- Gribat izlasīt titulrakstu? vīrs vaicāja. Tiem jau katrā trešajā numurā ir kāds gabals par Hitleru. Bet man liekas, jums nav vajadzības sagatavoties vēl labāk. Jūs jau tāpat esat labs.
- Paldies, es izklaidīgi attraucu.
- Nē, tiešām, viņš teica, esmu redzējis “Bojāeju”.1 Divas reizes. Bruno Ganes bija lielisks, bet jums viņš nevar ne ūdeni pienest. Šī stāja… varētu nodomāt, ka jūs esat viņš.
Paraudzījos uz viņu. Ka es esmu kas?
- Nu, ka esat fīrers. Te viņš pacēla abas rokas, katrai saspieda kopā vidējo un rādītājpirkstu, salieca tos uz priekšu un divreiz pakustināja augšup lejup. Bija grūti noticēt, tomēr šķita, ka pēc sešdesmit sešiem gadiem tas ir viss, kas palicis pāri no reiz tik brašā vācu sveiciena. Tas satrieca, tomēr arī liecināja, ka mana politiskā darbība starplaikā nav palikusi gluži bez sekām.
Pacēlu roku un pasitu atpakaļ plaukstu, atbildēdams uz sveicienu: Es esmu fīrers!
Viņš iesmējās atkal. Kaut kas traks, tik dabiski!
īsti neizpratu viņa nemitīgo jautrību. Pamazām sāku apzināties savu stāvokli. Ja šis nebija sapnis un sapnis nekādi neturpinātos tik ilgi -, tad es patiesi atrados 2011. gadā. Tātad pasaulē, kas man pilnīgi jauna, un neatlika nekas cits kā pieņemt, ka savukārt arī šai jaunajai pasaulei esmu jauns elements. Ja šī pasaule funkcionēja kaut vai drusku loģiski, tad no manis tā gaidīja, lai esmu vismaz simt divdesmit divus gadus vecs vai, ticamāk, sen miris.
- Vai jūs spēlējat arī citas lomas? vīrs jautāja. Vai esmu jūs jau redzējis?
- Es nespēlēju, attraucu droši vien mazliet skarbi.
- Nu protams, ne, viņš teica un sataisīja savādi nopietnu seju. Tad pamirkšķināja man ar aci. Kur jūs uzstājaties? Vai jums ir programma?
- Pats par sevi saprotams, es atbildēju, kopš tūkstoš deviņi simti divdesmitā gada! Jādomā, jums kā tautietim ir zināmi visi divdesmit pieci punkti.
Viņš dedzīgi māja ar galvu.
- Tomēr es vēl nekur neesmu jūs redzējis. Vai jums ir reklāmlapiņa? Vai karte?
- Diemžēl ne, es nomākts atteicu. Karte ir apspriežu telpā.
Mēģināju tikt skaidrībā par to, kas man jādara tālāk. Likās skaidrs, ka arī reihskancelejā un pat fīrera bunkurā piecdesmit sešus gadus vecs firers varētu sastapties ar neticību, pat noteikti sastaptos ar to. Vajadzēja iegūt laiku, izanalizēt iespējas. Man vajadzēja pajumti. Pēkšņi un sāpīgi apzinājos, ka man kabatā nav ne feniņa. Mirkli atausa nepatīkamas atmiņas par vīriešu patversmē pavadīto laiku 1909. gadā.2 Protams, tas laiks bija nepieciešams un deva man tādus ieskatus, kādus nespēj dot neviena universitāte pasaulē, un tomēr toreizējā nabadzības fāze nebija tāds laiks, ko es būtu izbaudījis. Prātā aizzibēja tie drūmie mēneši, nevērība, nicinājums, nedrošība, raizes par pašu nepieciešamāko, sausā maizes dona. Gremdēdamies domās, es izklaidīgi nokodu kumosu no dīvainās folijlabības.
Tā garšoja pārsteidzoši saldi. Nopētīju šo izstrādājumu.
- Arī man tās garšo, sacīja avīžu andelmanis. Vai gribat vēl vienu?
Es papurināju galvu. Patlaban man bija lielākas problēmas. Vajadzēja nodrošināt visvienkāršāko, primitīvāko dienišķo iztikšanu. Vajadzēja pajumti, drusku naudas, līdz būšu ieguvis turpmāku skaidrību, un varbūt arī darbu, vismaz pagaidām, līdz zināšu, vai un kā varēšu atsākt vadīt valsti. Tikmēr bija nepieciešams kāds maizes pelnīšanas veids. Varbūt glezniecība, varbūt darbs arhitektu birojā. Pats par sevi saprotams, iesākumā es nevairītos arī no fiziska darba. Bez šaubām, manas zināšanas par vācu tautu varētu lietderīgāk izmantot karagājienā, tomēr, neizprotot aktuālo situāciju, tas bija iluzori. Es taču pat nezināju, ar ko Vācu Reiham vispār patlaban ir kopīga robeža, kurš tīko tam uzbrukt, pret kuru vajadzētu vērst pretuguni. Pagaidām acīmredzot vajadzēja aprobežoties ar manu roku prasmēm, varbūt būvējot kādu parādes laukumu vai autobāņa posmu.
