Visnecienīgākos apstākļos, šā tā patvēries starp apšaubāmiem preses izdevumiem, tabakas precēm, saldumiem un dzērienu bundžām, nakti sarāvies čokurā un snauzdams ciešami, bet ne pārmērīgi tīrā atzveltni, es biju spiests panākt nokavētos pēdējo sešdesmit sešu gadu notikumus, nepiesaistot sev lieku uzmanību. Jo, kamēr citi droši vien stundām ilgi, dienām ilgi būtu neauglīgi lauzījuši galvu par dabaszinātniskiem izpratnes jautājumiem, veltīgi pūlēdamies uzminēt mīklu, ko uzdevis šis tikpat fantastiskais, cik neizskaidrojamais ceļojums laikā, mans metodiski domājošais prāts pilnībā bija gatavs pielāgoties apstākļiem. Gaudulīgas vaimanāšanas vietā tas pieņēma jaunos faktus un izlūkoja stāvokli.
Turklāt īsi aizsteidzoties notikumiem priekšā mainījušies nosacījumi likās piedāvājam krietni daudzskaitlīgākas un labākas iespējas. Tā, piemēram, izrādījās, ka pēdējo sešdesmit sešu gadu laikā padomju krievu zaldātu skaits vācu Reiha teritorijā un it sevišķi Berlīnē un tās apkaimē ir ievērojami samazinājies. Tagad varēja vadīties pēc tā, ka šis skaits ir aptuveni starp trīsdesmit un piecdesmit vīriem, un es tur zibenīgi saskatīju ārkārtīgi uzlabojušās vērmahta panākumu izredzes salīdzinājumā ar mana ģenerālštāba pēdējām aplēsēm aptuveni 2,5 miljoniem pretinieka zaldātu tikai Austrumu frontē vien.
Tāpat es arī pavisam īsu brīdi rotaļājos ar domu, ka esmu kļuvis par upuri sazvērestībai, nolaupīšanai, kuras gaitā ienaidnieka slepenais dienests varbūt izspēlējis ar mani kādu sarežģītu joku, lai šādi pret manu dzelžaino gribu izvilinātu no manis vērtīgus noslēpumus. Jau tikai tehniskās prasības vien, kas būtu nepieciešamas, lai radītu pilnīgi jaunu pasauli, kurā es piedevām varu brīvi pārvietoties, tāds realitātes variants bija iedomājams vēl mazāk nekā īstenība, kuru es jutu ik sekundi, varēju satvert ar rokām, redzēt ar acīm. Nē, šajā ērmotajā tagadnē vajadzēja cīnīties. Un pirmais solis cīņā vēl arvien ir izlūkošana.
Viegli var iztēloties, ka uzticamas jaunākās informācijas sagādāšana bez nepieciešamās infrastruktūras radīja ievērojamas problēmas. Priekšnoteikumi bija gaužām slikti: attiecībā uz ārpolitiku manā rīcībā nebija nedz abvēra1 , nedz Ārlietu ministrijas, bet uzņemt kontaktu ar gestapo iekšpolitiski pagaidām bija grūti. Arī bibliotēkas apmeklējums tuvākajā laikā šķita pārāk riskants. Tāpēc varēju izmantot vienīgi dažādo preses izdevumu saturu, kura uzticamību, protams, nevarēju pārbaudīt, kā arī garāmgājēju izteikumus un sarunu fragmentus. Tiesa gan, avīžu andelmanis bija laipni devis man iespēju lietot radioaparātu, kas starplaikā notikušā tehnikas progresa dēļ bija sarucis līdz neaptverami mazam apjomam taču Lielvācijas radiofona ieradumi kopš 1940. gada bija satricinoši mainījušies. Tūdaļ pēc aparāta ieslēgšanas atskanēja ellišķīgs troksnis, ko bieži pārtrauca neaptverama, pilnīgi nesaprotama pļāpāšana. Minūtēm ritot, šis saturs nemainījās, pieauga tikai trokšņa un pļāpāšanas nomaiņas biežums. Atceros, ka krietnu brīdi veltīgi pūlējos atšifrēt šā tehniskā brīnuma troksni, bet pēc tam šausmās to izslēdzu. Kādu ceturtdaļstundu sēdēju nekustīgi, gandrīz kā triecienviļņa apdullināts, iekams nolēmu pagaidām atlikt radiofonam veltītos centienus. Tādējādi man beigu beigās bija vien jāpievēršas pieejamiem preses izdevumiem, kuru galvenais mērķis nekad nav bijusi patiesa vēsturiska izglītošana un, pats par sevi saprotams, nevarēja būt arī tagad.
