Klients iesmējās, droši vien lai mani nomierinātu.
- Tiešām talantīgi! Nē, es gribu sacīt: tas varbūt ir jūsu darbs, bet vai nav vajadzīga speciāla atļauja, lai formastērpā pastāvīgi atrastos publiskās vietās?
- Tā tik vēl trūka! es sašutis attraucu.
- Nu, es jau tikai domāju, viņš drusku sabijies sacīja, konstitūcijas dēļ…
Tas lika man aprauties. Viņš to nedomāja ļauni, un mana konstitūcija šobrīd patiesi nebija nekāda spožā.
- Nu labi, mundieris ir nedaudz netīrs, es drusku nomākts atbildēju, tomēr pat netīrs zaldāta svārks ir godīgāks par melīgo diplomātu tīrajām frakām!
- Kāpēc lai tas būtu aizliegts? lietišķi noprasīja andelmanis.
- Kāškrusta jau tur nav klāt.
- Ko tad tas nu atkal nozīmē? es saniknots uzsaucu. Jūs taču arī tāpat zināsiet, kurā partijā es esmu!
Klients atvadījās, nogrozījis galvu. Kad viņš aizgāja, andelmanis lūdza, lai apsēžos atkal, un mierīgi vērsās pie manis.
- Puisim ir sava taisnība, viņš laipni sacīja. Kundes jau skatās šķībi. Es tak zinu, ka jūs ļoti nopietni izturaties pret savu darbu. Bet varbūt jūs tiešām varētu uzģērbt kaut ko citu?
- Lai es noliegtu savu dzīvi un darbu, savu tautu? To jūs nevarat no manis prasīt, es attraucu un atkal pietrūkos kājās. Šo mundieri es nēsāšu līdz pēdējai asins lāsei! Es neķeršos pie nožēlojamas nodevības, lai kustības upuriem otru reizi ietriektu mugurā dunci kā Bruts Cēzaram…
- Vai jums tiešām vienmēr jāsāk tik gari pātari? Nu arī andelmanis izklausījās drusku aizsvilies. Vainīgs ir ne jau tikai pats formastērps…
- Kas tad?
- Tas smird. Es jau nezinu, no kā jūs tos ražojāt, varbūt pārstrādājāt vecas benzīntanku darba drēbes?
- Arī frontē vienkāršajam kareivim nav iespējas nomainīt mundieri, un es šeit nepakļaušos dekadencei, ko piekopj tie, kuri omulīgi iekārtojušies frontes aizmugurē.
- Tā jau tas viss var būt, bet padomājiet taču par savu programmu!
- Kā tā?
- Nu, jūs taču gribat parādīt savu programmu publikai?
- Jā, un tad?
- Vai esat kādreiz padomājis, kas notiks, ja šeit tiešām iegriezīsies vajadzīgie ļaudis un*gribēs ar jums iepazīties? Bet jūs te stāvat un ožat tā, ka jums blakus bail pat aizdedzināt cigareti.
- Jums taču nebija bail, es atteicu. Tomēr maniem vārdiem trūka parastā skarbuma, jo gribot negribot bija jāpiekrit viņa argumentiem.
- Nu, es vienkārši esmu drosmīgs, viņš nosmējās. Ziniet ko, aizejiet žigli uz mājām un paņemiet dažus citus apģērba gabalus.
Te nu tā atkal bija sāpīgā dzīvošanas problēma.
- Es taču jums jau teicu, ka patlaban tas ir sarežģīti.
- Bet jūsu bijusī tagad varbūt ir darbā. Vai aizgājusi iepirkties. Ko jūs tā tielējaties?
- Nujā, es vilcinādamies sacīju, tas ir ļoti problemātiski. Dzīvoklis… Tagad man patiešām sāka pietrūkt argumentu. Un arī situācija bija necienīga.
- Varbūt jums nemaz nav atslēgas?
