īsāk sakot: nolēmu viņus iekarot ar vienkāršību un pārbaudītām klišejām - kaut ko tādu, ko mani amatbrāļi no citām aģentūrām uzskatītu par priekšlikumu zem sava reklāmista goda (ja vien tāds pastāvētu).
Lai negarlaikotu potenciālos klientus ar sausiem faktiem un nesarežģītiem risinājumiem, piedāvāju arī apskatīt jau sagatavotos un izdrukātos reklāmas maketu uzmetumus. Es biju pat tik izpalīdzīga, ka pieliecos, lai uzšķirtu īsto lapu biezajā izdruku kaudzē, pārliecoties pāri ģenerāļa uzvalkotajam plecam.
“Šeit jūs redzat...” sāku teikt, slidinot pirkstu pāri izdrukai, bet tad piepeši domas pavediens pārtrūka. Vai nu uztraukums, vai nepaēstās brokastis darīja savu, bet es piepeši sajutu savādu vājumu. Negaidīts reibonis sagrieza istabu jautrā karuselī, liekot man krampjaini pieturēties pie galda malas. No iekšienes mani pāršalca karstuma vilnis. Tas tik ļoti atgādināja manu naksnīgo piedzīvojumu sākuma fāzi, ka es pat uzmetu tramigu skatienu žalūziju klātajam logam, lai pārliecinātos, ka nav negaidīti pielavījusies nakts, sev līdzi atvelkot ari ārpuskārtas pilnmēnesi.
“Leonīda, ar jums viss kārtībā?” ari ģenerāļa vērīgajam skatienam nepaslīdēja garām mans vājuma mirklis. Tikai tagad pamanīju, cik fantastiski zilas un izteiksmīgas acis ir šim plikgalvainajam onkulītim ar savādi valdzinošajām smaržām. Tā kā ar atbildi vilcinājos, izbrīnu viņa sejā aizstāja neviltotu rūpju izteiksme.
“Jā...” kusli izdvesu, nebūdama pārliecināta par savu spēju adekvāti novērtēt situāciju.
“Varbūt jums labāk piesēst?” Konstantīns maigi satvēra manu plaukstu savās stiprajās rokās un pieturēja, palīdzēdams sabrukt brīvajā krēslā.
“Kā teiksiet...” paklausīgi nomurmināju, nespēdama novērsties no sava glābēja. Viņa plaukstas patīkami sildīja un mierināja, tāpēc nesteidzos atraut roku. Tuvāk ieskatoties, viņš nemaz nebija tāds vecs sakārnītis, kā sākumā šķita. Pelēkais uzvalks slēpa slaida auguma vīrieti, kas, par spīti gadiem, joprojām bija saglabājis sportisko formu.
Sapņaini pasmaidīju un kautri novērsos. Cik gan bieži mēs paejam cits citam garām, nepamanot otra cilvēka lieliskumu!
“Kungi, man šķiet, Leonīda ir nedaudz apslimusi,” caur apziņas rozā dūmaku izlauzās ledusauksta balss. “Lūdzu mūs atvainot. Mēs atgriezīsimies pie prezentācijas pēc mirkļa.”
Auksti, smalki pirksti apvija manu elkoni, sāpīgi iegriezdamies locītavā, un pierāva kājās. Diezgan nesmalkjūtīgi grūstīdamās, Viktorija virzīja mani uz durvju pusi. Viņa bija apņēmusies izjaukt manu personīgo laimi, bet es biju nolēmusi to nepieļaut. Iecirtu papēžus dēļu grīdā un pēc iespējas cēlāk turējos pretī.
Par spīti smalkajai uzbūvei un būdama galvas tiesu īsāka par mani, Vika tomēr bija apbrīnojami spēcīga. Šinī cīņā viņa uzvarēja, un jau pēc mirkļa es atrados aiz durvīm.
“Ko tu dari?” viņa nikni šņāca man pie auss, vilkdama sev līdzi uz virtuvi, kas atradās biroja otrā galā. Tik tālu no mana likteņa!
“Nesaprotu, par ko tu runā.” Ērcīgi nopurināju viņas roku. Vika iespieda mani stūri pie loga un uzmanīgi pētīja ar saviem zilajiem lāzeriem.
“Kā tu uzvedies? Kas tev uznācis?” viņa nelikās mierā. “Tu galīgi свихнулась'?”
“Nē, Vika...” Piepešo karstuma vilni aizstāja žēlums pret sevi par zaudētajām iespējām, par grūto dzīvi. “Vienkārši es sapratu, ka vairs nevēlos būt viena. Un Konstantīns ir tik interesants vīrietis...!”
“Leonīda! Этот старик?4"
“Viņš nav nemaz tik vecs... Un viņam ir lieliskas smaržas!” Atmiņas par īsajiem tuvības mirkļiem lika man atkal pasmaidīt. Viktorija atvēra muti, lai ko sacītu, bet tad pārdomāja un bez skaņas to atkal aizvēra. Viņas skatiens domīgi urbās manī.
“Paskaties uz mani,” viņa inkvizitora tonī pavēlēja. “Skaties man acīs!”
