Выбрать главу

Roberts Heinleins

Kaķis, kas staigā cauri sienām

XCIX

Kad nāves ēna jau stiepsies pēc manis un manu dienu kūlīts būs sasiets,

Tad saukšu es jūs, mani draugi, un jūs mani aiznesīsiet.

Kad pīšļi es būšu, no maniem pelniem jūs taisīsiet kausu, ko pildīt ar vīnu.

Varbūt jūs vēl redzēsiet atdzimstam mani.

Omara Haijama rubaja (Atdzejojis A. Kurcijs)

saturs

Pirmā gramata VIENALDZĪGI GODĪGS

Otra gramata NĀVĒJOŠAIS IEROCIS

Trešā grāmata GAISMA TUNEĻA GALĀ

Pirmā grāmata VIENALDZĪGI GODĪGS

 ..

I nodaļa

«Lai ko tu darītu, tev nāksies nožēlot.» Alans Makleods Grejs (1905—1975)

«Mums vajag, lai jūs nogalinātu cilvēku.»

Svešinieks nervozi skatījās apkārt. Es saprotu, ka pārpil­dīts restorāns nav īstā vieta šādai sarunai, jo skaļais trok­snis sniedz tikai daļēju slepenību.

Es papurināju galvu. «Es neesmu algots slepkava. Noga­lināšana man ir vairāk kā vaļasprieks. Vai jūs jau esat pa­ēdis vakariņas?»

«Es šeit neesmu atnācis ēst. Tikai ļaujiet man…»

«Nu, labi, beidziet. Es pieprasu.» Viņš bija mani nokai­tinājis ar ielaušanos vakarā, ko pavadīju ar brīnišķīgu lēdi­ju; tagad es viņam savā veidā atriebos. Nevienam nav jaatbalsta slikti paradumi, par tiem ir jāatmaksā — civilizē­ti, bet noteikti.

Šī lēdija, Gvena Novaka, bija atvainojusies un aizgājusi no galdiņa, kamēr Nepazīstamais kungs bija materializējies un nelūgts apsēdies. Es jau gatavojos teikt, lai viņš vācas prom, kad viņš pieminēja Valkera Evansa vārdu.

Nav tāda «Valkera Evansa».

Šis vārds ir (vai tam vajadzētu būt) ziņojums, ko sniedz kāds no sešiem cilvēkiem — pieciem vīriešiem un vienas sievietes; parole, kurai vajadzētu atgādināt man par parādu.

Var iedomāties, ka tā senā parāda dzēšana varētu prasīt no manis nogalināt kādu — tas ir iespējams, bet maz ticams.

Bet nebija iedomājams, ka es varētu nogalināt pēc kāda svešinieka lūguma tikai tāpēc, ka viņš pieminēja šo vārdu.

Kaut jutos spiests uzklausīt, tomēr negrasījos atļaut viņam sabojāt vakaru. Tā kā viņš sēdēja pie mana galdiņa, tad sa­sodīti viegli varēja uzvesties kā lūgts viesis. «Ser, ja jūs ne­vēlaties pilnas vakariņas, varam piedāvāt uzkodas. Ragū ar grauzdiņiem varbūt neizklausās pārāk grezni, bet mūsu šef­pavārs māk to pagatavot tā, ka tas garšo kā dievu ēdiens.»

«Bet es negribu…»

«Ludzu.» Es paskatījos uz augšu un uztvēru sava viesmī­ļa skatienu. «Moris!»

Beidzot Moriss bija man blakus. «Lūdzu, trīs porcijas ragu, Moris, un palūdz Hansu izvēlēties man sauso baltvīnu.»

«Jā, doktor Eims.»

«Nepasniedziet neko, pirms lēdija nav atgriezusies.»

«Protams, ser.»

Es pagaidīju, kamēr viesmīlis aizgāja. «Tūlīt atgriezīsies mana viešņa. Jums ir maz laika, lai zem četrām acīm izstāstī­tu savu vajadzību. Lūdzu, sākumā pasakiet, kā jūs sauc.»

«Mans vārds nav svarīgs. Es…»

«Beidziet, ser! Jūsu vārds. Lūdzu.»

«Man vienkārši lika pateikt — «Valkers Evanss».»

«Pagaidām labi. Bet jūsu vārds nav Valkers Evanss un es neielaižos ar cilvēku, kurš nevar nosaukt savu vārdu. Pasakiet, kas jūs esat, un būtu labi, ja jūs uzrādītu man kādu personu apliecinošu dokumentu.»

«Bet… pulkvedi, daudz svarīgāk ir izskaidrot, kam jā­mirst un kāpēc jūs esat tas cilvēks, kuram nāksies viņu no­galināt! Jums tas jāatzīst!»

«Man nekas nav jāatzīst. Jūsu vārds, ser! Un personas apliecību. Un, ludzu, nesauciet mani par pulkvedi, es esmu doktors Eimss.» Man bija jārunā skaļāk, lai balsi neapslā­pētu bungu rīboņa; sākās nakts izrāde. Gaismas tika izslēg­tas un starmetis izgaismoja vakara vadītāju.

