- Ei, vecīt, paskaties!
- Ei, kas šitais par kritušo?
Es acīmredzot radīju iespaidu, ka man nepieciešama palīdzība, un to šie trīs hitlerzēni bija priekšzīmīgi ievērojuši. Viņi beidza savu kājbumbas spēli, ar cieņu tuvojās, tas bija saprotams, jo piepeši ieraudzīt Vācu Reiha fīreru tiešā tuvumā, atmatā, kas parasti tiek izmantota sportam un fiziskiem vingrinājumiem, starp pienenēm un margrietiņām, tas arī jaunajam, vēl ne pilnībā nobriedušajam vīrietim ir neparasts pavērsiens dienas norisē, tomēr mazais pulks steidza šurp līdzīgi kurtam6 , gatavs palīdzēt. Jaunatne ir nākotne!
Zēni sastājās apkārt zināmā attālumā, nopētīja mani, un tad lielākais viņu vidū, acīmredzot kamerādšaftes' vadonis, vērsās pie manis:
- Viss kārtībā, onkul?
Par spīti bažām, nevarēju nepamanīt pilnīgo vācu sveiciena trūkumu. Protams, šī visai neoficiālā uzruna, “onkuļa” un “fīrera” sajaukšana, iespējams, pārsteiguma dēļ mazāk mulsinošā situācijā tā varbūt nevilši būtu izraisījusi jautrību, kā nereti ierakumos pat nežēlīgos tērauda negaisos gadās visērmīgākie joki, tomēr karavīram arī neierastās situācijās ir jāizrāda zināmi automātismi, tāda ir munsturēšanas jēga: ja šo automātismu trūkst, visa armija nav ne plika graša vērta. Es piecēlos kājās, tas nevedās gluži viegli, likās, biju gulējis ilgāku laiku. Tomēr es sakārtoju svārku, ar nedaudziem viegliem uzsitieniem noslaucīju bikšu staras, kā nu varēdams. Tad nokremšļojos un jautāju kamerādšaftes7 vadonim:
- Kur ir Bormans*?
- Kas tas tāds?
Tas nebija aptverams.
- Bormans! Martins!
- Tādu es nepazīstu.
- Nav dzirdēts.
- Kā šis izskatās?
- Kā reihsleiters9 , sasodīts!
Kaut kas te bija absolūti neparasti. Es gan vēl aizvien atrados Berlīnē, tomēr man acīmredzot bija laupīts viss valdības aparāts. Steidzami vajadzēja atgriezties fīrera bunkurā, un tik daudz šķita skaidrs klātesošā jaunatne tur nevarēja sniegt nekādu lielo palīdzību. Vispirms vajadzēja uzzināt ceļu. Neizteiksmīgais areāls, kurā atrados, varēja būt jebkurā pilsētas vietā. Bet vajadzēja jau tikai tikt uz ielas, jo šajā uguns pārtraukumā, kas likās ievilcies krietni garš, tur noteikti būtu gana daudz gājēju, strādnieku, taksometru šoferu, kuri parādītu man ceļu.
Hitlerzēniem acīmredzot nešķita, ka palīdzība man būtu nepieciešama pietiekami lielā mērā, jo viņi radīja iespaidu, ka grib atsākt kājbumbas spēli, vismaz lielākais tagad pagriezās pret saviem biedriem, un nu es varēju izlasīt viņa vārdu, ko uz spilgti krāsainā triko krekliņa muguras viņam bija uzšuvusi māte.
- Hitlerzēn Ronaldo! Uz kuru pusi ir iela?
Reakcija bija vāja, man diemžēl jāteic, ka pulciņš tikpat kā neieklausījās, tomēr viens no abiem mazākajiem promiedams bez kādas degsmes norādīja uz gruntsgabala stūri, kurā, paskatoties ciešāk, tiešām vīdēja eja. Domās atzīmēju kaut ko aptuveni tādu kā “atlaist Rustu” vai “novākt Rustu”10 , šis vīrs bija amatā kopš 1933. gada, un, lai vai kur, bet izglītības sistēmā nav vietas tik neizmērojamai nolaidībai. Kā lai jauns kareivis atrod uzvarošo ceļu uz Maskavu, uz boļševisma sirdi, ja nepazīst pats savus komandierus!
Es pieliecos, pacēlu no zemes cepuri un, likdams to galvā, stingrā solī devos norādītajā virzienā. Bija jānogriežas ap stūri, tālāk šaura eja veda starp augstiem mūriem, un tai galā spīdēja ielas gaisma. Gar mūri man garām aizspruka tramīgs kaķis, raibs un nekopts, tad es paspēru vēl četrus piecus soļus un izgāju uz ielas.
Man aizrāvās elpa, ieraugot vareno, brāzmaino gaismas un krāsu straumi.
