- Es gribu, lai tu nāc man līdzi.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tas būs interesanti. Mārdža nogaidoši palūkojās, bet tad apjauta, ka šāds skaidrojums nav pietiekama motivācija. Un tāpēc, ka man vajag kādu racionāli domājošu cilvēku līdzās, kas laikus mani piebremzētu un neļautu parakstīties uz visādiem šarlatāniskiem pasākumiem.
- Nu, tad ņem līdzi Elīnu, centos atkratīties no apšaubāmā goda būt par Margaritas saprāta balsi.
- Nē, tu jau zini, kāda viņa ir. Pārāk jau nu racionāla un loģiska.
- īsāk sakot, tu domā, ka Elīna nepiekritīs?
-Nu…
- Bet es esmu pietiekami mīkstsirdīga, lai parakstītos zem kaut kā tāda?
- Tā gluži varbūt neteiktu… Vienkārši viena galva labi, bet divas lieliski.
- Skaidrs, smagi nopūtos, apjaušot, ka Mārdžai ir taisnība. Otra mūsu draudzene nekad nedotos viņai līdzi pie šamanes, un ja ari dotos… lai augstākie spēki stāv klāt nabaga Zvaigznes kundzei!
- Labi, iešu tev līdzi. Tam jau arī draugi ir domāti. Kad tu biji plānojusi?
- Es vēl sazvanīšos ar Laimu un tad tev došu ziņu, bet, visticamāk, uz nākamās nedēļas beigām.
Mārdža apmierināti staroja viņai lielākoties izdevās panākt savu. Laikam tā bija daļa no viņas šarma.
- Es tad nu skriešu. Bučiņas, draudzene nošmakstināja lūpas mana vaiga rajonā, kas bija tikpat aptuvens kā Atlantīdas atrašanās vieta. Viņa labi zināja nekādas fiziskas jūtu izpausmes manā sabiedrībā.
- Bučiņas, bučiņas, slinki atgaiņājos, domās jau esot atpakaļ mājās uz sava iemīļotā dīvāna.
Jau vairāk nekā gadu īrēju dzīvokli Valdemāra ielas viducī, renovētā pagājušā gadsimta sākuma mājā. Es burtiski dievināju savu mitekli, kas sastāvēja no divām istabām ēnainas guļamistabas un gaiši izgaismotas, plašas viesistabas, kas amatu apvienošanas kārtībā pildīja ari darbistabas un virtuves pienākumus, kopš telpas atdalošās sienas tika nojauktas. Dzīvokļa īpašnieks, kāds reklāmas nozares darbinieks, bija devies ilgstošā izpeļņā uz ārzemēm, pirms tam noslēdzot īres līgumu par simbolisku summu tik vien, lai būtu kāds, kas dzīvokli pieskata. Manās gādigajās rokās tas nonāca pilnībā izremontēts, bet ne mēbelēts, un tas mani pilnīgi apmierināja. Sākotnēji mitekļa dizains šķita nedaudz par vīrišķīgu, tomēr ar laiku es pieradu pie kailajām, tikai ar matētu laku klātajām ķieģeļu sienām, raupjajām koka dēļu grīdām un bāra letes virtuves galda vietā. Tagad mana mīļākā vieta pasaulē bija uz mīkstā terakotas krāsas dīvāna, platekrāna televizora priekšā ar datoru klēpī.
Un patlaban mani gaidīja divas jaukas, klusuma pilnas dienas kopā ar kaudzi jaunāko sieviešu žurnālu un aukstu ledus tēju. Es neesmu vasaras un saulaina laika piekritēja, jo nenodarbojos ne ar vienu no aktīvajiem sporta veidiem nebraucu ar vējdēli, neskrienu, nespēlēju pludmales volejbolu… tā varētu turpināt vēl ilgi. Vienīgais izņēmums bija peldēšana, bet, tā kā atklātas ūdenskrātuves ar apšaubāmu bakterioloģisko fonu mani nevilināja, tad arī ar šo aktivitāti nodarbojos tikai baseinos, un uz to sezonalitāte neattiecās. Protams, pastāvēja iespēja pavadīt brīvdienas pie vecākiem, bērnu dienu mājā Berģos, bet man bija baisa nojausma, ka mammas dārza darbu sezona bija pašā plaukumā, tāpēc nevarēju cerēt uz laiskošanos saulītē. Turklāt lai ari mazāk, bet traumētā plauksta tomēr netīkami īdēja bija pienācis laiks nomainīt apsējus.
Es tikko biju paspējusi tikt galā ar šo komplicēto darbiņu un noskalojusi divas kārtējās pretsāpju zāļu tabletes ar krietnu malku ledus tējas, kad iezvanījās mobilais. Displejā mirgoja TĒTIS.
Mammai bija aptrūcies darbaroku.
- Sveika, meitiņ, tēvs iesāka negaidīti maigi. Mamma laikam bija novedusi viņu līdz baltkvēlei.
- Čau, čau, piesardzīgi attraucu, domās cenšoties paredzēt iespējamās lamatas.
- Ko labu dari?
- Ārstēju darba traumu.