«Labi, labi!» Mans nelūgtais viesis izvilka kabatas port­feli. «Bet Toliveram jāmirst līdz svētdienas pusdienlaikam, vai ari mes visi būsim pagalam!»

Viņš atvēra kabatas portfeli, lai parādītu man apliecību. Uz viņa baltā krekla parādījās mazs, tumšs traipiņš. Viņš iz­skatījās pārsteigts, klusi noteica: «Piedodiet,» un sakņupa uz priekšu. Šķita, ka vīrietis gribēja teikt vēl kaut ko, bet pa muti viņam izšļācās asinis. Viņa galva noslīga uz galdauta.

Es acumirklī pielēcu kājās un pieskrēju viņam klāt no labās puses. Gandrīz tai pašā mirklī no kreisās puses pie­steidzās Moriss. Varbūt Moriss centās viņam palīdzēt; es ne — jau bija par vēlu. Četru milimetru šautriņa nerada lielu brūci, bet tā paliek organismā un tur eksplodē. Ja ie­vainojums ir torsā, uzreiz seko nāve. Es skatījos pūli. un man bija vēl viens, mazāks uzdevums.

Kamēr mēģināju ieraudzīt slepkavu, Morisam bija pievie­nojies zāles pārzinis un šoferis. Trijotne kustējās tik ātri un efektīvi, ka varēja padomāt — ar kādu nogalinātu viesi pie galdiņa viņi saskaras ik vakaru. Viņi aizvāca līķi tik ātri un klusi kā ķiniešu teātrī; ceturtais vīrs salocīja gald­autu un aiznesa to kopā ar galda piederumiem, pēc mirkļa bija atpakaļ un uzklāja galdu divām personām.

Es atkal apsēdos. Nebiju varējis atpazīt iespējamo slep­kavu; es neievēroju pat nevienu, kas izrādītu aizdomigu ziņkārības trūkumu par kustību pie mana galdiņa. Cilvēki skatījās, bet, kad līķis bija aiznests, viņi pievērsās izrādei. Neatskanēja neviens kliedziens, nebija redzama šausmu iz­teiksme sejās; šķita, ka visi, kas ievēroja notiekošo, bija nosprieduši, ka kādam apmeklētājam pēkšņi palicis slikti, vai arī, ka viņu pieveikuši dzērieni.

Mirušā kabatas portfelis tagad bija manas žaketes krei­sajā kabatā.

Kad Gvena Novaka atgriezās, es atkal pieceļos un atvil­ku viņas krēslu. Viņa pasmaidīja un jautāja: «Vai es ko palaidu garām?»

«Neko daudz. Tie joki bija veci_ jau pirms tavas dzimša­nas. Tie bija veci jau pirms Nīla Armstronga dzimšanas.»

«Man patīk veci joki, Ričard. Vismaz var zināt, kad jāsmejas.»

«Tad tu esi īstajā vietā.»

Man arī patīk veci joki, man patīk visas vecās lietas — veci draugi, vecas grāmatas, veca dzeja, vecas lugas. Mēs

savu vakaru bijām iesākuši ar klasisku izrādi — «Sapnis vasaras nakti» Halifaksas baleta teātra priekšnesumā ar Luannu Paulini Titānijas lomā. Viegls balets, enerģiski aktieri un maģiskās hologrammas bija radījušas tādu pasakas at­mosfēru, kas noteikti būtu patikusi Viljamam Šekspīram. Jaunajā nav nekā laba.

Drīz vien mūzika apslāpēja vakara vadītāja novecojušo humoru; uz deju laukuma graciozi, viegli kustējās dejotājas. Viesmīlis atnesa pasūtīto ragū un kopā ar to — vīnu. Kad bijām paēduši, Gvena aicināja mani dejot. Man ir problē­mas ar kāju, bet es varu tikt galā ar klasiskajām lēnajām dejām — valsi, tango un citām. Gvena ir maiga, enerģiska, smaržīga sieviete, un dejot ar viņu ir patiesa bauda.

Galu galā vakars beidzās laimīgi. Svešinieks, kuram bija tik slikta gaume, ka viņš ļāva sevi nogalināt pie mana gal­diņa, vēl joprojām nebija aizmirsts. Tā kā šķita, ka Gvena neko nezina par nepatīkamo gadījumu, es to biju noglabā­jis atmiņā, lai padomātu par to vēlāk. Kuru katru brīdi es biju gatavs tam pieskārienam uz pleca… bet pašlaik es priecājos par garšīgo ēdienu, labo vīnu un jauko sabiedrī­bu. Dzīve ir traģēdiju pārpilna; ja ļauj tām pārņemt sevi, vairs nav iespējams baudīt dzīves nevainīgos priekus.

Gvena zina, ka mana kāja neizturētu pārāk ilgu dejoša­nu; pirmajā mūzikas pauzē viņa aizveda mani atpakaļ pie galdiņa. Es pamāju Morisam, lai viņš atnes rēķinu. Viņš to izvilka no tukša gaisa; es ievadīju kredītkartes numuru, pierēķināju parasto dzeramnaudu plus vēl pusi un sa­līdzināju pirksta nospiedumu.