Timurs Vermešs
Viņš ir atkal klāt
atsauksmes
Vai šī ir parodija? Satīra? Politiska komēdija? Jā, un vēl vairāk: Timura Vermeša debijas romāns ir īsts meistardarbs.
Kāda grāmata! Satīriska. Velnišķīgi komiska. Un, par spīti smiekliem, lasot uzmetas zosāda.
Kristofs Marija Herbsts, vācu aktieris, triskārtējs Vācu komēdijas balvas ieguvējs
Šajā dzēlīgajā politiskajā satīrā 2011. gada vasarā atdzīvojas Ādolfs Hitlers un televīzijā sāk demagoga karjeru, kura visās savās detaļās ir satricinoši ticama. Ursula Mērca, DIE ZEIT
Atmošanās Vācijā
Visvairāk mani laikam pārsteidza tauta. Un es tiešām esmu darījis visu, kas stāv cilvēka spēkos, lai uz šās ienaidnieka apgānītās zemes iznīcinātu turpmākas eksistences pamatus. Tiltus, spēkstacijas, šosejas, stacijas es pavēlēju iznīcināt to visu.
Tagad šķiet, jau martā esmu lieku reizi ielūkojies arī rakstu avotos un domāju, ka šajā ziņā tiku izteicies pilnīgi skaidri. Bija jāiznīcina visi apgādes uzņēmumi, hidrotehniskās būves, telefonu centrāles, ražošanas līdzekļi, fabrikas, darbnīcas, zemnieku sētas, jebkādas materiālās vērtības, viss, un ar to es tiešām domāju: viss!
Tur ir jārīkojas rūpīgi, par tādu pavēli nedrīkst palikt ne mazāko šaubu, tas taču ir zināms, ka vienkāršais zaldāts savā vietā, tāds, kuram savā frontes nogrieznī trūkst pārskata un zināšanu par stratēģiskajām, taktiskajām kopsakarībām, ka tāds tad atnāk un saka: “Jā, vai tad man tiešām jānodedzina arī šis, šis, teiksim, šis kiosks? Vai tas nedrīkst krist ienaidnieka rokās? Vai tad ir tik slikti, ja ienaidnieka rokās krīt kiosks?” Skaidrs, ka slikti! Ienaidnieks taču arī lasa avīzes! Viņš tās tirgo, viņš pavērsīs pret mums kiosku, visu, ko atradīs neiznīcinātu! Ir jāiznīcina visas, un es pasvītroju vēlreiz, visas materiālās vērtības, ne vien mājas, bet arī durvis. Un durvju rokturi. Un pēc tam arī skrūves un ne tikai lielās vien. Skrūves ir jāizskrūvē un pēc tam bez žēlastības jāsaloka. Un durvis jāsamaļ zāģu skaidās. Un pēc tam jāsadedzina. Jo citādi ienaidnieks pats nesaudzīgi staigās pa šīm durvīm iekšā ārā, kā vien labpatīk. Bet ar beigtu rokturi un salocītām skrūvēm, un pelnu čupiņu nu, tur es novēlu Čērčila kungam1 daudz prieka! Jebkurā gadījumā šis prasības ir kara brutālās sekas, tas man vienmēr ir bijis skaidrs, tādā ziņā mana pavēle nemaz nebūtu varējusi skanēt citādi, kaut arī manas pavēles fons bija cits.
Vismaz sākotnēji.
Vairs nebija noliedzams, ka vācu tauta episkajā cīniņā ar angli, ar boļševismu, ar imperiālismu beigu beigās bija izrādījusies vājāka un tādējādi teikšu vienkārši paspēlējusi savu turpmāko eksistenci pat visprimitīvākajā mednieku un vācēju kopienas stadijā. Līdz ar to tā ir zaudējusi arī jebkādas tiesības uz hidrotehniskām būvēm, tiltiem, šosejām. Un arī uz durvju rokturiem. Devu šo pavēli tieši tāpēc un drusku arī pilnveidošanas labad, jo, protams, tolaik reizēm arī pastaigāju dažus soļus gar reihskanceleju un apkārt tai, un šeit ir visādā ziņā jāņem vērā: amerikānis, anglis attiecībā uz manu pavēli tie ar saviem lidojošiem cietokšņiem2 jau bija plašos apvidos padarījuši ievērojamu darba daļu mūsu vietā. Turpmākajā laikā es, protams, nekontrolēju šīs pavēles īstenošanu visos sīkumos. Var taču iedomāties, ka man bija daudz darāmā: amerikāņa uzveikšana rietumos, krieva atvairīšana austrumos, pasaules galvaspilsētas Ģermānijas’ turpmākā pilsētbūvnieciskā attīstība un tā tālāk, tomēr, pēc manām aplēsēm, ar atlikušajiem durvju rokturiem vācu vērmahtam būtu vajadzējis tikt galā. Un šī tauta patiesībā vairs vispār nebūtu drīkstējusi pastāvēt.
Taču, kā es konstatēju tagad, tā vēl arvien pastāv.
Tas man ir zināmā mērā neaptverami.
No otras puses: pastāvu taču arī es, un to es izprotu tikpat maz.
' Paskaidrojumus skatīt grāmatas beigās. (Tulkotājas piezīme)
I
Atceros, es pamodos, varēja būt agra pēcpusdiena. Atvēru acis un virs sevis ieraudzīju debesis. Tās bija zilas, viegli mākoņainas, bija silts, un man tūdaļ kļuva skaidrs, ka aprīlim ir par siltu.
