11. Izskatījās, ka valda sava veida separāts miers, taču vērmahts joprojām karoja, tiesa gan pa šo laiku tas bija pārdēvēts par “bundesvēru” un bija gluži apskaužamā stāvokli, kuru, bez šaubām, noteica tehniskais progress. Ja varēja ticēt publicētajiem skaitļiem, tad bija jāpieņem, ka vācu karavīrs frontē ir praktiski neievainojams, dzīvā spēka zaudējumi bija vairs tikai daži un atsevišķi. Var iztēloties manas bēdas, kad es ievaidēdamies atcerējos pats savu traģisko likteni, smagās naktis fīrera bunkurā, kur apspriežu telpā biju raižpilnās pārdomās nolīcis pār kartēm, cīnīdamies ar naidīgu pasauli un ar likteni: tolaik tikai 1945. gada janvārī vien vairākās frontēs noasiņoja vēl pāri par 400 000 karavīru, turpretī ar tagadējo pasakaino karaspēku es neapšaubāmi būtu ietriecis Eizenhauera4 armijas okeānā un Staļina ordas pēc nedaudzām nedēļām tiktu sašķaidītas Urālos un Kaukāzā kā blaktis. ŠI bija viena no nedaudzajām patiesi labajām ziņām, kas mani sasniedza: turpmākā dzīves telpas iekarošana ziemeļos, austrumos, dienvidos un rietumos ar šo jauno vērmahtu man šķita ne mazāk daudzsološa kā ar veco. Starp citu, tam pamatā acīmredzot bija nesen notikusi reforma, ko bija veicis jauns ministrs, kuram likās piemītam īsts Šarnhorsta5 vēriens, bet kurš bija spiests aiziet tikpat nenovīdīgu, cik aprobežotu universitātes zinātnieku intrigas dēļ. Šodien acīmredzot bija tāpat kā tolaik Vīnes akadēmijā, kad cerību pilns biju iesniedzis savas skices un zīmējumus: sīkie gari, skaudības mocīti, vēl aizvien apspiež svaigo, bezbailīgi pašpārliecināto ģēniju, nespēdami panest to, ka viņa spožums tik nomācoši skaidri aizēno viņu pašu nožēlojamo kvēpekļu gaismiņu.
Nujā.
Ņemot vērā šos kopumā visai neierastos apstākļus, es tomēr reizē ne bez apmierinājuma varēju konstatēt, ka vismaz pagaidām nepastāv akūtas briesmas, kaut gan nepatikšanas bija. Kā pieklājas radošam garam, pēdējā laikā biju paradis ilgi strādāt un arī ilgi atpūsties, lai saglabātu savu allažīgo možumu un reakcijas ātrumu. Turpretī avīžu andelmanis saskaņā ar aroda prasībām mēdza vērt kiosku vaļā jau pašā rīta agrumā, un tāpēc arī es, nereti turpinājis studijas teju līdz pirmajām rīta stundām, no viņa ierašanās brīža vairs nevarēju rēķināties ar spirdzinošu miegu. Visu pasliktināja tas, ka šis cilvēks jau no rīta juta gandrīz tracinošu nepieciešamību runāt, turpretī man šajā laikā parasti ir nepieciešama zināma atžirgšanas fāze. Jau pirmajā rītā viņš gauži sparīgi ienāca kioskā, izsaukdamies:
- Nu, mans fīrer, kā pagāja nakts?
Un bez mazākās vilcināšanās atrāva vaļā savu tirgošanās lūku, tāpēc kiosku žilbinoši piepildīja sevišķi spilgta gaisma. Es ievaidējos, aizmiedzu sāpošās acis, centos atsaukt atmiņā savas uzturēšanās apstākļus. Fīrera bunkurā es neatrados, šis fakts man uzreiz atkal nostājās acu priekšā pilnīgā skaidrībā. Citādi es tūdaļ būtu varējis pavēlēt, lai šis lempis steidzamības kārtā tiek nošauts. Tāds rīta terors bez kādām ierunām bija vistīrākā aizsardzības spēju graušana. Tomēr es savaldījos, apjēdzu jauno situāciju, klusībā pat mierināju sevi, ka šim kretīnam viņa maizes darba dēļ nav alternatīvas un ka viņš savā neaptēstajā veidā varbūt pat domājas darām man labu.
- Sākam nu! andelmanis klaigāja. Nāciet palīdziet! Un pamāja ar galvu uz vairākiem transportējamiem avīžu statņiem, no kuriem vienu jau stūma laukā pa durvīm.
