"Tā kā mūsu sabiedrībai esi pievienojusies samērā nesen, tad ļauj man paskaidrot gaidāmo procedūras norisi,” Arhivārs ar žestu aicināja mani apsēsties. Viņa balss tonis nevēstīja neko labu, tāpēc ar prieku pieņēmu piedāvājumu.
“Tik agrīnā divdabisma stadijā kā tev bez pilnmēness maģijas ietekmes nav iespējams pārvērsties, bet tas šobrīd ir akūti nepieciešams, lai noskaidrotu notikumu apstākļus - salīdzinātu tavus pēdas nospiedumus ar Lietuvas bara atrastajiem. Līdz ar to tiks izmantots katalizators, viela, kas aktivizēs pārvērtību procesus tavā ķermeni. Ar šo stimulāciju, mākslīgi izraisīto pārvēršanos ir saistīti zināmi riski. Pirmkārt, pastāv iespēja, ka kāds no iekšējiem orgāniem atsakās darboties vai tā darbība tiek traumēta. Piemēram, smadzenes. Un, otrkārt, ir liela varbūtība, ka pārvērtības ir neatgriezeniskas.”
“Ar to Džakomo gribēja teikt - iedzerot Dziru, tu vai nu sajuksi prātā, nomirsi no iekšējas asiņošanas, vai ari uz visiem laikiem paliksi par kaķi,” Rego izgrūda caur sakostiem zobiem, nenolaižot skatienu no Arhivāra.
Es nosvīdu aukstiem sviedriem, un uz mirkli telpa sagriezās krāsainā virpulī. Šis būtu ļoti nepiemērots brīdis ģībšanai.
“Vai tādi gadījumi jau ir bijuši?”
“Jā.”
“Bet ir taču arī iespēja, ka nekas no tā visa nenotiks? Es pārvērtīšos šurpu turpu, un viss atkal būs pa vecam, vai ne?” Slazds bija aizcirties, un man atlika tikai cerēt.
“Jā,” Džakomo apstiprināja. “Viens no desmit ir izdzīvojis bez jebkādām paliekošām sekām.”
Lūkojos tumsā aiz loga un prātoju, cik sāpīgi būtu izlēkt cauri stiklam. Un kur būtu tuvākais policijas iecirknis? Es būtu ar mieru pasēdēt cietumā par sīko huligānismu. Vismaz pāris nedēļu. Līdz pilnmēnesim.
“Bet kāpēc mēs nevaram nogaidīt līdz pareizajai mēness fāzei?” Negribēju laist vaļā cerību.
“Ja vēlamies līdz Zemlikām šo jautājumu atrisināt, tad gaidīt nav vēlams,” Arhivārs garāmejot atbildēja uz man tik svarīgo jautājumu, ar skatienu pieaicinot Paolo. Drošībnieks viegli iebakstīja man mugurā, aicinot piecelties.
“Dziras pagatavošanai ir nepieciešams laiks. Lai tu nepārdomātu un nemēģinātu muļķīgi bēgt, tad pašas drošībai tu paliksi šeit, Arhīvā. Paolo tevi pavadīs,” sirmais kungs deva atļauju doties prom. Bet es vēl nebiju gatava padoties.
“Rego...” Ar kaunu jāatzīst, ka vājums, ko jutu ceļos, bija iezadzies arī balsī. Tomēr Zvēra kungs nelikās iespaidots. Nepacēlis skatienu, viņš iztraucās laukā pa durvīm. Vai es jau būtu norakstīta? Veronika vainīgi paraustīja plecus un, īsi atvadoties no klātesošajiem, sekoja bosam, atstājot mani vienu vilku barā.
Man ierādītā telpa nebija gluži cietums. Arhīva otrajā stāvā aiz slēgtiem slēģiem - neliela istabiņa ar gultu, galdiņu un krēslu. Pie griestiem baltā vadā karājās blāva spuldzīte. Durvis aiz manis tika aizslēgtas, un, spriežot pēc skaņas, kāds no Paolo vīriem palika tās apsargāt. Lai es neizdomātu muļķīgi bēgt. Manis pašas drošībai. Tā viņš teica. Vecais maita.
Gluži kā miglā atgūlos gultā, stingi blenžot griestos. Es gaidīju asaras, histēriju, baiļpilnu drudzi. Taču mani bija pārņēmis nedabisks miers. Smadzenes atteicās pieņemt tik absurdu notikumu pavērsienu. Lai vai kā, bet bija grūti noticēt, ka divdabji stāvēja pāri likumiem. Ka viņi varēja nogalināt un neviens to pat nepamanītu. Neviens neinteresētos. Atņemt cilvēkam dzīvību... Sakropļot. Tā taču nebija nekāda mafija! Inteliģenti cilvēki ar senām tradīcijām... Domas pavediens aizritēja līdz šīvakara sarunai ar Niku. Cilvēki? Vai tie vēl joprojām bija cilvēki? Vai es vēl joprojām biju cilvēks? Vai man bija tiesības un iespējas saņemt aizsardzību tāpat kā jebkuram citam?