Varēja sacīt gandrīz karsts. Bija salīdzinoši kluss, gaisā neredzēju nevienu ienaidnieka lidmašīnu, nedzirdēju ne lielgabalu dārdus, ne sprādzienus tuvumā, ne gaisa trauksmes sirēnas. Ievēroju arī: nav ne reihskancelejas, ne fīrera bunkura. Pagriezu galvu un ieraudzīju, ka guļu uz zemes kādā neapbūvētā gruntsgabalā, apkārt slienas kaimiņu namu sienas, mūrētas no ķieģeļiem, pa daļai kādu šmurguļu apķēpātas, es tūdaļ sadusmojos un spontāni nolēmu izsaukt Dēnicu1 . Sākumā pat kā pusmiegā nodomāju, vai tik arī Dēnics te kaut kur negulšņā, taču tad uzvarēja disciplīna, loģika, es aši aptvēru stāvokļa savādību. Parasti es nemēdzu apmesties zem klajas debess.
Vispirms es apdomāju: ko biju darījis iepriekšējā vakarā? Par pārmērīgu alkohola patēriņu man nebija jāprāto, es taču nedzeru. Pēdējais, ko atcerējos, bija tas, ka kopā ar Evu2 biju sēdējis uz sofas. Atcerējos arī, ka es vai mēs bijām tur sēdējuši zināmā bezrūpībā, es, cik atminējos, biju nolēmis šoreiz mazliet nolikt malā valsts lietas, vakaram mums nebija turpmāku plānu, par iešanu ēst vai uz kino, vai tamlīdzīgi, pats par sevi saprotams, nevarēja būt ne runas, izklaidēšanās piedāvājums Reiha galvaspilsētā šajā laikā arī atbilstoši manai pavēlei jau bija iepriecinoši sarucis. Nevarēju droši pateikt, vai tuvākajās dienās pilsētā neienāks Staļins, šajā kara norises momentā to nevarēja pilnīgi izslēgt. Toties droši varēju sacīt, ka kinoteātri viņš šeit meklētu tikpat veltīgi kā Staļingradā. Manuprāt, tad mēs ar Evu vēl bijām drusku patērzējuši un es biju parādījis viņai savu veco pistoli, bet turpmākas detaļas es pēc pamošanās nezināju. Arī tāpēc, ka cietu no galvassāpēm. Nē, atmiņas par iepriekšējo vakaru šeit nepalīdzēja.
Tāpēc nolēmu ņemt rīcības grožus savās rokās un tikt lielākā skaidrībā par situāciju. Savā mūžā esmu iemācījies vērot, pētīt, bieži uztvert pat vissīkākās lietas, ko dažs izstudējušais vērtē zemu, pat ignorē. Turpretī es, pateicoties gadiem ilgai dzelzs disciplīnai, ar mierīgu sirdsapziņu varu par sevi teikt, ka krīzē kļūstu aukstasinīgāks, vēl apdomīgāks, saasinās visas maņas. Es strādāju precīzi, mierīgi, kā mašīna. Metodiski apkopoju visu esošo informāciju: es guļu zemē. Skatos apkārt. Man līdzās mētājas atkritumi, aug nezāles, stiebri, šur tur pa krūmam, ir arī kāda margrietiņa, pienene. Es dzirdu balsis, tās skan ne pārāk tālu, saucieni, atkārtotu atsitienu troksnis, es paraugos uz trokšņu pusi, tos rada daži zēni, kuri tur spēlē kājbumbu. Tie vairs nav jungfolka’ zēni, folksšturmam4 gan vēl par jauniem, droši vien hitlerjūgenda5 biedri, bet patlaban acīm redzami neatrodas dienestā, ienaidnieks šķiet ieturam atelpas pauzi. Koka zaros rosās putns, čivina, dzied. Dažam tā ir tikai līksma noskaņojuma pazīme, taču šajā nenoteiktajā stāvoklī, balstoties uz jebkuru informāciju, lai cik tā niecīga, dabas un dienišķās izdzīvošanas cīņas lietpratējs no tā var secināt, ka tuvumā nav plēsīgu zvēru. Tieši blakus manai galvai atrodas peļķe, tā šķiet samazināmies, lijis acīmredzot ir pirms ilgāka laika, pēc tam vairs ne. Peļķes malā mētājas mana formas cepure. Tā strādā mans skolotais saprāts, un tā tas strādāja arī šajā mulsinošajā mirklī.
Es piecēlos sēdus. Tas izdevās bez problēmām, pakustināju kājas, rokas, pirkstus, likās, ievainojumu man nav, fiziskais stāvoklis bija iepriecinošs, es droši vien biju pilnīgi vesels, ja neņem vērā galvassāpes, pat rokas trīcēšana šķita mitējusies gandrīz pavisam. Pārlaidu sev acis. Es biju apģērbies, man mugurā bija mundieris, zaldāta svārks. Mazliet netīrs, kaut arī ne pārāk, apbērts es tātad nebiju bijis. Uz tā bija zemes un, kā man likās, arī kripatas no cepumiem, kūkām vai kā tamlīdzīga. Audums stipri oda pēc degvielas, varbūt benzīna, iespējams, tāpēc, ka Eva bija mēģinājusi tīrīt manu mundieri un lietojusi pārmērīgu daudzumu tīrāmā benzīna, un varēja nodomāt, ka viņa izgāzusi man virsū veselu kannu. Viņas pašas te nebija, un nelikās arī, ka tuvumā patlaban atrastos mans štābs. Notraukdams rupjākos gružus no svārka, no piedurknēm, es izdzirdu balsi.