Pirmā inventarizācija, kurai, bez šaubām, neizbēgami bija jāpaliek nepilnīgai, izskatījās sekojoša:
1. Turks acīmredzot tomēr nebija nācis mums palīgā.
2. Ņemot vērā operācijas Barbarossa2 septiņdesmito gadadienu, vairākās vietās galvenokārt tika ziņots tieši par šo vācu vēstures aspektu. Turklāt operācija tika rādīta visnotaļ negatīvā gaismā. Tika vispārēji apgalvots, ka šis karagājiens neesot bijis veiksmīgs un ka pat visā karā neesot gūta uzvara.
3. Es pats no visas tiesas tiku uzskatīts par mirušu. Man piedēvēja pašnāvību. Protams, atceros, ka tuvāko lokā tiku teorētiski iztirzājis šo iespēju, un manā atmiņā noteikti trūka dažu stundu, kas aizvadītas neapstrīdami grūtā laikā. Bet galu galā man vajadzēja tikai palūkoties uz sevi, lai ieraudzītu faktus.
Vai tad es biju miris?
Bet ir taču zināms, kā vērtējamas mūsu avīzes. Puskurlais pieraksta to, ko viņam ziņo aklais, ciema muļķītis to koriģē, un kolēģi citos preses namos to pārdrukā. Katram notikumam tiek allaž no jauna uzliets viens un tas pats novadējies melu brūvējums, lai pēc tam pasniegtu šo “lielisko” dziru lētticīgajai tautai. Kaut gan šajā gadījumā es biju gatavs izturēties visnotaļ iecietīgi. Tas, ka liktenis tik neparastā kārtā metis spieķus riteņos pats sev, tas gadās tik reti, ka ir grūti aptverams pat visgudrākajām galvām, kur nu vēl vidusmēra pārstāvjiem no mūsu tā dēvēto viedokļu publicētāju vidus.
4. Taču, kas attiecas uz citu ziņojumu saturu, tur nu smadzenēm bija vajadzīga tāda māga kā mežacūkai, lai to sagremotu. Aplamos, nezināšanas vai ļaunprātības diktētos preses vērtējumus par militāriem, militāri vēsturiskiem, politiskiem jautājumiem un vispār par jebkuru tematu līdz pat tautsaimniecībai vienkārši vajadzēja ignorēt, jo domājošam cilvēkam citādi būtu jāsajūk prātā, redzot tik daudz nodrukātas muļķības.
5. Vai jādabū kuņģa jēlums. Tik bezdievīgi idiotiski savu safantazēto pasaules redzējumu kricelēja šie sifilitiski deģenerējušos smadzeņu īpašnieki no musinošās preses, kas acīm redzami bija atbrīvota no jebkādas valstiskas kontroles.
6. Vācu Reihu šķita nomainījusi tā dēvētā “bundesrepublika”, kuru, pēc visa spriežot, vadīja sieviete (“bundeskanclere”), kaut gan vadība savu reizi bija tikusi uzticēta arī citiem kungiem.
7. Atkal pastāvēja partijas un līdz ar to, protams, neizbēgamie neproduktlvie ķīviņi. Neiznīdējamā sociāldemokrātija atkal neauglīgi ālējās uz daudzcietušās vācu tautas rēķina, citas apvienības savukārt izsūca tautas bagātību savos veidos, un viņu “darba” vērtējums tas var pārsteigt pat citkārt tik labvēlīgajā melu presē lielākoties izpalika. Turpretī NSDAP 3 aktivitātes vairs nenotika, un pastāvēja iespēja, ka pagātnē notikušas sakāves dēļ, kas nebija gluži izslēdzama, uzvarētājas valstis bija apgrūtinājušas partijas darbību, bet varbūt organizācija bija pat tikusi piespiesta noiet pagrīdē.
8. Vцlkischer Beobachter bija nopērkams ne visur, vismaz šis avīžu andelmanis, acīm redzami visai liberāls, savā kioskā to netirgoja, tāpat kā šeit vispār netika piedāvāti nekādi vāciski nacionāli orientēti izdevumi.
9. Reiha teritorija šķita nepārprotami samazinājusies, taču apkārtējās valstis lielā mērā palikušas tādas pašas kā agrāk, arī Polija acīmredzot netraucēti turpināja savu pretdabisko eksistenci, pa daļai pat bijušajā Reiha teritorijā! Par spīti visam savam lietišķumam, es šajā vietā nespēju apvaldīt zināmu sašutumu un pirmajā brīdī pat izsaucos naksnīgā kioska tumsā: “Tad jau es būtu varējis iztikt bez kara!”
10. Reihsmarka vairs nebija maksāšanas līdzeklis, kaut gan manis iecerēto koncepciju padarīt reihsmarku par Eiropas kopējo valūtu acīmredzot bija īstenojuši citi, jādomā, kaut kādi naivi diletanti no uzvarētāju valstu puses. Lai vai kā, tēriņi patlaban tika maksāti mākslīgā valūtā, sauktā par “eiro”, un, protams, kā jau varēja gaidīt, uz to visi lūkojās ar vislielāko neuzticēšanos. Tam, kurš ieviesis šo valūtu, es to būtu varējis pareģot uzreiz.