Šoreiz man pašam uznāca smiekli par tik lielu naivumu. Es pat nezināju, vai fīrera bunkuram vispār ir atslēga.
- Nē, hm, kā lai pasaka: kontakts ir zināmā mērā… hm, ticis… pārtraukts.
- Jums ar tiesas lēmumu aizliegts kontaktēties?
- Pats nemāku īsti izskaidrot, es teicu, bet droši vien kaut kas tamlīdzīgs.
- Apžēliņ, pēc tāda jūs nemaz neizskatāties, viņš nedaudz atturīgi sacīja. Ko jūs galu galā esat pastrādājis?
- Nezinu, es patiesīgi atbildēju, man nav atmiņu par starplaiku.
- Lai vai kā, jūs man neliekaties varmācīgs, viņš domīgi noteica.
- Nu, es sacīju, ar plaukstu piekārtodams matu celiņu, es, protams, esmu karavīrs…
- Nu labi, jūs esat karavīrs, andelmanis piekrita. Izteikšu jums vēl vienu priekšlikumu. Jo jūs esat talantīgs un es ticu tādiem apsēstajiem kā jūs.
- Bez šaubām, apstiprināju viņa vārdus, kā ikviens saprātīgs cilvēks. Uz saviem mērķiem ir jātiecas ar visu spēku, jā, pat
ar apsēstību. Remdenais, melīgais kompromiss ir visa ļaunuma sakne un…
- Labi jau, labi, viņš mani pārtrauca. Tagad paklausieties. Rit es jums atnesīšu kaut ko no savām vecajām drēbēm. Pateikties nevajag, pēdējā laikā esmu drusku pieņēmies svarā, pogas vairs neiet ciet, un viņš neapmierināti paskatījās uz savu vēderu, bet jums tās varētu derēt. Jūs jau, par laimi, neuzstājaties kā Gērings8 .
- Kā lai tas būtu iespējams? es ērcīgi jautāju.
- Un jūsu formastērpu es tad uzreiz aiznesīšu uz tīrītavu…
- Formastērpu es neizlaidīšu no rokām! es nelokāmi uzsvēru.
- Jauki, viņš teica, pēkšņi izskatīdamies nedaudz noguris, tad nesiet to uz tīrītavu pats. Bet jūs taču saprotat, vai ne? Ka to vajag iztīrīt?
Pret mani izturējās kā pret mazu bērnu, tas bija neciešami. Tomēr tik daudz nu bija skaidrs tā tas turpināsies, kamēr staigāšu apkārt, nosmulējies kā bērns. Tāpēc es piekrītoši pamāju ar galvu.
- Tikai ar apaviem būs grūtāk, viņš sacīja. Kurš lielums jums ir?
- Četrdesmit trešais, es atbildēju, padodamies liktenim.
- Tad manējie jums būs par maziem. Bet gan es kaut ko izdomāšu, viņš noteica.
IV
Pret lasītāju ir jāizturas ar sapratni, ja šajā vai arī citā vietā viņam rodas izbrīns par ātrumu, ar kādu es pielāgojos jaunās situācijas apstākļiem. Nevar jau nemaz būt citādi, jo lasītājs tajos gados un pat gadu desmitos, kuros es neesmu bijis klāt, no demokrātijas pavārnīcas ir neatlaidīgi aplaistīts ar izkropļotu marksistisku vēstures skatījumu un, peldēdams šajā zupā, vairs tikpat kā nejaudā pacelt skatienu pār sava šķīvja malu. Nebūt negribu šeit izteikt pārmetumu nedz godīgajam strādniekam, nedz krietnajam zemniekam. Kā gan lai vienkāršais vīrs sāk pret to dumpoties, ja visi šķietamie speciālisti un apšaubāmie zinātnieki no savu tā dēvēto zināšanu tempļu augstās katedras vairāk nekā sešus gadu desmitus sludina, ka fīrers ir miris? Kurš ņems ļaunā to, ka vienkāršais vīrs savā dienišķajā cīņā par izdzīvošanu neatrod spēku pateikt: “Kur tad ir tas mirušais fīrers? Kur viņš apglabāts?
