Viktorijas dotās grāmatas jau pa gabalu oda pēc ezo-terikas. Tas, ka tagad biju sieviete-kaķis, nenozīmēja, ka ticēšu astrālajiem ceļojumiem, sapņu tulkam un karmas mezgliem. Esmu racionāla. Loģikas piekritēja. Manam stāvoklim bija skaidrojums - visticamāk, medicīnisks. Pagaidām nebiju gatava doties uz slimnīcu un piedāvāt sevi zinātnisku eksperimentu veikšanai. Bet tas nenozīmēja, ka nevaru veikt empīrisku izpēti. Jeb, vienkārši izsakoties, -iegūglēt. Ļaudis mēļo, ka interneta dzīlēs varot atrast pašu nelabo. Tad jau bija jābūt arī vilkaču forumiem, mājaslapām ar īso divdabju vēstures aprakstu un pašpalīdzības portāliem.
Liels bija mans pārsteigums, ka pēc trīs stundu cītīgas sērfošanas pa globālo tīmekli mans ieguvums tuvinājās nullei. Protams, protams! Vilkaču portālu un forumu bija atliku likām! Tikai vilkači tur bija ar pieliktiem ilkņiem un filcētām austiņām. Varbūt ir kāds likums, kas ierobežo divdabju aktivitātes publiskajā telpā?
Katrā ziņā šāds nopietns intelektuāls darbs krietni nogurdināja. Turklāt dators tik patīkami sildīja punci un likās izplatām īpašu starojumu - mierinošu, ieaijājošu, aicinošu... Neatvairāmu! Nolēmu nepretoties vilinājumam un uz mirkli pievērt acis, atpūtinot tās.
Pamodos vēlā vakarā, kad aiz loga jau spīdēja ielas lampas, daļēji izgaismojot arī manu viesistabu. Es aizmigu uz dīvāna, bet pamodos uz datora. Pa miegam biju iemanījusies pastumt to zem sevis, un tagad nepatīkama īdoņa ribās lika manīt, ka šī tehnika tomēr nav paredzēta relaksētiem atpūtas mirkļiem. Tā kā pulkstenis pie sienas vēstīja, ka oficiālais guļamlaiks vairs nav aiz kalniem, pieņēmu lēmumu šīsdienas aktivitātes beigt, doties uz dušu un pēc tam atdoties gultai. Verot ciet datoru, mans skatiens atdūrās pret pēdējo ierakstu kādā viltus vilkaču forumā. Tā dalībnieks ieteica veidu, kā noskaidrot, vai pilnmēness laika atmiņas zudums ir saistīts ar veidola maiņu vai pārāk lielu alkoholisko dzērienu intoksikāciju. Ieteikums bija vienkāršs -doties pie hipnoterapeita, kas sesijas laikā palīdzētu to atcerēties. Heh! Izklausījās vienkārši. Pie tam tik vienkārši, ka varētu arī nostrādāt. Turklāt man nebūtu jādodas pie šamanes meklēt savu iekšējo dzīvnieku vai pie dziednieka enerģētiski atjaunot biolauku.
Nākamajā dienā, kas laimīgas sagadīšanās dēļ bija svētdiena, es turpināju laisko dzīvesveidu un nesteidzīgi sameklēju internetā informāciju par hipnoterapeitu, izlasīju visas iespējamās atsauksmes par viņu un apbruņojos ar apņemšanos pirmdienu sākt ar vizītes pieteikšanu.
Darba cēliens nesākās gluži kā plānots. Pēdējo nedēļu trakais skrējiens, atkal un atkal pierādot savu atbilstību jaunajam amatam, bija mani nedaudz nogurdinājis. Tomēr tā vietā, lai baudītu mierpilnu, bet darba ziņā ražīgu eksistenci, ko neapdraudētu priekšniecības kaulainais skatiens (jo fakts paliek fakts - vislabāk strādāt, ja neviens neskatās uz pirkstiem), jau pašā rīta agrumā saņēmu lielisku iespēju vēlreiz apliecināt, cik nenovērtējama darbiniece es esmu.
“Leonīda,” Biruta parādījās mana kabineta durvis un, lieliski atdarinot virsvadības toni, pievērsa manu uzmanību. “Tevi izsauc uz komandpunktu.”
Biroja administratores sejā nolasīju slēpta prieka pēdas. Un, kā zināms - nekas neielīksmo sirdi vairāk par otra nedienām.