Atcerējos pēdējo reizi redzējis pilsētu gluži pelēku, kā noputējušu vai ietērptu frontes mundierī, arī ar ievērojamiem gruvešu kalniem un postījumiem. Taču manu acu priekšā nebija nekā tamlīdzīga. Gruveši bija nozuduši vai vismaz rūpīgi novākti, ielas iztīrītas. Toties ielu malās stāvēja daudzi, pat neskaitāmi krāsaini braucamie, kas droši vien bija automobiļi, tiesa gan mazāki, tomēr šķita, ka to konstruēšanā noteikšana visnotaļ bijusi Meseršmita rūpnīcām", tik progresīvi tie izskatījās. Nami bija akurāti nokrāsoti dažādās krāsās, kas vietumis atsauca atmiņā manas jaunības konfektes. Atzīstos, man drusku sareiba galva. Skatiens meklēja ko pazīstamu, zāliena joslā viņpus brauktuvei ieraudzīju noplukušu parka soliņu, paspēru nedaudzus soļus un nekaunos teikt, ka tie, iespējams, izskatījās mazliet nedroši. Izdzirdu taurēšanu, gumijas riepu bremzēšanu uz asfalta, un tad man kāds uzkliedza.
- Klausies, vecais! Tu akls esi?
- Es lūdzu atvainot… es dzirdēju sevi sakām, nobijies un atvieglots reizē. Man blakus stāvēja velosipēdists, un vismaz šis skats man bija salīdzinoši pazīstams, turklāt divkārtīgi. Mēs tātad joprojām turpinājām karot, jo viņa galvu sargāja agrākajos uzbrukumos stipri cietusi, patiesībā pilnīgi sacaurumota ķivere.
- Kā tu vispār vēl staigā apkārt!
- Es atvainošanu man… man jāapsēžas.
- Drīzāk jāapgulstas. Un uz ilgāku laiku!
Paglābos uz parka soliņa un droši vien būšu bijis nedaudz bāls, kad krišus atkritu uz tā. Arī šis gados jaunākais vīrietis nelikās mani pazinis. Jau atkal ne vēsts no vācu sveiciena, reakcija bija tāda, it kā viņš būtu uzgrūdies virsū gandrīz vai kuram katram nejaušam garāmgājējam. Un šāda nolaidība šķita esam vispārēji piekopta prakse: man garām pagāja vecāks kungs, nogrozīdams galvu, un apjomīga dāma ar futūristiskiem bērnu ratiņiem vēl viens pazīstams elements, tomēr arī tas nesniedza manam izmisīgajam stāvoklim plašāku atrisinājumu klāstu. Es biju piecēlies un, cenzdamies ieturēt stingru stāju, piegāju viņai klāt.
- Atvainojiet, varbūt tas jūs pārsteigs, taču man… nekavējoties ir nepieciešams uzzināt īsāko ceļu uz reihskanceleju.
- Vai jūs esat no televīzijas? No Stefana Rāba?
- Kā, lūdzu?
- Vai no Kerkelingas? Varbūt no Haralda Šmita?12
Iespējams, vainīga bija nervozitāte, jo kļuvu mazliet nesavaldīgs un satvēru viņu aiz delma.
- Saņemieties taču, kundze! Jums ir pienākumi kā tautietei!13 Mēs esam karā! Kā jūs domājat, ko ar jums izdarīs krievs, kad tiks šeit? Vai jūs domājat, ka krievs paskatīsies uz jūsu bērnu un sacīs, oho, ņipra vācu meiča, bet bērna dēļ es atstāšu savus zemiskos instinktus biksēs? Vācu tautas turpmākā pastāvēšana, asiņu tīrība, cilvēces izdzīvošana šajās stundās, šajās dienās ir likta uz spēles, un vai jūs vēstures priekšā gribat atbildēt par civilizācijas bojāeju tikai tāpēc, ka savā neiedomājamā aprobežotībā negribat parādīt Vācu Reiha fīreram ceļu uz viņa reihskanceleju?
Gandrīz vairs nepārsteidza tas, ka mani vārdi neizraisīja nekādu reakciju. Šī idiote izrāva savu piedurkni no mana tvēriena, apstulbusi paskatījās uz mani un ar plaukstu parādīja vairākas apļveida kustības starp savu un manu galvu, žests bija nepārprotami nievīgs. Vairs nebija apstrīdams, ka šeit kaut kas ir pilnībā izgājis no kontroles. Pret mani vairs neizturējās kā pret armijas virspavēlnieku, kā pret Reiha fīreru. Kājbumbas zēni, padzīvojušais kungs, riteņbraucējs, sieviete ar bērnu ratiņiem tā nevarēja būt sagadīšanās. Mans nākamais impulss bija ziņot drošības orgāniem, lai liktu atjaunot kārtību. Taču es apvaldījos. Nezināju pietiekami daudz par savu situāciju. Vajadzēja vairāk informācijas.