Es paklausīgi pievērsu skatienu viņas zilajiem lāzeriem, lai gan tie žilbināja vairāk nekā pretimbraucošas mašīnas ksenons rudens naktī.
“Smaržas, tu saki?” viņa atkārtoja manis sacīto un pavirzīja mani tuvāk logam. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko viņa centās saskatīt.
“Bet tu taču esi одурманена5!” priekšniece nonāca pie kaut kāda greiza secinājuma, kas lika viņai atraut vaļā virtuves logu un gandrīz izgrūst mani pa to.
“Валерьанка!6 Kā man tas neienāca prātā!” viņa pie sevis nokrekšķēja kaut ko, kas gandrīz atgādināja īsu smiekliņu. “Kad mēs ienācām, man jau likās, ka onkulis ir dzēris sirds pilienus, bet es taču neiedomājos...”
Kamēr viņa runāja, aukstais rudens gaiss triecās man sejā ar ātrgaitas vilciena sparu un izkliedēja rozā miglu. Tagad jau Viktorija mani vairs neturēja, bet es pati centos izliekties pēc iespējas tālāk laukā, lai nekas netraucētu svaiga gaisa pieplūdei. Karstums un vājums pamazām atkāpās. Tā vietā nāca šausmigā apziņa, ka es tikko biju uzvedusies kā nogribējusies kaķe un uzmākusies pavecam klientam.
“Ak Dievs!” šausmās novaidējos un atspiedu pieri pret vēso loga rūti. “Šausmas! Es taču vairs nevarēšu viņiem acīs paskatīties!”
“Nomierinies,” Vikas balss skanēja aizdomīgi slāpēti, it kā viņa censtos apvaldīt smieklus. “Tava reakcija bija normāla. Tu sajuti baldriānus, un dzīvnieks tevī reaģēja. Man vajadzēja aizdomāties...”
“Ko lai es tagad saku...?”
“Par to neuztraucies. Tu atpakaļ vairs neiesi. Es pateikšu, ka tev negaidīti sacēlās temperatūra un tu biji spiesta steidzīgi doties uz slimnīcu.”
Palūkojos pār plecu uz Viktoriju, kas veltīgi centās saglabāt aukstasinīgas slepkavas sejas izteiksmi.
“Vika...” es novaidējos. “Baldriāni! Tas taču ir smieklīgi!” “Nu...” Izskatījās, ka viņa man piekrīt. “Tu sēdi šeit un не высовывайся1! Es pati pabeigšu prezentāciju.”
Pateicīgi pamāju un sabruku uz atvērtā loga palodzes. Tagad, kad reibums bija izklīdis, sevi pieteica spiedīgas galvassāpes. Ari klepus kašājās rīkles dziļumā, draudot ne vien ar ierasto riešanu, bet arī ar lielisku iespēju atbrīvoties no kuņģa satura. Cieši sakodu zobus un turējos pretī impulsam.
“Paldies, es te pasēdēšu...” nomurmināju pakaļ priekšnieces mugurai, kas aizdomīgi kratījās bezskaņas smieklos.
Par laimi, Viktorija atturējās no komentāriem par piedzīvoto situāciju, pareizi uzskatot, ka tā man bijusi pietiekami pamācoša pati par sevi un tālāk iztirzājumi par tēmu nav nepieciešami. Mani māca šaušalīgas aizdomas, ka neveiklais incidents apdraud ari manu skrējienu uz jauno amatu, bet cerēju uz priekšnieces iejūtību un sapratni, it īpaši, zinot visus blakusapstākļus. Tomēr tas darbojās arī kā lielisks stimuls manai bezierunu kapitulācijai - pēc darba atcēlu tikšanos ar Elīnu (kura vai mira aiz ziņkārības uzzināt visas detaļas par manu randiņu ar Žoržu) un tā vietā devos līdzi priekšniecei uz mājām, lai asistētu mistiskajā peilēšanā.
Elīna, būdama ne vien ar darbaholismu sirgstoša juriste, bet arī topošā līgava, saprotoši izturējās pret plānu maiņu un tikai piekodināja, ka nākamais vakars gan ir viņējais. Pēc tam man piezvanīja otra mūsu trijotnes šķautne - Margarita (draugu lokā saukta par Mārdžu), lai paziņotu: tā kā šovakar es gatavojos ignorēt viņas vadīto aerobiku, tad viņa ignorēs ielūguma trūkumu un pievienosies mums ar Elīnu neaicināta. Tas nedaudz pārsteidza, jo otrdienu vakari Margaritai bija veltīti kaut kādām ģimeniskām aktivitātēm (viņa veda uz hokeju vai nu dēlu, vai vīru... precīzi nezināšu teikt, jo nekad nebiju šinī jautājumā iedziļinājusies). Kā izrādās, liktenis bija iekārtojis tā, ka Margaritas vīramāte visu šo nedēļu viesojās pie Vējoņu ģimenes, līdz ar to pārņemot daļu no vadības savās stiprajās, gaļīgajās rokās. Šoreiz šāds pavērsiens nāca par labu mūsu trijotnes draudzībai.