- Tu nolauzi nagu uz datora klaviatūras?
Tas bija joks, vai tēvs tiešām bija dzirdējis kādu līdzīgu gadījumu?
- Mani sakoda lapsa Filipa prezentācijā.
Otrā galā iestājās dziļdomīgs klusums.
- Es domāju, ka viņš tirgo vistas, tagad bija tēva kārta izklausīties piesardzīgam.
-Jā, tēt, vistas gan. Man nebija noskaņojuma ielaisties garās diskusijās par lapsu atrašanos vistas gaļas produktu prezentācijā. Vai tu ko gribēji? Es tieši taisījos nedaudz nosnausties.
- Bet tagad ir tikai divi!
- Man bija grūta nakts.
- Tu pārāk daudz strādā.
-Tēt!
- Labi, labi. Tēvs zināja, kad ir laiks atkāpties. Tu pie mums atbrauksi? Šodien? Rīt?
- Diez vai. Man tiešām nav laika, apspiedu žāvas, kas draudēja pārplēst mani uz pusēm. Sveicini mammu. Un tev ari bučas.
-Jā, paldies.
Ar to ari mūsu savādā saruna beidzās, un tēvs bija spiests atgriezties spaidu darbos, kas iekļāva laistīšanu, ravēšanu, zāles pļaušanu, krūmu apcirpšanu, jaunu puķupodu piekarināšanu virs lieveņa, grants izlīdzināšanu… Uf! Es piekusu jau no domas vien!
Tomēr, kā jau biju plānojusi brīvdienas pagāja mierīgi un netraucēti. Paspēju pāršķirstīt žurnālus, izgarlaikoties internetā un noskatīties divas nebaudāmas komēdijas, izdzert četrus litrus ledus tējas, apēst trīs lielās picas un divus iesaiņojumus ar pretsāpju zālēm. Šinī laikā mans telefons zvanīja vēl trīs reizes, divas no tām pie telefona bija Mārdža, kas vēlējās pārbaudīt, vai ar mani viss kārtībā, un vienu reizi Elīna, lai pasmietos par manu ievainojumu un konstatētu, ka kaut ko tik stulbu varu izdarīt tikai es.
- Tu esi pārliecināta, ka tas ir šeit? pārliecos pāri auto stūrei, lai caur priekšējo logu palūrētu uz namu, kurā Mārdžu gaidīja dvēseliskais ceļojums. Vai nu kā ari to sauc.
- Pilnīgi pārliecināta, ja vien šī ir Alberta iela, draudzene izklaidīgi attrauca un spogulītī pārbaudīja, vai lūpu spīdums nav nokļuvis uz zobiem.
Izskatījās, ka šamane Laima Zvaigzne-Klints mitinās Rīgas labākajā daļā klusajā centrā. Droši vien astrālie ceļojumi bija pietiekami ienesīgi.
- No Filipa nav ziņu? Mārdža apjautājās, kad mēs bijām jau izkāpušas no auto. Saules nokaitētais asfalts uzdvesa karstu elpu mūsu kailajām, sandalēs ieautajām kājām.
- Iedomājies, nav gan, negribīgi atrūcu. Man nebija vēlmes uzsākt sarunu par šo nedaudz sāpīgo tematu.
- Tu pati viņam neesi zvanījusi? Nedēļa tomēr jau pagājusi, Mārdža nelikās mierā. Kamēr viņas slaidie, brūnie pirksti spieda domofona pogu pie greznām apkalta koka namdurvīm, skatiens likās dedzinām manī caurumu.
- Un ko es viņam teikšu? Nespēju iedomāties, kāda varētu būt mana motivācija zvanīt bijušajam draugam.
Lai atvainotos par to, ka mani sakoda lapsa viņa prezentācijā? Vai par to, ka nejūtos gatava uzsākt kopdzīvi ar viņu? Domāju, tās drīzāk bija Filipa problēmas.
Mārdža vēra muti jau nākamajam urķīgajam jautājumam, kad mani izglāba balss no augšienes. Laima Zvaigzne-Klints uzrunāja mūs caur domofona mikrofonu.
- Sveiki! Šeit Margarita Vējone ar draudzeni. Mums bija sarunāts šodien uz sešiem.
- Nāciet augšā, šamane nodūca, un ārdurvis ar klusu klikšķi atslēdzās. Trešais stāvs, dzivoklis pa labi.
Kā jau jūgendstila namam pieklājas, šamanes dzīvoklis izrādījās plašs un gaišs. Tā iekārtojums atspoguļoja īpašnieces neparasto dabu. Pie gaišajām, krāsotajām sienām karājās gleznas un gobelēni ar dažādu pasaules tautu ikdienas ainiņu attēlojumiem no Ziemeļamerikas indiāņiem līdz pat Japānas saulainajiem krastiem. Istabu stūros slēpās nelielas kumodes, plauktiņi un galdiņi, kas uz saviem trauslajiem pleciem turēja plašu klāstu koka dievībiņu. Un jau atkal šeit bija novērojama liela dažādība. Afrikāņu auglības dievi kopā ar miniatūriem indiāņu totēma stabiem un pat Jaunavu Mariju.