Rābijas fonds.
Runātāja bija gados jauna balss, viņš tādu agrāk nebija dzirdējis.
- Pilsētas galvenais ārsts, viņš sacīja. Vai varu runāt ar direktores vietnieci?
Pagāja minūte. Tad telefonam pietuvojās kāds ķermenis.
-Jā?
Tā bija apetītelīga balss. Pirms gada viņš bija saticis tās īpašnieci. Tolaik kodiens būtu maksājis kā augšējos, tā arī apakšējos zobus. Bet tagad ne. Balss bija piesmakusi un gandrīz nedzīva aiz bēdām.
Viņš nolika klausuli. Viņš bija dzirdējis vienu vārdu, ar to pietika. Tā bija balss, kurai ir pazudis bērns.
Viņš uzgrieza nākamo numuru.
- Starptautiskā skola.
- Te runā Kaspers Kronē, viņš sacīja, skautu pulciņa "Brīvie putni" vecākais, man ir jānodod ziņa vienai no manām gaidām, Klārai Marijai, par patruļas sanāksmi, kas ir pārcelta.
Balss nolcremšķinājās, cenzdamās savākties. Cenzdamās cauri šokam atcerēties, ko kāds tai piekodinājis sacīt.
- Viņa ir uz pāris dienām Jitlandē. Pie radiem. Vai varu nodot viņai kādu ziņu, kad viņa atgriezīsies, vai kādu numuru, uz kuru piezvanīt?
- Tikai skautu sveicienu, viņš atbildēja. No Ballerupas vienības.
Viņš atgāzās dīvānā. Palika tā sēžam. Kamēr viss normalizējās. Izņemot koncentrēto aukstuma un baiļu punktu diafragmā.
6
Kopš 19. gadsimta vidus, kad Parīzē Džeimss Stjuarts Vecākais bija licis, lai viņu giljotinē, un pēc tam pacēlis savu nocirsto galvu un apokaliptisku aplausu pavadībā izgājis no Medrano cirka manēžas, nebija neviena, kurš būtu varējis uznest nāvi uz skatuves, tas bija grūtāk par visu. Kaspers bija mēģinājis divdesmit gadu, bet bez sekmēm, bezspēcība ņēma virsroku, arī tagad.
Šķērsojis Blegdamsveju, viņš iegāja pa vienu no sānu ejām, kas vērstas uz Feledparka pusi. Valsts slimnīca bija kā pelēkas cirka aizkulises pazemē — balto priekškaru klusinātība, cilvēku atkailinātība, uniformēti darbinieki. Hierarhijas. Raksturlomas. Lērums pulēta tērauda. Skaņa, ko rada neredzamas mašinērijas klātbūtne. Garša, ko rada adrenalīns siekalās. Sajūta, ka esi nonācis pie pašas malas.
Viņš izkāpa no lifta. Ar spēļu kārti rokā izbūrās cauri baltajam nodaļu labirintam, atrada īsto palātu un atvēra durvis.
Ārpusē, gaitenī, bija dienasgaismas spuldzes un aizliegums smēķēt. Viņam priekšā zilu tabakas dūmu mākonī peldēja antīkas angļu BestLites lampas. Zemu virs grīdas, uz platā ķirškoka rāmī iegremdētas gultas, zīda spilvenu ieskauts, skrodera pozā sēdēja vīrietis un smēķēja cigareti. Bez filtra, toties ar saviem iniciāļiem zelta iespiedumā.
Pēc pusstundas man jābūt tiesā, vīrietis ierunājās. Nāc un apsveicinies ar Viviānu Bargo!
Sievietei bija gadi sešdesmit pieci, mugurā ārsta virssvārcis. Āda bija bāla, gandrīz caurspīdīga, gauži plāna, caur to viņš saklausīja viņas asinis, asinis un dzīvību. Viņa padeva Kasperam roku, sausu, siltu un stingru. Viņa bija La bemol mažorā, citos apstākļos viņš būtu varējis šai sievietē klausīties stundām ilgi.
- Pagājuši tikai pieci mēneši, kopš tu pēdējo reizi biji te, slimnieks sacīja. Es ceru, ka šis nav par apgrūtinājumu.
- Man bija uzstāšanās dienvidos.
- Tavas reklāmas nav bijis kopš Montekarlo. Tu neesi izbraucis no valsts.
Kaspers apsēdās atzveltnes krēslā. Palātā bija Karzamra paklāji uz grīdas, plaukti ar grāmatām, pianete, Ričarda Mortensena cirka attēli pie sienām, televizors, tik liels kā pārzāģētās sievietes kaste.
- Es izskatos labāk, nekā biji iedomājies, ko?
Kaspers pavērās savā tēvā. Maksimiliāns Krone bija nokrities vismaz par piecpadsmit kilogramiem. Brilles izskatījās par lielu. Spilveni nebija komfortam, tie turēja viņu sēdus.