Bet es negrasījos izrādīt savu vājumu. Pašpārliecināti smaidot un iekšēji vaidot, ar galvas mājienu pateicos par lielisko ziņu.
“Paldies, Birutiņ,” lepni sakārtoju papīru kaudzīti uz sava galda, cenšoties izskatīties pēc pārliecināta, vadošu amatu ieņemoša darbinieka, nevis pēc kaķa, kuram aste iespiesta durvīs. It īpaši, ņemot vērā indes pilnās skatienu bultas, ko manā virzienā raidīja kolēģis Jānis. Viņš bija starp maniem tuvākajiem konkurentiem - vai vismaz viņam pašam tā šķita.
“Kas tad nu? Iesi pielaizīties?” viņš dzēlīgi apjautājās. “Skatos, tu pēdējā laikā esi bieža viešņa pie Ledus karalienes. Vai gadījumā neesi sacerējusies uz silto vietiņu?”
“Jāni, es neuzprasījos,” uzspēlētā nevērībā paraustīju plecus. “Ko varu darīt, ja priekšniecībai labāk patīk strādāt ar uzticamiem un profesionāliem cilvēkiem? It īpaši, ja mums ir kāds nozīmīgs klients, kurš īsti vēl nav izlēmis, ko un kā viņš vēlas reklamēt. Kuram ir nepieciešama iejūtīga un sapratnes pilna palīdzība. Tādā gadījumā labāk piesaistīt projektu vadītāju ar augstu takta izjūtu un lieliskām komunikācijas spējām.”
Nesagaidījusi Jāņa atbildi, paķēru lielo pierakstu kladi, pildspalvu un teciņus izmetos no kabineta. Tas bija sitiens stipri zem jostasvietas - es to ļoti labi apzinājos. Zemiski bija norādīt uz konkurenta trūkumiem, tos iebāžot tik dziļi degunā, bet ko tur liegties - viss ofiss zināja par Jāņa nespēju noklausīties sarunbiedra sakāmo līdz galam. Bet līdz ar to viņa stiprā puse bija panākt, ka savukārt visi citi ir spiesti ieklausīties viņa viedokli un galu galā arī izpildīt izvirzītās prasības. Turklāt savlaikus! Un tagad, kad galvenā balva bija nevis kaut kāds bonuss, prēmija vai pat necils algas pielikums, bet gan nozīmīgs amats, tika laisti darbā visi ierod. Jā, ari mēslu dakšas!
“Viktorija, tu mani sauci?” pabāzu galvu pa priekšnieces kabineta durvju spraugu, sirdī vēl lolojot cerību, ka saruna būs vien par maniem neparastajiem Romas piedzīvojumiem. Uz šo brīdi es jau biju nokrauta ar darbiem, un jauns projekts vai klients man šobrīd bija vismazāk nepieciešams. Lai gan, kā jau teicu, tā būtu lieliska iespēja sevi pierādīt, apliecināt spēju tikt galā ar vairākiem uzdevumiem vienlaikus vai arī... vienkārši atstiept kātus no pārpūles!
“Sēdies,” neatrāvusi skatienu no datora ekrāna, Vika ar zodu norādīja uz krēslu iepretim viņas galdam. Paklausīgi ieņēmu vietu un, sakrustojusi rokas klēpī kā paraugskol-niece, gaidīju turpinājumu.
Viktorija negaidīti asi palūkojās mani.
“Kaut kas ir mainījies,” viņa nomurmināja, skenējot mani. “Tev mugura sāp?”
“Nē,” pārsteigta noliedzu. Šādas vainas mani jau sen kā netraucēja. Vienīgi klepus mocīja.
“Tu sēdi ļoti stīvi,” viņa it kā paskaidroja. “Parasti tu saļimsti kā tāda старуха'. Bet tagad apsēdies kā принцесса10.” Domīgi palūkojos uz savām klēpī saliktajām rokām, pie potītēm sakrustotajām kājām, kas rūpīgi bija pastumtas zem krēsla. Tagad, kad Vika pievērsa tam uzmanību, bija jāatzīst, ka sēdēju es patiesi eleganti. Un man tā bija ērti! Pašapmierināti pasmaidīju un lepni izriezu krūtis. Priekšzīmīga darbinieka portrets.
“Manējie arī šitā izskatās, kad свой корм ждут11,” Vika novīpsnāja par joku, kura nozīme diemžēl manā pieturā neapstājās un pabrauca garām.