Es tik maz zināju par šo seno, noslēgto sabiedrību. Tagad no sirds nožēloju vieglprātīgo attieksmi pret Viktorijas doto literatūru. Nosolījos: ja izkļūšu no šis ķezas sveikā, izlasīšu katru rindiņu tajās sasodītajās grāmatās.
Asaras joprojām nenāca. Es saritinājos kamoliņā, pievilku ceļus pie zoda un, sev par brīnumu, ieslīgu vieglā snaudā.
Pirms devos ieslodzījumā, mani atbrīvoja no jebkādiem līdzekļiem, kas varētu liecināt par laika ritējumu, - pulkstenis un mobilais telefons tika nodoti glabāšanā.
Līdz ar to bija grūti spriest, cik ilgi biju snaudusi, kad viegla grabināšanās pie durvīm atsauca mani no ceļojuma sapņu valstībā.
Situācijas nopietnība acumirklī izgaiņāja miega paliekas un iztrenca no gultas, liekot būt kaujas gatavībā.
Durvis pavērās nelielā šķirbiņā, pa kuru bez skaņas ieslīdēja vīrietis baltā kreklā un tumšā uzvalkā.
“Are you Leo? I’m Tom Hex',” viņš steidzīgi iepazīstināja ar sevi, pa spraugu vērodams gaiteni, no kura tikko bija ieradies.
“Toms Henks?” Viņš it nemaz nebija līdzīgs amerikāņu aktierim, tomēr drošības labad nolēmu pārjautāt.
“Do I look like one?7" galvu piešķiebis, viņš pār plecu pavērās uz mani.
“Nē, tu izskaties kā sasodīts Džeimss Bonds,” nomurmināju latviski, un tā bija taisnība. Nespēju ātrumā atcerēties, kā sauca angļu aktieri, kas spēlēja jauno aģentu 007, bet katrā ziņā jaunais personāžs uz manas dzīves skatuves bija viņam ļoti līdzīgs.
“Vai esi gatava doties prom?” Toms Hekss pārlaida man vērtējošu skatienu. Tā kā Morfeja skavās biju relaksējusies pilnībā apģērbta, man nebija par ko uztraukties.
“Tu domā - bēgt?”
“Jā, un pēc iespējas drīzāk,” viņš apstiprināja ar tik burvīgu angļu akcentu, ka man nācās padomāt divreiz.
“Protams! Es jau piedzimu gatava!”
Man bija vienalga, kas ir šis smalki ģērbtais svešinieks. Viņa piedāvājumu es nespēju noraidīt. Man jātiek prom, par sekām domāšu vēlāk.
“Tad ejam,” viņš satvēra manu roku un izvilka gaitenī, uzmanīgi pieturot, lai es nepakluptu pār kājām. Mana sarga izstieptajām kājām. Paolo drošībnieks puspievērtām acīm bija saļimis pie sienas.
“Is he dead?'” apslāpēju nervozu smilkstienu.
“Are you nuts?8" izpelnījos sašutuma pilnu skatienu. “He’s just sleeping.9”
Garo gaiteni izgaismoja sienas lampas, bet grīdu klāja biezs paklājs, kas slāpēja mūsu steidzīgos soļus. Kad bijām nonākuši pie kāpnēm lejup, Toms lika mirkli uzgaidīt, ieklausoties balsu murdoņā, kas plūda no zāles zem mums.
“Viņi vēl spriež,” viņš paskaidroja, vedinot atpakaļ. “Pa galveno izeju laukā netiksim. Būs jāiet caur pagrabu.”
Protams, es apzinājos situāciju, kurā atrados, un izvēles iespējas, tomēr šinī brīdi manī uzplaiksnīja šaubas. Pirmkārt, man nebija ne mazākās nojausmas, kas ir šis noslēpumainais bruņinieks bez zirga un kāpēc viņš izrāda tik lielu interesi par manu nokļūšanu brīvībā. Otrkārt, vai bēgšana netiktu uztverta kā vainas apliecinājums un nevērstu notiekošo uz sliktāko pusi? Lai gan sliktāk jau vairs nevarēja kļūt. Šie cilvēki-vilki gatavojās mani padarīt par dārzeni. Salīdzinājumā ar šiem apsvērumiem angļu džentlmeņa piedāvājums pamest ēku pārliecinoši uzvarēja.