“Kā tas var būt?” Balstoties pret mašīnu, apgāju tai apkārt pie Ingemāra, kurš, beidzot pieslējies kājās, neticīgi berzēja asfaltu ar zābaka papēdi. “Tagad ir kādi divpadsmit grādi plusā! Lietus līst! Kā uz ceļa var būt tāds ledus?” “Nezinu,” viņš kasīja kailo galvvidu. “Pirmo reizi kaut ko tādu redzu. Anomāli laika apstākļi?”
“O nē!” manī uzliesmoja piepešas, šausminošas aizdomas. Ne jau laika apstākļi bija anomāli, bet gan spēki, kas darbojās pret mani. Ūdens gari. Nezināju, vai tie spēj ko tādu, bet diemžēl tas bija vienīgais loģiskais izskaidrojums. Cik nu vispār šeit varēja piesaukt loģikas vārdu.
“Kas ir?” Bomis dusmīgi palūrēja uz mani. “Tu gribi teikt, ka pie vainas ir tie tavējie?”
“Nesaprotu, ko tu ar to domā,” vēsi atcirtu, drebinoties lietū. “Bet, iespējams, šeit patiesi ir darbojušies anomāli spēki.”
“Nesalsti, kāp mašīnā,” Bomis piepeši atmaiga un palīdzēja atgriezties siltajā salonā. “Ar katru mirkli kļūst aizvien interesantāk.”
“Man prieks, ka tev ir jautri,” man negribot paspruka mazs, atvieglojuma pilns smiekliņš. Tagad, kad mirkļa sasprindzinājums bija pārgājis, iestājās savāda eiforija.
Pie Viktorijas mēs ieradāmies jau smaidīgi un ķiķinoši, laimīgi, ka tik viegli izsprukām cauri ar veselu ādu.
Vikas kaķu banda sveica mani ar jau ierasto entuziasmu, tik tikko spējot sagaidīt, kad noaušu zābakus un apsēdīšos pie virtuves galda. Murrādami, ņurdēdami un pat klusu iespiegdamies, strīpaini berzējās gar mani, it kā es būtu ar baldriāniem apziesta. Kamēr ļāvos kaķu mīlestības izpausmēm, priekšniece iepazinās ar Ingemāru Bomi. Man bija iespēja vērot, kā uzplaukst acumirklīga un abpusēja neuzticēšanās un nepatika. Pirms tam biju paskaidrojusi Bomim, kas Viktorija ir un ar ko nodarbojas. Nesenā sastapšanās ar neparasto neveicināja draudzīgu jūtu rašanos no Ingemāra puses. Savukārt Vika uzvedās kā jau Vika - viņai nepatīk neviens, kurš nav pierādījis, ka ir patikšanas vērts.
“Stāsti,” viņa strupi teica, apsēdusies man pretī galda galā. “Kas noticis?”
“Pa ceļam pie tevis mašīna nedaudz saslīdēja un gandrīz apskāvās ar koku.” Man nebija ne mazāko šaubu, ka Viku interesēja tieši pēdējie, nesenākie notikumi. “Asfalts bija apledojis. Tāda ledus kārta kā īstā slidotavā!”
“Plus grādos?” Viņa domīgi palūkojās kaut kur tālumā. “Interesanti.”
“Tas nav īstais vārds!” Nevilšus nodrebinājos, atceroties jautro karuseli. “Kā tu domā...”
Nepaspēju pabeigt jautājumu, jo Vika asi pacēla slaido plaukstu, apklusinot mani pusvārdā. Virtuves durvis bez skaņas pavērās, un pa tām ieslīdēja viņas vecākā meita Tatjana. Apsveicinājusies ar mums, viņa nolika uz galda nelielu tumši violeta samta maisiņu, aizsietu ar smagnēju sudraba auklu.
“Paldies,” Viktorija pateicīgi uzsmaidīja meitai. “Jūs nedaudz pagaidiet. Ja vajadzēs, pasaukšu.”
“Tētis atsūtīja īsziņu, ka jau ir lidostā, drīz kāps lidmašīnā,” Tatjana vēl promejot noteica, izpelnoties mātes brīdinošo skatienu. Tad redz, kāpēc Viktorija šonedēļ bija tik aizņemta un nepieejama! Ģimenes pasākumi!
Maisiņā izrādījās kāršu kava, kuru Viktorija ar koncentrētu skatienu sāka lēnām pārcilāt.
“Kur ir tā lieta, ko teici?” viņa atgādināja, ka solīju atvest iesaistītajai personai piederošu mantu.
Izvilku no kabatas Veronikas doto matu gumiju un noliku uz galda. Mirkli paturējusi izplestu plaukstu virs tās, Viktorija atsāka jaukt kārtis.
“Dāmas, jūs taču negrasāties apsūdzēt cilvēku, balstoties uz kaut kādiem pekstiņiem?” Ingemārs negaidīti ierunājās, balsī skanot skepticismam. “Kārtis? Bez jokiem?”
“Господин22 Bomis,” Vikas balsī ieskanējās tērauds. “Tie nav nekādi joki. Jūs gribat teikt, ka mana māksla ir чушь23?” “Viktorija, nevēlos jūs aizvainot, bet šādām lietām grūti noticēt. Tās nav iespējams pārbaudīt,” Bomis pat negrasījās piekāpties.
