Savukārt spēja sarunāties ar mirušajiem lieti noderēja, kad pēc iepriekšējā vilkaču apvienības vadītāja nāves es palīdzēju baram izvēlēties atbilstošāko kandidātu, balstoties uz mirušā barveža liecību. Kā jau teicu - noderīgi, bet ne patīkami.
Lai gan diena bija iesākusies saulaina, tagad debesis klāja bieza mākoņu sega, pāragri piesakot tuvojošos vakaru. Viktorijas Lexus ieaijājoši murrāja, vizinot mūs ārā no Rīgas. Vienīgais, kas traucēja baudīt mīkstos ādas sēdekļus, klusināto mūziku un komfortablo braucienu, bija nepatīkamais darbiņš, kas sagaidīja ceļa galā. Jau iepriekš Vika bija izsaukusi mirušā garu un es to biju iztaujājusi. Toreiz gan iniciatīva bija mana, bet tas nepadarīja šo pieredzi baudāmāku. Šodienas saruna varēja izvērsties daudz nejaukāk.
“Nesaprotu, kāpēc tu pieteicies palīdzēt? Labi, man varbūt nav lielas izvēles brīvības, bet tev...? Tu neesi divdabis,” mani patiesi interesēja priekšnieces motivācija, iesaistoties afērā.
“Pieredzes uzkrāšana,” viņa īsi nosmējās vēsus, metāliskus smieklus. “Tu laikam neizpētīji tās mājaslapas, kuru nosaukumus pārsūtīju?”
Noliedzoši paraustīju plecus, atturoties no kārdinājuma apgalvot pretējo tikai tādēļ vien, ka interneta adrešu meklētājā biju ievadījusi Vikas dotās saites.
“Slikti, gaidīju lielāku ieinteresētību no tavas puses.”
“Lai arī esmu kaķis, tomēr ar ziņkārību neizceļos. Kas ir tajās mājaslapās?”
“Ziņkārības tev netrūkst. Tā ir zinātkāre, kas tevi iegāž,” priekšniece iebilda. “Un ne jau izklaides nolūkos es to sūtīju. Jo ātrāk uzzināsi pēc iespējas vairāk par savu jauno stāvokli, jo vieglāk spēsi pielāgoties. Трудно в учёбе, легко в бою!1”
Noklusēju ākstīgo atbildi, kas jau kutināja mēles galu. Biju pārliecināta, ka arī ar skološanos man veiktos labāk, ja būtu kaut vai mazākā nojausma, kādas būs tās cīņas, kuras nāksies izcīnīt. Tomēr, lai kā ari netiku iztaujājusi Viku par šo tematu, viņas atbilde bija un palika nemainīga: “Lasi literatūru, kuru tev nosūtīju!” Ar nožēlu jāatzīst - Lilit raksti bija aizraujošāki.
“Manuprāt, esmu tiri labi pielāgojusies. Es pat iegādājos nagu asināmo dēlīti, ko pielikt pie sienas,” ar joka palīdzību vēlējos padarīt gaisotni mazāk saspringtu.
“Ни черта2 tie dēlīši nelīdz! Mani zvēri jau trešo dīvānu noplēsuši! Izstaigājas pa dārzu un tad nāk mājās nagus asināt.” Vikas skatiens uzliesmoja zilās liesmās. Ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem. Steidzīgi novērsos, izliekoties, ka pelēcīgā ainava aiz loga piesaistījusi manu uzmanību.
Pēc ilgas kratīšanās pa dubļainiem zemesceļiem Vikas neapmierinātās šķendēšanās pavadījumā (tikmēr auto no balta pamazām pārtapa par sērīgi pelēkbrūnu) mēs beidzot sasniedzām galamērķi vai vismaz to vietu, kas Rego improvizētajā kartē bija atzīmēta ar krustiņu. Kartes Glabātājs dzīvoja maksimāli nomaļā vietā - viņa māja atradās ne tikai dziļi mežā, tālu prom no lielceļiem, bet ari neliela ezera vidū. Mums piebraucot, tās jumts rēgojās virs dzeltenbrūno, nokaltušo niedru sienas, kas ieskāva zālainos ūdenstilpes krastus.
“Izskatās, ka būs īstā.” Salīdzināju īstenību ar shematisko zīmējumu uz salvetes.
