Mans prāts, atkal darbodamies metodiski, ledusauksti rezumēja apstākļus. Es biju Vācijā, es biju Berlīnē, kaut arī tā man likās pilnīgi nepazīstama. Šī Vācija bija citāda, tomēr dažās lietās līdzinājās Reiham, ko pazinu: vēl bija riteņbraucēji, bija automobiļi, tātad, jādomā, bija arī avīzes. Paskatījos apkārt. Patiešām, zem mana soliņa gulēja kaut kas līdzīgs avīzei, tikai mazliet par izšķērdīgu apdrukāts. Lapa bija krāsaina, man pilnīgi nepazīstama, ar nosaukumu Media Markt, pie labākās gribas nespēju atcerēties, ka būtu kaut ko tādu atļāvis, un to es arī nekad nebūtu atļāvis. Informācija tajā bija pilnīgi nesaprotama, un manī auga dusmas par to, kā papīra trūkuma laikā drīkst neatgriezeniski izšķiest tautas īpašuma vērtīgos resursus tik bezjēdzīgiem mēsliem. Funks14 varēja gatavoties krietnam brāzienam, kad atkal sēdēšu pie sava rakstāmgalda. Taču patlaban man bija nepieciešamas drošas ziņas, Vцlkischer Beobachter, Stьrmer, iesākumam es būtu bijis mierā pat ar Panzerbдr.15 Un patiesi, gabaliņu tālāk atradās kiosks, un pat no šā ievērojamā attāluma bija saredzams, ka tajā tiek piedāvāts gluži pārsteidzošs klāsts. Varēja nodomāt, ka pie mums valda visdziļākais, visslinkākais miers! Es nepacietīgi piecēlos. Jau biju zaudējis par daudz laika, vajadzēja aši atjaunot sakārtotus apstākļus. Karaspēkam bija nepieciešamas pavēles, un, iespējams, manis jau pietrūka kur citur. Strauji devos uz kioska pusi.
Pats pirmais tuvākais skatījums sniedza interesantus atklājumus. Pie ārsienas karājās krāsaini laikraksti turku valodā. Pēdējā laikā šeit acīmredzot uzturējās daudz turku. Savā bezsamaņā tātad biju palaidis garām ilgāku laika posmu, kurā daudzi turki devušies uz Berlīni. Tas bija ievērības cienīgi. Galu galā turks, pamatā uzticams vācu tautas palīgs, par spīti lieliem pūliņiem, vienmēr bija palicis neitrāls un nebija pierunājams iesaistīties karā Reiha pusē. Taču tagad šķita, ka manas prombūtnes laikā acīmredzot kāds, droši vien Dēnics, ir pārliecinājis turku mūs atbalstīt. Un visai miermīlīgais noskaņojums uz ielas ļāva secināt, ka turka iesaistīšanās acīmredzot ir bijusi par iemeslu pavērsienam, kas izšķīris kara gaitu. Es brīnījos. Protams, turku es vienmēr biju respektējis, tomēr tādus sasniegumus nebūtu gaidījis. Tiesa gan, laika trūkuma dēļ nebiju varējis detalizēti sekot turku valsts attīstībai. Kemala Ataturka16 veiktās reformas acīmredzot bija devušas valstij teju vai sensacionālu grūdienu. Tas laikam bija tas brīnums, pie kura allaž bija tvērušās arī Gebelsa17 cerības. Sirds man tagad pukstēja pilna kvēlas paļāvības. Bija atmaksājies tas, ka es ka Reihs arī šķietami vistumšākajā stundā nekad nebija atteicies no ticības galīgajai uzvarai. Četri pieci dažādi izdevumi turku valodā un košās krāsās nepārprotami liecināja par jauno, veiksmīgo asi Berlīne-Ankara. Tagad, kad manas vislielākās bažas bažas par Reiha labklājību tik pārsteidzošā veidā šķita kliedētas, atlika tikai noskaidrot, cik daudz laika esmu zaudējis dīvainajā nesamaņā atmatas areālā starp namiem. Vцlkischer Beobachter nebija manāms, droši vien izpārdots, tāpēc uzmetu acis nākamajam, tādam kā pazīstamākam laikrakstam, dēvētam par Frankfurter Allgemeine Zeitung. Tādu es nezināju, tomēr salīdzinājumā ar dažiem citiem, kas tur karājās, mani priecēja uzticību modinošais nosaukuma šrifts. Neveltīdams ne skatienu ziņojumiem, es meklēju šīsdienas datumu.