- Bet tagad parunāsim nopietni, mani sasniedza avīžu andelmaņa balss. Vai jūs vēl esat amatieris? Ar tādu numuru?
Tas nu man likās gaužām nekaunīgi. Es neesmu amatieris! ar uzsvaru paziņoju. Es taču nepiederu pie pilsoniskajiem dīkdieņiem!
- Nē, nē, vīrs mierināja un sirds dziļumos sāka man likties visnotaļ krietns. Es gribēju teikt par ko jūs strādājat?
Mjā, par ko es strādāju? Ko man bija nosaukt?
- Es… pašlaik esmu nedaudz… nogājis malā, piesardzīgi aprakstīju savu stāvokli.
- Nepārprotiet mani, andelmanis nerimās, bet, ja jūs tiešām vēl neesat… tas taču ir neticami! Šeit nereti kāds iegriežas, pilsēta ir pilna ar aģentūrām, ar kinoļaudīm, televīzijas ļaudīm, tie vienmēr priecājas par labu padomu, par jaunu seju. Un, ja jums nav kartes, kā lai es jūs atrodu? Vai jums ir telefona numurs? E-pasts?
- Ēē…
- Vai arī: kur jūs dzīvojat?
Nu viņš bija trāpījis patiesi vārīgā vietā. Tomēr šķita, ka šis vīrs neperina nekādus nekrietnus nolūkus. Es nolēmu riskēt.
-Ar dzīvokli patlaban ir nelielas… kā lai saka… neskaidrības…
- Nujā, bet varbūt jums ir draudzene, pie kuras jūs dzīvojat?
Man prātā mirkli ienāca Eva. Kur gan viņa tagad varētu būt?
- Nē, es nomurmināju, neierasti nomākts, draudzenes man nav. Vairs.
- Ou, andelmanis noteica, saprotu. Lieta vēl laikam gluži svaiga.
- Jā, es atzinos. Tas viss šeit ir man… diezgan svaigs.
- Pēdējā laikā vairs diez ko labi negāja, vai ne?
- Tas droši vien atbilst patiesībai, es piekritu. Šteinera grupas frontes pārraušanas uzbrukums nepiedodamā kārtā izpalika.3
Vīrs ērcīgi paraudzījās uz mani. Es runāju par jūsu draudzeni. Kurš bija pie vainas?
- Nezinu, es atzinos. Beigu beigās droši vien Čērčils.
Viņš iesmējās. Tad veltīja man ilgu, domīgu skatienu.
- Jūsu nostāja man patīk. Paklausieties, man ir kāds priekšlikums.
- Priekšlikums?
- Es jau nezinu, kādas jums ir prasības. Bet, ja jums nevajag neko īpašu, varat kādu nakti vai divas pārnakšņot šeit.
- Šeit? Es pārlaidu acis kioska telpai.
- Varbūt varat atļauties “Adlonu”4 ?
Viņam droši vien bija taisnība. Es samulsis skatījos grīdā.
- Jūs redzat mani tikpat kā bez līdzekļiem, es sacīju.
- Nu re. Nav jau arī nekāds brīnums, ja jūs ar tādām spējām neuzdrošināties iziet atklātībā. Jūs nedrīkstat slēpties.
- Es neesmu slēpies! es protestēju. Tur bija vainīga bumbu krusa!
- Jā, jā, viņš atmeta ar roku, tātad vēlreiz: dienu vai divas jūs paliekat šeit, un es aprunāšos ar dažiem saviem kundēm. Vakar pieveda jauno žurnālu 'Theater heute un vienu no kino avīzēm, tās viņi pamazām nāks pirkt. Varbūt mums paveiksies. Goda vārds, jums pat nevajadzētu neko mācēt, jau mundieris vien jums ir padevies superīgi…
- Tas nozīmē, ka es tagad palikšu šeit?
- Pagaidām. Pa dienu paliksiet pie manis, lai varu jūs tūlīt iepazīstināt, ja kāds atnāk. Un, ja neviens neatnāks, man vismaz būs, par ko pasmieties. Vai varbūt jums ir kāda cita pajumte?
- Nē, es nopūtos. Ja neņem vērā fīrera bunkuru…
Viņš smējās. Tad apklusa.
- Sakiet, jūs taču neaptīrīsiet man kiosku?
Sašutis paraudzījos uz viņu. Vai es izskatos pēc noziedznieka?
Viņš paraudzījās uz mani. Jūs izskatāties pēc Ādolfa Hitlera.
- Nu, lūk, es noteicu.
III
Nākamās dienas un naktis man kļuva par smagu pārbaudījumu.