“Labi, mēs tad iesim lejā uz kafejnīcu. Tu ilgi nekavējies! Lai kafija neatdziest.” Jānis draudzīgi iedunkāja pa roku, gandrīz nogāžot mani no kājām.
Sagaidījusi, kamēr visi izklīst, es apņēmīgā soli devos uz Viktorijas kabinetu un iebrāzos tajā bez klauvēšanas. Kā vienmēr, Vika sēdēja pie datora un pat nepalūkojās manā virzienā.
“Leonīda,” viņa brīdinoši noteica. “Zinu, ko gribi man teikt. Tikai padomā kārtīgi, pirms to saki.”
“Tas ir mans amats!” es izspļāvu bez iekšējās cenzūras. “Tu labi zini, ka esmu ideāli piemērota šim darbam! Tu mani pazīsti labāk nekā jebkurš!”
Viktorija nepacietīgi nopūtās un aizvēra datoru. “Precīzi!” viņa, nepaceļot balsi, attrauca. “Es tevi pazīstu labāk par visiem. Patiesībā - es zinu par tevi visu. Arī to, kāpēc tam nemaz neesi tik ideāli piemērota!”
“Vai tas ir tādēļ, ka esmu divdabe?”
“Jā.” Vika nemaz negrasījās to noliegt un bez izaicinājuma palūkojās man acīs. “Man vajag darbinieku, kurš nepazudīs uz trim dienām katru mēnesi. Kurš nesāks uzvesties kā dzīvnieks klientu klātbūtnē. Kādu, kurš varēs darbam veltīt sevi visu, nevis katru dienu ies noliktavā nosnausties. Man vajag apzinīgu, kārtīgu un kontrolspējīgu cilvēku, kurš nemēģinās nosēdēt uz vairākiem krēsliem vienlaikus.”
“Ko tad tas nozīmē?” Viņas diskriminējošā atklātība mani šokēja.
“Es zinu, ka tu pieņēmi Toma Heksa piedāvājumu.” Viktorija auksti nopētīja mani. Džungļu telegrāfs darbojās nevainojami.
Viņas vārdiem bija atvēsinoša iedarbība.
“Tas nav godīgi,” aizvainota nočukstēju.
“Tā ir dzīve,” viņas balsī ieskanējās līdzjūtīga nots.
“Tu ļaunprātīgi izmantoji zināšanas par manu personīgo dzīvi. Ja tu nezinātu, ka esmu divdabe, tu atdotu to amatu man.” Dusmu vietā stājās svelošs aizvainojums.
“Iespējams,” Vika piecēlās kājās, kā gatavodamās uzbrukumam. “Bet es nevaru ignorēt šo apstākli. Bizness paliek bizness.”
Salta migla nolaidās pār manu prātu. Tik negodīgu rīcību no Viktorijas puses es nebiju gaidījusi. Kaut kur pa vidu visiem mūsu piedzīvojumiem es biju sākusi viņu uzskatīt par savu draudzeni. Kārtējā kļūda. To vajadzēja labot.
Mans domu gājiens laikam atspoguļojās sejā, jo Vika savilka uzacis un brīdinoši pacēla rādītājpirkstu.
“Nomierinies, padomā, pirms kaut ko tagad saki. Es tev dodu tikai vienu iespēju pagriezties un mierīgi iziet pa durvīm. Tad mēs vēl varēsim izlikties, ka šīs sarunas nav bijis. Ja apsvērsi visu ar vēsu prātu, tad sapratīsi, ka mans lēmums ir pamatots. Un neviens cits tev nedos tādas поблажки29 kā es. Tikai tāpēc, ka zinu, kas tu esi.”
Un, lai arī kā man kārojās tagad uzmest galdā atlūgumu, bija jāatzīst, ka Vikai taisnība. Tas bija kā abpus-griezīgs nazis. Viņa nevarēja mani iecelt par direktori, bet varēja atļaut pēcpusdienās nosnausties.
Jo Viktorija zināja, kas es esmu.
Sakodusi zobus un norijusi aizvainojumu, es piespiedu sevi sīki pasmaidīt.
“Veiksmīgu dienu,” neskanīgi izgrūdu, uz atvadām aiz-cērtot aiz sevis kabineta durvis.