“Nu, глухомань'!” Vīķa zem deguna nomurmināja, ar vienu acs kaktiņu nopētot vientulīgo apkārtni, slaidajiem pirkstiem steidzīgi slīdot pa mobilā telefona skārienjutīgo ekrānu. “Problēmas?” pieklājīgi painteresējos.
“Nē, pierakstu atgādinājumu rīt nomazgāt auto,” viņa dusmigi atcirta.
“Tanki dubļu nebaidās!” Mierinoši smaidīju, velkot laiku garumā un nemaz nealkstot pamest automašīnas silto, mājīgo salonu. Aiz loga smidzināja sīks lietiņš, ietinot koku galotnes bālā migliņā.
“Tavs optimisms ir nevietā,” priekšniece vēsi piezīmēja. “Ejam - ātrāk sāksim, ātrāk beigsim.”
Negribīgi sekoju Viktorijas piemēram un atdevos drēgnajai ārpasaulei. No gaisa krītošais slapjums acumirkli izmiekšķēja matus, savirpinot tos nevaldāmās cirtās un iecērtot sīkos, asos zobiņus miesā. Apspiedu drebuli un pacēlu ādas jakas apkakli. Kaklā ieniezējās, un es ļāvos rejošai klepus lēkmei. Pēdējā laikā tās mani mocīja aizvien biežāk. Nekādi sīrupi vai sūkājamie brīnumi nepalīdzēja. Krūtīs spieda savāds kamols, un, lai kā ari centos, man neizdevās no tā atbrīvoties. “Pretīgs laiks,” īsi nokomentēju.
“Arā nemaz nav tik auksts,” Vika iebilda. “Bet rej tu kā īsts волкодав3.”
“Laikam tad jau tas drēgnums...”
“Nē, vaina ir vietā. Tās aura... kaut kas šeit nav labi.”
Viņas sacītais lika man saausīties. Mūs ieskaujošais mežs šķita sastindzis gaidās. Auksts un bezkaislīgs vējš, sapinies niedrēs, lika tām sačukstēties, berzējot nodzeltējušos stiebrus citu gar citu. Lietus sīki pakšķēja pret automašīnas metāla korpusu, atgādinot par silto patvērumu tās iekšienē. Gaiss mikli smaržoja pēc kritušām lapām, slapjām sūnām un ezera dūņām.
“Iesim?” nepārliecināti mudināju doties tālāk pa šauru dēļu laipu, kas vīdēja starp niedrēm un solīja izvest pie mājas. Lai gan diena bija tikai pusē, apkārtne šķita grimstam mijkrēslī, radot vēlēšanos ātrāk nokļūt zem jumta pie mierinošas, drošas mākslīgās gaismas.
Viktorija uzmanīgi pavērās apkārt, kā skenēdama tumšos, kailos krūmājus, kas vīdēja starp priežu pelēkajiem stumbriem. Kaut kas viņu darīja uzmanīgu. Arī manas dzīvnieciskās maņas izteica vēlmi kāpt atpakaļ automašīnā, griezties riņķī un steigties atpakaļ uz Rīgu. Bet es biju apņēmusies palīdzēt. Un parasti solījumus pildīju.
Laipa bija norasojusi gluži gluma, un es pateicos savai tālredzībai, kas lika šodien izvēlēties strādnieka tipa zābakus ar kaučuka zoli. Tie pielīmēja katru manu soli pie slidenās virsmas, nedraudot ar atvēsinošu peldi.
Viktorija sekoja daudz nedrošāk - viņas smalkādas tievpapēžu zābaki nebija paši piemērotākie šādiem pārgājieniem. Par laimi, laipas malas ieskāva koka margas - lai cik satrunējušas un laikazoba skartas, tās tomēr sniedza zināmu atbalstu.
Iznākot no niedru ieloka, skatienam pavērās pats nams - neliela laivu māja ar plašiem logiem, kas pletās gandrīz pa visu sienu. Vienā no tiem spīdēja aicinoši dzeltena gaisma, bet aiz plānajiem aizkariem kustējās tumša ēna.
Klusībā noskaitīju īsu lūgšanu, kaut tā būtu mājas saimniece, kas sagaida mūs virtuvē ar krūzi karsta piena. Tas šobrīd būtu kā kulaks uz acs.
Mans solis nevilšus paātrinājās, iešūpinot laipu zem kājām un aizsūtot simtiem sīku vilnīšu plašajā pasaulē.