaļu pistoli rokā uzbrucis degvielas uzpildes stacijai, lai tiktu pie naudas un turpinātu plītēt. Beigās Džoniju saņēmuši ciet par dabisko vajadzību kārtošanu uz ielas. Necik ilgi, un viņš atkal tupējis aiz restēm, izciezdams atlikušo termiņu vēl ar uzviju par uzbrukumu degvielas stacijai.
Džonijs Lārčs bija pārliecināts, ka no tā visa izriet mācība: netracini lidostas ļaudis!
- Vai tev nešķiet, ka uzvedība, kas attaisnojas ekstrēmā vidē, tādā kā cietums, citur neder, vēl vairāk, var pat kaitēt? noklausījies visu stāstu, Ēna pajautāja.
- Klausies taču, vecīt, ko tev saku, Džons Lārčs palika pie sava. Netracini lidostas kuces!
Ēna viegli pasmaidīja, atceroties šo sarunu. Viņa autovadītāja apliecība bija derīga vēl dažus mēnešus.
- Autoosta! Visiem izkāpt!
Autoosta smirdēja pēc urīna un saskābuša alus. Iekāpis taksometrā, Ēna lūdza aizvest līdz lidostai. Šoferim viņš piesolīja uzmest piecus dolārus pa virsu, ja brauks klusēdams. Lidostu viņi sasniedza divdesmit minūtēs, un ceļā taksometra vadītājs nebilda ne vārda.
Ēna soļoja pa spoži apgaismotu termināli. Tomēr viņu māca bažas par elektronisko biļeti. Vieta bija rezervēta uz piektdienu; nez vai izdosies izlidot šodien? Viss, kas bija elektronisks, šķita maģisks, kas kuru katru mirkli var izgaist. Viņam patika lietas, ko varēja aptaustīt un paņemt rokās.
Lai nu kā, kabatas portfelis Ēnam vēl bija, atgūts pēc trim gadiem, ar dažām nederīgām kredītkartēm un Visa, kas (patīkams atklājums!) derēja līdz janvāra beigām. Tāpat arī rezervācijas kods. Turklāt Ēna nezin kāpēc bija pilnīgi pārliecināts, ka mājās viss būs labi, vienīgi tur jānokļūst. Lora būs sveika un vesela. Varbūt tas bija veikls gājiens, lai dažas dienas ātrāk izrautu vīru no cietuma? Vai ari pārpratums no automašīnas vraka uz šosejas iznesa pavisam citu Loru Mūnu.
Ārā, aiz lidostas stikla sienām, plaiksnīja zibens. Ēna aptvēra, ka aizturētu elpu kaut ko gaida. Attālu dārdēja pērkons. Ēna izelpoja.
No letes otras puses uz viņu blenza nogurusi baltā sieviete.
- Labdien! Ēna viņu sveicināja. Tu esi pirmā svešā sieviete, miesa un asinis, ar kuru es pēc trim gadiem runāju. Man ir elektroniskās biļetes kods. Lidojums paredzēts piektdien, bet man vajag šodien ģimenē bēres.
- Mm. Izsaku līdzjūtību. Noklikšķinājusi datora taustiņus, sieviete ielūkojās monitorā un sāka sist pa taustiņiem. Nekādu problēmu! Pierakstīju jūs uz trijiem trīsdesmit. Vētras dēļ lidojums var aizkavēties, sekojiet tablo! Bagāža būs?
Ēna pacēla savu plecu somu.
- Tā taču nebūs jānodod, vai ne?
- Nē, viņa attrauca. Viss kārtībā. Vai jums ir dokuments ar fotogrāfiju?
Ēna uzrādīja autovadītāja apliecību.
Lidosta nebija liela, tomēr Ēnu pārsteidza neskaitāmie cilvēki, kas to vien darīja kā staigāja. Skat dažs labs nevērīgi iegrūž maku aizmugures kabatā, cits pabāž zem krēsla somu un neliekas par to ne zinis. Beigās viņš attapās, ka te nav cietums.
Līdz vārtu atvēršanai vēl bija pusstunda. Ēna nopirka picas gabalu un ar karsto sieru apdedzināja lūpas. Sagrabinājis atlikumu, viņš piegāja pie telefona automāta. Piezvanīja Robijam uz "Muskuļu darbnīcu". Klausulē atsaucās automātiskais atbildētājs.
- Sveiks, Robij! Ēna sacīja. Man pateica, ka Lora mirusi. Palaida ātrāk. Braucu mājās.
Pēc tam (cilvēki taču bieži kļūdās, vai tad nav dzirdēts?) Ēna piezvanīja uz mājām un klausījās Loras balsī.
