“Neko tev neteikšu,” Miška drebelīgā balsī nošņāca. “Tu pats nezini, kur esi iepinies. Labāk taisies prom, kamēr vēl vari. Un tavai meitai es arī neko neteikšu. Par velti esi viņu šurp atstiepis. Man jau sen vairs nav no viņiem bail.”
Jutu, ka ir pienācis īstais brīdis tomēr attaisnot Bomja cerības.
“Ingemār, ļauj, es aprunāšos ar Mihailu,” samtaini nomurrāju un savā labākajā mednieces gaitā ieņēmu vietu līdzās Bomim. Veikalnieks nervozi norija siekalas un pameta uz mani baiļpilnu skatienu. Vecais melis! Pirms tam apgalvoja, ka neesot biedējoša. Vispār - neesmu jau arī. Viņa acīmredzamā garastāvokļa maiņa mani pārsteidza. Nolēmu izmantot to savā labā. Pieliekusies pie viņa spalvainās auss, tikko dzirdami nočukstēju:
“Ko tu zini, draudziņ? Pastāsti mums, lūdzu... Un neliec man vēlreiz lūgt. Man tas tā nepatīk.”
Pēdējos vārdus izstiepu garus un slinkus, piepildot tos ar klusiem draudiem, kurus šaubos, vai spētu realizēt dzīvē. Tomēr blefs laikam nostrādāja. Informators sāka pastiprināti svīst un centās izrauties no Bomja stingrā tvēriena, atvirzoties pēc iespējas tālāk no manis, it kā es nelabi ostu. “Не надо!18” Viņš nervozi raustījās kā pele slazdā. Uzliku roku uz treknā pleca un centos ielaist pirkstus dziļāk, saspiežot kaulus un cerot, ka spiediens piesaistīs viņa uzmanību un liks domāt, ka nejokojam.
Tādu reakciju tomēr nebiju gaidījusi - Miška izbīlī iegaudojās un bezmaz vai saļima.
“Runā!” Bomis iekratīja dzīvību atpakaļ ļenganajā resnītī. Gribēju jau iebilst, baidoties, ka onkulis nenogāžas ar sirdstrieku.
“Nav, nav man kartes! Tā arī vilkiem pasaki!” veikalnieks atguvās pietiekami, lai izstostītu. “Es neko nezinu! Neviens pie manis nav nācis, tirgot nav mēģinājis! Kad padzirdēju, ka Česiks pagalam, domāju: re, varbūt pie manis atskries! Bet nekā. Klusums.”
“Tu pazini Vjačeslavu?” Tagad bija mana kārta izbrīnā stostīties. Šāds pavērsiens bija negaidīts.
“Jā, jā,” viņš apstiprināja. “No seniem laikiem, no bērnības. Kopā uzaugām.”
“Tu viņa sievu Rozi arī zini?” Bomis drošības pēc vēl pakratīja runātīgo veikalnieku. “Viņa ir pazudusi.”
“Jā, Rozačku zinu,” vecis elsdams apstiprināja. “Bet pie manis nav nākusi. Neko par viņu neesmu dzirdējis. Как в воду канула, кувшинка его!19”
“Kas, kas?” Manas krievu valodas zināšanas nebija tik labas, lai to pārtulkotu.
“Nu, ūdensroze! Česiks sievu par savu ūdensrozi sauca,” Miška paskaidroja.
“Kā tu to visu zini?” Bomis nelikās mierā.
“Saku tev: bērnības draugi bijām. Kopā makšķerējām.” “Kā tu par vilkiem zini? Vjačeslavs izstāstīja?”
Mans jautājums izpelnījās savādu, neizpratnes pilnu skatienu.
“Neko viņš man nestāstīja.” Miška piepeši nomierinājās un kļuva gluži rāms. “Mēs bērnunamā vienmēr turējāmies kopā. Savējie ir jāatbalsta.”
Man piepeši kā zvīņas no acīm nokrita! Savējie! Protams! Mihails Grizuns arī bija divdabis, tāpēc tik labi informēts par tās sabiedrības jaunākajiem notikumiem.
“Tu esi divdabis!” pārsteigumā iesaucos. “Bet vilks tu neesi, nemaz nestāsti!”
Tagad jau viņš smējās pilnā balsī - jocīgus, pīkstošus smieklus.
“Я - волк/1 Tev jau nu būtu jāzina...”
Bet es nezināju! Mirkļa impulsa vadīta, pieliecos un paostīju onkulīti. Degunā iesitās savāds smārds, kas man asociējās tikai ar vienu - pelēm.
“Ak tu, žurka tāds!” minēju uz dullo un, spriežot pēc veikalnieka smīniņa, biju trāpījusi desmitniekā.