Tur bija rakstīts 30. augusts.
2011.
Apjukumā un neticībā es raudzījos uz šo ciparu. Pievērsu acis citai avīzei Berliner Zeitung, kas arī bija drukāta nevainojamā gotiskā šriftā, un meklēju datumu.
2011 .
Izrāvu avīzi no statņa, atvēru, uzšķīru nākamo lapu, aiznākamo.
2011 .
Redzēju, kā šis cipars sāk dejot gandrīz vai izsmējīgi. Tas lēni pārvietojās pa kreisi, pēc tam ašāk pa labi, tad vēl ašāk atpakaļ, līdzīgi tam, kā tautas masas labprāt šūpojas šurpu turpu pie galdiem alus teltī. Manas acis mēģināja tam sekot, to notvert, bet tad avīze izslīdēja man no rokām. Jutu, ka ļimstu uz priekšu, un, veltīgi cenzdamies pieturēties pie pārējām avīzēm statnī, lēnām slīdēju lejup.
Tad acu priekšā viss satumsa.
II
Kad atjēdzos, es gulēju zemē. Kāds lika man uz pieres kaut ko mitru.
- Kā jūs jūtaties?
Pār mani bija noliecies virs, kuram varēja būt gadi četrdesmit pieci vai varbūt arī pāri par piecdesmit. Viņš bija ģērbies rūtainā kreklā un vienkāršās biksēs, kādas valkā strādnieks. Šoreiz es zināju, kuru jautājumu uzdot vispirms.
- Kāds šodien ir datums?
- Mmm divdesmit devītais augusts. Nē, paga, jau trīsdesmitais.
- Bet kurš gads? es nokrekstēju, celdamies sēdus. Mitrā lupata neglīti iekrita man klēpī.
Vīrs raudzījās uz mani, raukdams pieri.
- Divtūkstoš vienpadsmitais, viņš noteica un nopētīja manu mundieri, bet ko jūs domājāt? Ka tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektais?
Meklēju piemērotu atbildi, bet tad tomēr labāk cēlos kājās.
- Varbūt jums derētu pagulēt vēl, vīrs sacīja, vai apsēsties. Man kioskā ir atzveltnis.
Sākumā gribēju teikt, ka atpūtai nav laika, tomēr biju spiests atzīt, ka vēl pārāk stipri dreb kājas. Tāpēc sekoju viņam iekšā kioskā. Viņš apsēdās krēslā pie pārdošanas lodziņa un paskatījās uz mani.
- Malciņu ūdens? Varbūt šokolādi? Musli stienīti?
Es pamāju, galva vēl nebija skaidra. Viņš piecēlās, paņēma pudeli zeltera un ielēja to man glāzē. No plaukta paņēma košu stienīti, droši vien kaut kāda veida dzelzs rezervi, ietītu krāsainā folijā. Atvēra foliju, atsedzot kaut ko līdzīgu industriāli presētai labībai, un iespieda to man rokā. Maizes piegādes deficīts acīmredzot vēl nebija novērsts.
- Jums vajadzētu ēst sātīgākas brokastis, viņš sacīja un apsēdās atkal. Vai jūs te kaut kur filmējaties?
- Filmējos?…
- Nu kādā dokumentālajā. Filmā. Te jau mūždien kaut ko filmē.
- Filmē?…
- Mīļo cilvēk, jūs tak esat attiecīgi sapucējies. Viņš iesmējās un norādīja uz mani. Vai varbūt šādi ģērbjaties vienmēr?
Pārlaidu sev acis. Neredzēju neko neparastu, protams, ja neņem vērā putekļus un benzīna smaku.
- Vispār jā, es atteicu.
Bet varēja taču būt, ka man ir ievainota seja. Vai jums ir spogulis? es jautāju.
- Protams, viņš atbildēja un rādīja turp, jums blakus, uzreiz virs “Fokusa”.
Palūkojos uz turieni. Spogulim bija oranžs ierāmējums, un uz tā drošības labad vēl bija uzrakstīts Der Spiegel , it kā citādi to nevarētu saprast. Spoguļa apakšējo trešdaļu aizsedza kaut kādi žurnāli. Paraudzījos tajā.
Mans spoguļattēls izskatījās pārsteidzoši nevainojams, pat mundieris šķita izgludināts kioskā droši vien bija labvēlīgs apgaismojums.