- Sveiks! viņa sacīja. Manis te nav vai arī nevaru pieiet pie tālruņa. Atstājiet ziņu, un es piezvanīšu! Jauku jums dienu!
Ēna nespēja parunāt.
Apsēdies uz plastmasas krēsla pie vārtiem, viņš tik stingri satvēra somu, ka iesāpējās pirksti.
Prātā atausa pirmā tikšanās ar Loru. Toreiz Ēna nezināja pat viņas vārdu. Lora bija Odrijas Bērtones draudzene. Viņi ar Robiju sēdēja restorānā Chi-Chi. Lora ienāca soli aiz Odrijas, un Ēna nespēja atraut no viņas skatienu. Meitenei bija gari, kastaņbrūni mati un tik zilas acis, ka sākumā viņš maldīgi noturēja tās par tonētām kontaktlēcām. Lora pasūtīja zemeņu daikiri un uzstāja, lai ari viņš nogaršo. Ēna ierāva malciņu, un viņa priecīgi iesmējās.
Lorai ļoti patika, ka citi nogaršo to pašu, ko viņa.
Tovakar, novēlējis labu nakti, Ēna viņu noskūpstīja. Loras lūpas garšoja pēc zemeņu daikiri, un Ēnam nekad vairs negribējās skūpstīt kādu citu.
Sievietes balss paziņoja, ka sākas iekāpšana lidmašīnā. Pirmo izsauca Ēnas rindu. Viņa vieta atradās pašā aizmugurē, bet blakus sēdvieta bija tukša. Lietus bez stājas bungoja pa lidmašīnas sāniem. Ēna iztēlojās mazus bērnus, kas saujām met no debesīm sausus zirņus.
Lidmašīna pacēlās, un Ēna uzreiz aizmiga.
Visapkārt bija tumsa. Smirdošs, spalvains radījums ar bifeļa galvu lielām, valgām acīm skatījās Ēnā. Ķermenis viņam gan bija kā cilvēkam, taukaini spīdīgs.
- Klāt pārmaiņu laiks, paziņoja bifeļa galva, nekustinādama lūpas. Būs jāpieņem noteikti lēmumi.
Uz alas mitrajām sienām noplaiksnīja zibens.
- Kur es atrodos? Ēna pajautāja.
- Zemē un apakš zemes, atbildēja bifeļcilvēks. Tur, kur gaida aizmirstie. Viņa acis spīdēja kā melnas marmora pogas, balss šķita dārdam no zemes dzīlēm. Smirdēja pēc miklas govs. Tici, turpināja bifeļcilvēks. Ja gribi izdzīvot, tev jātic!
-Jātic? Kam? prasīja Ēna. Kam tad man jātic?
Skatīdamies Ēnā, bifeļcilvēks izauga milzīgs, viņa redzokļi liesmoja. Bifeļa siekalainā mute atvērās, sarkana, liesmaina viņa zemzemes iekšās vārījās uguns.
- Visam! rēca bifeļcilvēks.
Pasaule sasvērās un sāka griezties un Ēna atkal sēdēja lidmašīnā. Tomēr viss vēl līgojās. Salona priekšgalā skaļi kliedza kāda sieviete.
Visapkārt plaiksnīja žilbinošas zibens šautras. Interkomā kapteiņa balss ziņoja, ka viņš centīsies uzņemt augstumu un aizbēgt no vētras.
Lidmašīna šūpojās un drebēja. Vēsu prātu Ēna dīki apsvēra, vai maz paliks dzīvs. Tas var būt iespējams, viņš sprieda, tomēr mazticams. Pievērsies logam, viņš lūkojās apvārsnī, ko izgaismoja gaišas zibens šautras.
Pēc tam Ēna vēlreiz iesnaudās. Sapni viņš atkal bija cietumā, ēdamzālē stāvēja rindā pēc porcijas, un Lokijs čukstēja, ka par viņa dzīvību noslēgtas derības. Taču Ēnam nekādi neizdevās izdibināt, kas un kāpēc tās noslēdzis; kad viņš atguvās, lidmašīna jau grasījās piezemēties.
Ēna izkāpa un, mirkšķinādams acis, atgriezās īstenībā.
Lidostas jau visumā izskatās vienādas, lai kur tās būtu. Flīzes, gaiteņi, tualetes, vārti, laikrakstu kioski un fosforescējošas gaismas. Ari te bija kā lidostā. Vienīgā nelaime, ka šī lidosta nebija viņa galamērķis. Šī bija daudz plašāka, te bija daudz vairāk cilvēku, daudz vairāk vārtu.