- Man bija smalks ciemiņš. No Tieslietu ministrijas. Izskatījās pēc izvadītāja. Gribēja tavu adresi. Es palūdzu viņu iet ellē. Viņš apgalvoja, ka viņiem esot pret tevi sagatavota prasība par nodokļu nemaksāšanu. Un vēl kas ļaunāks Spānijā. Viņš teica, WVVF esot iekļāvis tevi melnajā sarakstā. Vai tā ir tiesa?
Slimnieks izbrīnīti nopētīja dēlu.
- Tu nekad neesi bijis īsti uzticams. Bet tu neesi bijis arī pašnāvnieka tips…
Viņam rokā bija papīru žūksnis.
- Valsts slimnīcai pilsētas centrā bija laboratorijas un filiāles. Es esmu konsultants apdrošināšanas lietās. Tāpēc arī es te varu veģetēt šajā pantomīmā par "Tūkstoš un vienas nakts" tēmu. Kamēr Viviānas pacienti noasiņo gaiteņos. Es nočiepu valsts un āmtes pieaicināto ekspertu sarakstu.
Tās bija piecas lapas, kādi divsimt vārdi un nosaukumi, dāņi un ārzemnieki, uzņēmumi un privātpersonas, viss juku jukām. Viens no tiem bija pasvītrots.
Kaspers to izlasīja, pasniedza papīrus atpakaļ. Viņš piecēlās, pārlaida rokas pār palātā esošajiem rekvizītiem. Pār sekcijas palisandru, lampu hromējumu. Pār lielo audeklu balti lakotajiem rāmjiem.
- Tai jābūt viņai, Maksimiliāns Kronē bilda.
Palātā bija piekārti jauni aizkari, kā teātra priekškars. Kaspers saņēma smago brokātu pirkstos.
- Kas ir H nodaļa? viņš ievaicājās.
Kaut kur telpā ieskanējās smalka baiļu džinkstoņa, it kā būtu uzsists pa kamertoni.
- Tāda neeksistē, baumas vien, kur tu esi par to dzirdējis? Ta it kā esot izveidota 90. gados. Izaugusi no sadarbības, kurā bija iesaistījusies Drošības policija, Policijas mobilā vienība, Finanšu uzraudzības komisija, Valsts ieņēmumu dienests. Pašvaldību nodokļu iestādes un Konkurences padome. Kopā ar Kopenhāgenas Fondu biržas uzraudzības nodaļu. Pēc lielajām uzņēmumu izzagšanām. Lai novērstu jaunā veida ekonomiskos noziegumus. Runā, ka viņi kaut ko atklāja. Kaut ko lielu. Ko viņi paturēja pilnīgā slepenībā. Kaut ko tādu, kas lika viņiem izveidot atsevišķu iestādi. Es tam ne sūda neticu. Un viņi visādā ziņā nebūtu iejaukti sīka blēža banālajā nodokļu nemaksāšanas lietā. Kur tu esi par to dzirdējis?
Lielās slimības sākas ārpus fiziskā ķermeņa, Kaspers bija ievērojis to jau agrāk, dažkārt vairākus mēnešus pirms tam, kad tas izlauzās uz āru. Arī ap Maksimiliānu. Bija kāda izmaiņa, kaut kas svešs bija iespiedies viņa skaņas attēlā.
- Kā tur ir ar vardarbību pret bērniem, cik stipri drīkst sist?
- 1995. gada 14. jūnija likums Nr. 387 ar 1997. gada labojumiem. "Pret bērnu jāizturas, respektējot viņu kā personu, un pret viņu nedrīkst vērsties ar miesas sodiem un cita veida aizskarošām darbībām." Praksē tas nozīmē to, ka tu drīksti viņu paņemt atslēgas tvērienā. Bet nedrīksti uzsist ar delnas malu. Vai tu gaidi bērnu?
- Runa ir par audzēkni.
-Jaunu mazo Futitu?
Angļu klauns Tjūdors Hols, saukts ari par Futitu, bija pirmais, kurš pa īstam taisīja naudu, manēžā līdzi ņemdams bērnu, savu trīsgadīgo dēlu.
Kaspers piecēlās kājās.
- Cik liels ir tas cipars? Maksimiliāns jautāja. Kuru tu esi parādā. Es zinu, izvadītājs man pateica. Četrdesmit miljonu. Es tos samaksāšu. Es pārdošu visu bodīti. Es varu sagrabināt četrdesmit miljonus. Es atgūšu savu advokāta licenci. Iešu aizstāvēt tevi tiesā. Ar pieliktu sistēmu un visu pārējo. Es viņus nolikšu pie vietas.
Kaspers papurināja galvu.
Maksimiliāna roka nokrita uz papīriem.
- Viņi ietupinās tevi! Viņi izraidīs tevi no valsts! Tu nepagūsi satikt to sievieti!
Viņš uzspiedās augšā, balstīdamies pret gultas malu. Kā vingrotājs, kurš līdztekās grib uzrauties balstā uz rokām.