Es nopūzdamies uzslējos kājās, lai, vēl arvien paguris, izpildītu viņa vēlēšanos. Tiešām paradoksāli: vēl aizvakar biju pārvietojis
12. armiju6 , bet šodien pārvietoju avīžu statņus. Mans skatiens pievērsās jaunajam žurnāla Wild und Hund7 numuram. Tātad šis tas pastāvēja joprojām. Un, kaut gan nekad neesmu bijis kaislīgs mednieks, gluži otrādi, medības allaž esmu uzlūkojis drīzāk kritiski, šajā acumirklī mani uz īsu brīdi pārņēma ilgpilna vēlme aizbēgt no šīs savādās ikdienas, kopā ar suni klejot pie dabas krūts, dabā aci pret aci ar tās radījumiem sekot pasaules tapšanai un norietam… Tad es izrāvos no šiem sapņojumiem. Nu mēs dažās minūtēs kopīgi sakārtojām kiosku tirgošanai. Andelmanis sameklēja divus saliekamus krēslus un novietoja tos saulē pie namiņa. Piedāvāja vienu krēslu man, no krekla kabatas izņēma cigarešu paciņu, izklapēja laukā dažas cigaretes un sniedza paciņu man.
Es papurināju galvu. Es nesmēķēju, bet paldies.
Viņš paņēma cigareti, iesprauda to lūpās, no bikšu kabatas izvilka šķiltavas un aizsmēķēja. Ievilka dūmus, labpatikā izpūta tos un noteica:
- Āāā un tagad kafiju! Jums arī? Protams, ja vēlēsieties man ir tikai šķīstošā.
Tas nepārsteidza. Skaidrs, ka anglis vēl arvien bloķēja jūras ceļus, šo problēmu biju “drīkstējis” iepazīt līdz mielēm, un bija tikai saprotami, ka manas prombūtnes laikā jaunajai Reiha vadībai, lai arī kā tā būtu veidota vai nodēvēta, atrisināt šo jautājumu nav bijis pa spēkam un nebija vēl arvien. Tātad drosmīgajai, panesīgajai vācu tautai, tāpat kā jau tik ilgu laiku, vēl arvien vajadzēja iztikt ar erzaca precēm. Domādams par erzackafiju, tūdaļ atcerējos arī cukursaldo presētās labības stienīti, kuram šeit spiestā kārtā bija diletantiski jātēlo krietnas vācu maizes loma. Un andelmanis, kuru atlika vien nožēlot, kaunējās no sava ciemiņa, jo, cilvēces parazītu britu žņaugts, nevarēja piedāvāt neko labāku. Tāds stāvoklis patiešām lika sašust. Mani pārplūdināja aizkustinājuma vilnis.
- Jūs jau tur neesat vainīgs, labo cilvēk, es viņu mierināju,
- turklāt es nemaz neesmu kafijas cienītājs. Toties par glāzi ūdens gan būtu pateicīgs.
Tā nu savu pirmo ritu šajos savādajos jaunajos laikos es pavadīju blakus smēķējošam avīžu tirgotājam, lolodams stingru apņemšanos: tik ilgi pētīt iedzīvotājus un gūt jaunas atziņas no viņu izturēšanās, līdz šim andelmanim, balstoties uz attiecībām, par kurām viņš bija devis mājienu, varbūt patiešām izdosies kļūt par starpnieku, lai es tiktu pie kāda neliela darba.
Pirmās stundas pie kioska piederēja strādniekiem un pensionāriem. Tie nerunāja daudz, pirka tabakas preces un rīta laikrakstus, un sevišķi iecienīta bija avīze ar nosaukumu Bild, arī vecāku ļaužu
vidū; nospriedu, ka tas ir tāpēc, ka izdevējs dod priekšroku neparasti lielam šriftam, lai arī cilvēkiem ar vāju redzi nebūtu jāiztiek bez informācijas. Klusībā bija jāatzīst, ka tā ir teicama ideja, par to nebija iedomājies pat centīgais Gebelss, ar šādu pasākumu mēs neapšaubāmi būtu varējuši vēl vairāk iejūsmināt attiecīgās iedzīvotāju grupas. Pēdējās manis piedzīvotajās kara dienās tieši vecākajiem folksšturma ļaudīm trūka spara, sīkstuma un gatavības upurēties, un kurš gan varēja nojaust, ka tik vienkāršiem līdzekļiem kā palielināts šrifts ir tik spēcīga iedarbība?
No otras puses: bija jau arī trūcis papīra. Kopumā Funks tomēr bija bijis neārstējams stulbenis.
Mana klātbūtne pie kioska pakāpeniski radīja pirmās problēmas. Tiesa, reizumis tieši jaunāko strādnieku vidū bija manāma jautrība, biežāk arī atzinība, izpausta ar vārdiem “kūl” un “super”, kuru nozīme gan nebija saprotama, taču vaibsti liecināja par nenoliedzamu respektu.
- Talantīgi, ko? andelmanis starodams teica klientam. Pilnīgi nekādas atšķirības, ne?
- Aha, noteica šis klients, strādnieks, gadus divdesmit piecus vecs, un atlocīja avīzi. Bet vai tad tā drīkst?
- Kā? andelmanis pārjautāja.
- Nu, šitā formastērpā.
- Kāda vaina vācu zaldāta mundierim? es noprasīju īgni un pat ar nelielām dusmām tonī.