Vika uzmanīgi nopētīja viņu un tad, it kā pieņēmusi kādu lēmumu, pamāja ar galvu.
“Skaidrs,” viņa lēnām nolika kārtis malā, nenolaižot skatienu no Ingemāra. Man tas atgādināja plēsīgu zvēru, kurš pirms uzbrukuma hipnotizē upuri.
“Tomka,” viņa klusām pasauca jaunāko meitu. “3aūduP” Sāka kļūt interesanti. Paslējos krēslā taisnāk, piesardzīgi vērojot notiekošo. Abas Viktorijas meitas, būdamas raganas pēcteces, bija apveltītas katra ar savām izteiktām spējām. Tatjana labi prata meklēt lietas, bet Tamāra redzēja auras. Kā Vika teica - lasīja cilvēkus. Vai tiešām viņa mēģinās nolasīt Ingemāru?
Tamāra ienākot uzmeta Bomim ziņkārīgu skatienu, bet uzreiz novērsās, it kā redzētais nebūtu patīkams.
“Sveika, kaķu tante!” viņa saulaini uzsmaidīja man. “Čau, čau, mazā!” Jutu, ka arī pati gluži vai staroju, vērojot blondo prieka kunkulīti.
“Tamāra, paskaties,” Viktorija vedināja meitu pie galda. “Kam pieder šī matu gumija?”
Meitene uzreiz kļuva nopietna un, saraukusi strupo degunteli krunciņās, nepieskaroties izstiepa apaļīgo bērna roķeli virs izpētes objekta. Pievērusi acis, viņa redzami koncentrējās uz mammas doto uzdevumu.
“Tante...” sākums bija kluss un nepārliecinošs. “Gaišiem matiem, gariem...”
Bomis tikko dzirdami neticīgi nosprauslājās. Viņš laikam domāja, ka meitēns pamanījis kādu izkritušu matu, kas pieķēries pie gumijas.
“Cik viņai gadu?” Vika iedrošinoši prašņāja.
“Nezinu,” Tamāra paraustīja kaulainos plecus. “Apmēram tik, cik kaķu tantei.”
“Kā viņa izskatās? Gara, īsa, resna, sportiska?” “Sportiska! Tieva,” meitene kautrīgi pasmaidīja. “Izskatās pēc Bārbijas. Tikai apģērbta kā puika. Tādās kā armijas drēbēs.”
Ar katru mazās raganiņas sacīto vārdu Bomis kļuva nedaudz nopietnāks un sāka ieklausīties.
“Kā viņu sauc?”
“Mmmmmm...” Tamāra novilka kā meditējot. “Līdzīgs vārds kā tev, mammīt. Sākas ar V.”
“Padomā, tas ir svarīgi,” Viktorija mudināja meitu, nenolaižot skatienu no Bomja. Viņam tūlīt tiks sniegta vērtīga mācību stunda.
“Vera?” skuķēns nedroši bilda. Ingemārs jau ievilka elpu, lai izteiktu komentāru, un tad raganiņa veica pēdējo labojumu. “Veronika! Tanti sauc Veronika!”
Šahs un mats! Baltie sāk un uzvar! Lai arī kādi vēl sportā būtu izteicieni, kas apzīmētu pārliecinošu uzvaru, tie visi šobrīd būtu atbilstoši! Veltīju pārsteigtajam Ingemāram triumfējošu smaidu. Še tev, neticīgais Tom!
“Paldies, meitiņ!” Viktorija uzspieda lepnu skūpstu uz baltās pierītes. “Labi pastrādāji. Paņem cepumu, un vari iet.” Tamāra veltīja man sazvērniecisku skatienu un, izķeksējusi divus cepumus no liela trauka Viktorijai aiz muguras, pazuda no virtuves.
“Es teicu, vienu cepumu,” priekšniece nosodoši pašūpoja galvu. “Labi, ķersimies pie lietas.”
Ingemārs pavēra muti, lai uzdotu jautājumu, visticamāk, par tikko notikušo spēju demonstrāciju, bet es brīdinoši saraucu pieri, dodot mājienu neizdarīt spiedienu.
Nekas, ko viņš sacītu, nespētu noraidīt pierādījumus, kurus viņš tikko bija saņēmis.
Vēlreiz sajaukusi kārtis un paturējusi tās virs matu gumijas, Viktorija izvilka septiņas un izkārtoja aplī.
“Šī sieviete katrā ziņā ir iesaistīta,” pēc mirkļa klusuma viņa ierunājās.
“Protams, Veronika taču ir Rego asistente,” Bomis nenoturējās.
“Viņa ir pirmavots,” Viktorija ignorēja skeptisko iebildi. “Tomēr ne viss ir viņas roku darbs. Sākuma impulss nāk no Veronikas, bet tad notikumi iziet ārpus kontroles. Bailes. Viņa ir ļoti nobijusies par savu dzīvību. Tādas dzīvnieciskas, primitīvas bailes. Stūri iedzīts zvērs ir gatavs uz visu. Tāda ir arī šī sieviete. Viņa ir cīnītāja. Viņa nepadosies.”