Toties vakaros, tumšajos rudeņos un ziemās tas pārvērtās par dzērāju, narkomānu un citu antisabiedrisku indivīdu pulcēšanās vietu.
Parks robežojas ar Čaka, Artilērijas un Sparģeļu ielu, kas savu īso, aklo atzaru iedūra tieši parka zaļajā sānā. Divstāvu koka ēkas bija satupušas abpus ielas bruģim, un to neapgaismotajās vārtrūmēs melnēja aizdomīgi stāvi.
Novietojis mašīnu, Bomis aicināja mani sekot. Tā kā vakars bija pieteicis savas tiesības un lampu dzeltenā gaisma vien vāji pretojās rudenīgajai tumsai, es mirkli vilcinājos, pirms devos pa tikko pamanāmām kāpnēm lejup pagrabā. Nodzeltējis uzraksts virs aprūsējušām dzelzs durvīm vēstīja, ka aiz tām atrodas Antīkvariats. Pēc vairākkārtējas zvana pogas nospiešanas Bomis konstatēja, ka tā laikam nedarbojas, un ar dūri pāris reižu iebelza pa durvīm. Klusināti būkšķi satricināja veco koka ēku, bet aiz restotajiem, aizklātajiem pagraba logiem nemanīja kustību.
“Varbūt tur neviena nav?” piedāvāju savu versiju.
“Ir.” Bomis dusmīgi nošņirkstināja zobus. “Tikai negrib vērt vaļā. Miška Grizuns vienmēr ir uz vietas. Viņš tur dzīvo. Tagad mani ieraudzījis un nobijies.”
“Kā tad viņš tevi varēja pamanīt?” neizpratnē palūkojos apkārt. Logi bija tik cieši nosegti, ka nemanīja ne mazāko spraudziņu.
“Videonovērošana,” Bomis norādīja uz melnu, spīdīgu actiņu zem šķībā uzraksta virs durvīm.
“Oho! Dikti smalki,” izbrīnā nogrozīju galvu. “Kaut ko tādu nebiju gaidījusi no... šādas vietas.”
“Miškam viss ir smalki. Jo tirgo viņš smalkas lietas -zinātājiem. Varbūt ne gluži legālā ceļā iegūtas...” Bomis paraustīja plecus un no sirds iespēra pa durvīm.
“Что вы хотите?12’’ slāpēti atskanēja no iekšas.
“Miša, nedzen ar mani jokus,” Bomis ierēcās un vēlreiz iespēra pa durvīm. Es salēcos no negaidītā trokšņa.
“Bomis, это ты?13’’ Noklikšķēja slēdzene, un durvis pavērās nelielā spraudziņā.
“Nē, zini, Salatētis,” Ingemārs norūca un pacietīgi gaidīja, līdz persona otrā pusē veiks identifikāciju, kas aizdomīgi izklausījās pēc ošņāšanās.
“A kas tā tāda?” lauzītā latviešu valodā noprasīja veikala īpašnieks.
“Meita,” Bomis sāka kļūt nepacietīgs. “Parunāt vajag. Laid iekšā!”
“Nezināju, ka tev ir дочь14.” Beidzot durvis atvērās, bet iekšā valdošā puskrēsla neļāva saskatīt čerkstošās balss īpašnieku. “Хорошо, входите15.”
Vairāk uzaicinājumu negaidot, mēs žigli ieslīdējām veikalā. Nevilšus sarāvos, dzirdot, kā aiz mums noklaudz durvis un slēdzenē pagriežas atslēga. Paranoja laikam ir lipīga.
Veikals bija ne tikai vāji apgaismots, bet arī savādi oda -pēc pelējuma, veca siera un tintes putekļiem.
Gaismas slēdzis noklikšķēja un atklāja smaržu avotus. Sienas klāja gari koka plaukti, piekrāmēti pilni ar vecām, apdauzītām vāzēm, porcelāna trauku servīzēm, nelielām keramikas figūriņām, kas lielākoties bija zaudējušas kādu no ķermeņa daļām. Aiz slēgtām vitrīnām manīju senu grāmatu noplukušās, nodzeltējušās muguriņas, bet stūros bija izvietoti dažādi galdiņi, krēsliņi, nelieli izsēdēti dīvāniņi un kumodes, kuras braši balansēja tikai uz trim kājām.