Ingemārs Bomis aizdomīgi nolūkojās notiekošajā, bet neteica ne vārda. Visticamāk, taupīja sakāmo brīdim, kad atradīsimies divatā.
“Tu esi jauniņā?” Miška uzdeva man jautājumu, uz kuru negrasījos atbildēt.
“Kas tev par daļu? Labāk stāsti: vai kāds vēl pie tevis ir nācis karti meklēt?”
“Nav,” viņš noliedzoši papurināja galvu un rūpīgi nogludināja krekla krūtežu, kuru Bomis beidzot izlaida no tvēriena. “Domāju, nenāks ari. Dzirdēju baumas, ka tā jau sen citur.”
“Kur?” mēs ar Bomi reizē iesaucāmies.
“Nezinu. Tas, kurš man to teica, tikai runāja kaut ko par jūru. Laikam jau pāri jūrai aizvesta. Tad laikam uz Zviedriju.” “Zviedriju?” Tas bija kaut kas jauns. Noglabāju atmiņu krātuvltē, lai vēlāk Viktorijai palūgtu kopā ar meitām pārbaudīt šo versiju. Pirmajā peilēšanas reizē viņām arī pēdas pazuda virs jūras. Nez kāda tad zviedriem būtu interese zagt latviešu vilkaču karti?
“Kas tev to stāstīja?” Bomis turpināja pratināt.
“Tāds pats tirgonis kā es. Viņš arī bija dzirdējis tikai baumas. No kā - nepateikšu. Pats zini, kā klusie telefoni darbojas.”
“Varbūt zini, kur varētu meklēt Rozi?” Man šķita svarīgi atrast Vjačeslava sievu.
“Nē, котик\ nezinu,” Miška nogrozīja galvu. “Viņa vispār ir tāda jocīga. Ļoti klusa, daudz nerunā. Es par viņu tikpat kā neko nezinu. Visu mūžu ar Česiku nodzīvoja, bet mēs labi ja vien pāris vārdu bijām pārmijuši. Česiks viņu ļoti sargāja. Neko daudz nestāstīja, runāt ari neļāva. Greizsirdīgs laikam. Bet smuka jau arī. Nu, vismaz jaunībā bija.” “Kur viņi iepazinās? Bērni arī bija?”
“Nē, bērnu viņiem nav. Bet, kur iepazinās... Česiks jaunībā vienu brīdi uz kuģiem strādāja. Atgriezās mājās jau ar sievu. Bet neko vairāk nezināšu teikt,” veikalnieks nervozi pamīņājās. Laikam runas plūdi sāka apsīkt. “Bet, ja godīgi, kaut kas jocīgs ar to Rozi bija.”
“Kas tad?” Bomis vēlējās precizēt.
Miša noklakšķināja mēli un domīgi pavērās grīdā.
“Smaka viņai tāda jocīga.”
“Smaka?”
“Не нашенская20,” viņš zīmīgi ielūkojās man acīs, it kā man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē. Negribot izskatīties pēc pilnīgas iesācējas, savilku gudru ģīmi un piekrītoši palocīju galvu.
“Ja kāds taujā pēc kartes,” Bomis iejaucās, “tu uzreiz zvani man. Saprati?”
Nojautis, ka vairs neko jēdzīgu no tirgoņa neizspiedīsim, Ingemārs vedināja uz promiešanu.
“Labi, labi.” Miška pavadīja mūs līdz durvīm. “Man nepatikšanas nav vajadzīgas.”
Bomis izgāja pirmais, un es jau grasījos viņam sekot, kad veikalnieka slaidie pirksti stingri satvēra manu elkoni.
“Tu neesi tāda kā viņi,” pastiepies uz pirkstgaliem, viņš brīdinoši čukstēja man ausī. “Уходи, пока можешь!21”
Labi domātais brīdinājums lika man skumji pasmaidīt.
“Par vēlu,” atkabināju viņa pirkstus. “Vairs jau nevaru.”
Izejot uz ielas, Bomis nesteidzās kāpt mašīnā, bet gan, uzgriezis man muguru, nervozi aizsmēķēja. Cigaretes sarkanā actiņa gailēja pustumsā, viņam cītīgi pildot plaušas ar dūmiem. Degošās tabakas aromāts iekutināja degunā, un es pāris soļu atkāpos, domās vēl pārcilājot Miškas sacīto.
“Kas tas tikko bija?” Ingemārs aizžņaugtā balsī piepeši noprasīja.
“Kas tad? Par ko tu runā?” Sākumā patiesi neattapu, no kuras puses pūš vējš.
“Neizliecies!” Izpūtis pēdējo dūmu mutuli, viņš nometa cigareti peļķē un dusmīgi apcirtās pret mani, ar izstieptu pirkstu sāpīgi iebakstot plecā. “Kas tur iekšā notika?” “Ingemār...”