Parādiet man viņu!”
Un vienkāršā sieva, protams, arī.
Bet, kad nu fīrers pēkšņi ir tur, kur bijis vienmēr, proti, Reiha galvaspilsētā, tad apjukums un vispārējā nesaprašana tautā, dabiski, ir tikpat milzīga kā izbrīns par to. Un būtu bijis visnotaļ saprotami, ja arī es dienām, pat nedēļām ilgi būtu palicis nekustīgā apstulbumā, visa neizprotamā nolēmēts. Tomēr liktenis ir gribējis, lai esmu citāds. Un lai pūliņos un trūkumā pavadītos skarbos, pamācošos gados man savlaicīgi tiek dota iespēja izveidot saprātīgu pārliecību, tādu pārliecību, kas kaldināta teorijā, bet prakses skaudrajā kaujas laukā norūdīta par ideālu ieroci un tāpēc spējusi noteikt manu turpmāko tapšanu un darbošanos tikpat kā nemainīga un kurai arī tagad nebija nepieciešami nekādi jaunmodīgi vai vieglprātīgi jauninājumi, gluži otrādi, tā palīdzēja man nonākt līdz vecai un vienlaikus arī jaunai izpratnei. Tātad beigu beigās tā bija tieši vadoņa doma, kas izrāva mani no neauglīgajiem izskaidrojumu meklējumiem.
Vienā no pirmajām naktīm biju nemierīgi grozījies savā atzveltnī, nespēdams iemigt pēc smagās lasāmvielas, prātodams par savu skarbo likteni, līdz piepeši līdzīgi zibenim pār mani nāca atklāsme. Es pietraucos sēdus, iedvesmā iepletis acis, kas nu raudzījās uz lielajām burkām ar saldumiem un visādām citādām lietām. Pats liktenis kā mirdzošā bronzā liets tas stāvēja man gara acu priekšā ar neizdibināmu roku šeit bija iejaucies notikumu gaitā. Piesitu ar plaukstu sev pie pieres, tas taču bija redzams tik skaidri, un sarāju pats sevi par to, ka neesmu saskatījis to agrāk. Turklāt ne jau pirmo reizi liktenis bija ņēmis stūresratu savās rokās. Vai gan 1919. gadā, visdziļākajā vācu postā, nebija noticis tāpat? Vai toreiz no ierakumiem nebija izkāpis nevienam nepazīstams jefreitors? Vai, par spīti trūcīgu, vistrūcīgāko apstākļu slogam, starp daudzajiem, starp cerību zaudējušiem nebija parādījies talantīgs orators, tieši tur, kur to varētu gaidīt vismazāk? Vai šajā talantā nebija atklājušās arī apbrīnojamas zināšanu un pieredzes bagātības, uzkrātas visskarbākajās Vīnes dienās, pateicoties neremdējamai zinātkārei, kura kopš visagrākās jaunības lika augošajam jauneklim ar modro prātu sūktin uzsūkt visu, kas saistīts ar vēsturi un politiku? Visvērtīgākās zināšanas, šķietami krātas nejauši, bet patiesībā ar providences gādību kripatu pa kripatai apkopotas vienā vienīgā cilvēkā? Un vai šis viens, šis necilais jefreitors, uz kura vientuļajiem pleciem savas cerības uzvēla miljoni, vai gan viņš nebija sarāvis Versaļas un Tautu savienības važas, ar dievu dotu vieglumu izturējis sev uzspiestās kaujas pret Eiropas karapulkiem, pret Franciju, pret Angliju, pret Krieviju, vai šis šķietami viduvēji izglītotais vīrs pretēji visu tā dēvēto speciālistu vienprātīgajam vērtējumam nebija aizvedis tēviju līdz visaugstākajām slavas virsotnēm?