“Tēju dzersiet?” Miška pieklājīgi apvaicājās. Blāvajā gaismā beidzot varēju aplūkot Bomja informatoru - lepno veikala īpašnieku. Tas bija neliela auguma vīrelis ap gadiem piecdesmit sešdesmit. Pliku galvvidu, kuram bija pārķem-mēti pāri šķidri mateļi no pakauša daļas. Uz spicā, garā deguna bija uzsēdinātas biezas brilles tumšā raga rāmī, bet aiz tām mirdzēja melnas, vērīgas ačteles. Lai arī būdams apaļš kā siera ritulis, senlietu tirgotājs nervozi sakārtoja krekla apkakli ar neparasti gariem, slaidiem pirkstiem, kas likās piemontēti no kāda cita cilvēka. Tērpies viņš bija dzel-tenrūtotā flaneļa kreklā, melnā vestē ar daudzām kabatām un vecos, izsēdētos džinsos, kuri bija krietnus desmit centimetrus par īsu un atklāja tuklas potītes svītrainās zeķēs un zaļganos krokšos tērptas pēdas. Kā tālākā saruna atklāja, ietērps bija tikpat kolorīts kā pati personība.
“Nezināju, ka tev ir meita,” Miška Grizuns atkārtoti pauda izbrīnu par jaunatklātajām Bomja radniecīgajām saitēm.
“Nevarētu teikt, ka esam sirdsdraugi, lai tev visu par sevi stāstītu,” Bomis vēsi piezīmēja, apsēzdamies vienā no mazāk aplupušajiem klubkrēsliem. “Neesam nākuši tēju dzert, Miša. Kāpēc liki aiz durvīm gaidīt? Tu zini, ka man tas nepatīk.” “Tagad tādi laiki,” veikalnieks noplātīja rokas un tēlotā mierā atspiedās pret leti. “Бережёного бог бережёт.'”
“Un Valsts policija,” neapdomīgi piebildu, izpelnoties izbīļa pilnus skatienus no abiem vīriem.
“Типун тебе на язык!1” Miška nospļāvās pār plecu un drošības pēc vēl pārmeta krustu pa pareizticīgo modei.
“Labi, labi, Miša,” ari Bomim tas laikam šķita par daudz. “Kas tad tagad par tādiem īpašiem laikiem, kas agrāk nav bijuši?”
Vecis nesteidza atbildēt uz Bomja jautājumu, bet domīgi nopētīja mani. Zem melno ačteļu lupas es sajutos neomulīgi. Vispār viņš mani darīja nervozu. Sīkās, it kā neapzinātās roku kustības, kārtojot drēbju krokas, degungala raustīšanās, drebelīgie pirksti un nemierīgā mīņāšanās - tas viss lika viņam izskatīties vainīgam. Tikai kādā nodarījumā?
“Tu nāci runāt par lietu?” viņš negaidīti asi vērsās pie Ingemāra. “Ko tu meklē?”
“Vecu senlaiku karti, Baltijas reģions. Romiešu zīmētu. Esi tādu redzējis? Varbūt tev kaut kur mētājas tāds papīrs?” “Это у тебя валяется16,” Miška nīgri atcirta un sakārtoja brilles, kas draudēja nošļukt no spicā degungala. “Man te ir kārtība, kartotēka.”
“Labi, neizlokies. Ir tev kaut kas tāds?”
“Nu, kartes man ir visādas. Bet romiešu nebūs,” viņš domīgi pašūpoja galvu. “Nē, tik veca nebūs. A priekš kam tev vajag?” “Pirms nedēļas tādu nozaga. īpašnieku nogalināja. Ja gadījuma pēc tev kāds tādu atstieptu, tad tu ne tikai tirgotu zagtu mantu, bet varbūt arī kā līdzdalībnieks slepkavībā ietu uz tiesu.”
“Un ko tad tu - atnāci pa draugam pabrīdināt?” Lai ari tonis bija lecīgs un pašpārliecināts, veikalnieka jau tā vas-kaini bālais ģīmis kļuva vēl par pāris toņiem gaišāks.
“Kāpēc pa draugam?” Bomis draudīgi piecēlās. “Mums nekādas draudzības nav un nav bijis. Vienkārši, ja tev tāda karte ir nonākusi rokās, labāk būtu, ja tu to atdotu uzreiz man. Jo, tici, policija pie tavām durvim neklauvēs. To papiru meklē citi cilvēki. Nopietni cilvēki, kas daudz neceremonēsies.”
“Да успокойся ты!'” Miška nevilšus paslēpās aiz letes, it kā šaurā koka strēmelīte spētu pasargāt no Bomja dusmām. “Nav! Nav man tā бумажка17!"
“Bet ja būtu? Tagad ir īstais brīdis apdomāties. Vēl tu vari savu pakaļu paglābt.”
“Nesaprotu, par ko tu runā!” veikalnieks sāka atkāpties uz durvīm pie tālākās sienas.
“Nemuldi!” Bomis ar slaidu lēcienu viņu pārsteidza un satvēra aiz krekla apkakles. “Kāds bez manis vēl ir meklējis karti? Vai mēģinājis tev to pārdot?”