Выбрать главу

Es atkal atvēru uzziņu sarakstu, jo nezināju no galvas dzīvokļu pārvaldes numura kodu. Tad nospiedu pogu «iz­pildīt».

Un ieraudzīju uz ekrāna uzrakstu:

TERMINĀLS NEDARBOJAS

Es skatījos uz to un noskaitīju sanskritā no desmit līde viens. Dārgais misters Midlgafs, vai pats Menedžeris, vai kāds cits, patiešām centās padarīt mani traku. Tātad to ne­kādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Atslābinies, domā patīka­mas, nomierinošas domas, kas būtu piemērotas faķīram naglu gultā. Kaut gan nešķita, ka varētu būt kas slikts domās par viņa sēklinieku pagatavošanu pusdienām, tiklīdz es uzzinātu, kas viņš ir. Ar sojas mērci? Vai tikai ar ķiplo­ku sviestu un sāli?

Šīs gastronomiskās problēmas mani mazliet nomierināja. Es nejutos pārsteigts vai, vēl vairāk, aizskarts, kad ekrānā uzrakstu «Termināls nedarbojas» nomainīja jauns:

ELEKTRĪBA UN AR ELEKTRĪBU DARBINĀMĀS IERĪCES TIKS ATSLĒGTAS 13.00

Tad parādījās lieli cipari: 12.31, un, kamēr es uz tiem skatījos, tos nomainīja 12.32.

«Ričard, ko viņi dara?»

«Vēl joprojām mēģina padarīt mani ārprātīgu, vismaz es tā domāju. Bet mēs tam neļausimies. Mēs pavadīsim div­desmit astoņas — nē, divdesmit septiņas minūtes, izvācot piecu gadu laikā sakrājušos krāmus.»

«Jā, ser. Vai es varu palīdzēt?»

«Mīļā meitene! Mazais skapis šeit, lielais guļamistabā — samet visu gultā. Lielajā skapī uz plaukta ir milzīgs jūrnie­ku mantu maiss. Saliec tur pēc iespējas vairāk, neko nešķi­ro un nekārto. Noliec rītakleitu, kuru valkāji brokastlaikā, un sasien sainī visu, kam pietrūks vietas somā.»

«Tavi tualetes piederumi?»

«Ak, jā. Pieliekamajā ir plastmasas maiss — saliec visu tur un aizsien galu. Mīļumiņ, no tevis iznāks patiešām brī­nišķīga sieva!»

«Tev taisnība. Ilga prakse, dārgais — atraitnes vienmēr kļūst par vislabākajām sievām. Gribi dzirdēt par maniem vīriem?»

«Jā, bet ne tagad. Atliksim to uz kādu garu vakaru, kad tev sāpēs galva un es būšu pārāk noguris.» Deviņdesmit procentus kravāšanās darbu nogrūdis uz Gvenas pleciem,

es ķēros pie grūtākajiem desmit procentiem: saviem darīju­mu papīriem un failiem.

Rakstnieki lielākoties ir kā žurkas, kas velk līdzi visu savu iedzīvi, turpretī profesionāli militāristi (arī lielākoties) iemācās ceļot bez liekām mantām. Šis divas dabas būtu mani padarījušas par šizoīdu, ja vien nepastāvētu pasaules brīnišķīgākais izgudrojums kopš zīmuļa ar dzēšgumiju galā: elektroniskie faili.

Es izmantoju Sony megaveiferus: katrā pusmiljons vārdu, katrs divus centimetrus plats un trīs milimetrus biezs, bet informācija tajos ierakstīta tik cieši, ka par to nav jādomā. Apsēdos pie termināla, noņēmu savu protēzi (koka kāju, ja jums tā labāk patīk) un atvēru augšgalā.

Izņēmu no termināla selektora visus veiferus, ieliku ci­lindrā, kas ir manas protēzes «kauls», aizvēru to un pieliku atpakaļ.

Tagad man bija visi nepieciešamie faili: līgumi, darījumu vēstules, manu darbu kopijas, vienkārša sarakste, adrešu faili, piezīmes par vēl neuzrakstītiem stāstiem, nodokļu re­ģistrs, un tā tālāk, un tā joprojām, un tā līdz nelabumam. Pirms elektronisko failu laikiem tas nozīmētu pusotru tonnu papīra pusotrā tonnā metāla, kas viss kopā aizņemtu vairā­kus kubikmetrus.

Tagad tie bija tikai daži grami, kas neaizņēma vairāk vietas, kā mans vidējais pirksts — divdesmit miljoni vārdu.

Veiferi šajā «kaulā» bija pilnīgi droši, turklāt pasargāti no zagļiem, pazušanas vai bojājumiem. Kurš gan zagtu protēzi? Kā kroplis var aizmirst savu mākslīgo kāju? Viņš var to noņemt naktī, bet tas ir pirmais priekšmets, ko viņš paņem, izkāpjot no gultas.

Pat laupītājs nepievērstu uzmanību protēzei. Manā gadī­jumā lielākā daļa cilvēku nemaz nezina, ka man tāda ir. Tikai vienreiz man to atņēma. Tas bija kolēģis (ne jau draugs), lai uz nakti mani ieslēgtu, jo mums bija atšķirīgi viedokļi kādā darījumu jautājumā. Bet es tomēr kaut kā pamanījos izbēgt, lēkdams uz vienas kājas. Tad es «no­glāstīju» viņa galvu ar kamīna kruķi, paņēmu savu otro kāju, dažus papīrus, un prom biju. Rakstnieku dzīvē, kas lielākoties aizrit sēdot, ir arī savi skarbie brīži.

Termināla ekrāna parādījās skaitļi 12.54, kad bijām gandrīz tikuši ar visu galā. Vēl bija palikušas gāmatas — iesietas grāmatas, kur vārdi ir uzdrukāti uz papīra —, tās Gvena salika sainī, kas bija izveidots no rītakleitas. «Kas vēl?» viņa jautāja.

«Domāju, tas ir viss. Es vēl ātri apskatīšos, un visu, kas izrādīsies palicis, sastumsim gaitenī, un tad izdomāsim, ko ar to darīt, kad viņi izslēgs gaismas.»

«Un kas ar to bonsai kociņu?» Gvena skatījās uz manu klinšu kļavu, apmēram astoņdesmit gadus vecu un tikai trīs­desmit deviņus centimetrus augstu.

«Nav iespējams to iesaiņot, dārgā. Turklāt kociņš vairā­kas reizes dienā jālaista. Loģiski būtu to novēlēt nākama­jam īrniekam.»

«Nemaz neceri, šef. Tu to nesīsi uz manu dzīvokli pats savām rociņām, kamēr es vilkšu aiz sevis pārējo bagāžu.»

(Es jau gribēju piebilst, ka šī loģika man nemaz tik ļoti nepatika.) «Vai mēs ejam uz tavu dzīvokli?»

«Kā savādāk, dārgais? Protams, mums vajadzīgs lielāks dzīvoklis, bet šajā brīdī vissvarīgāk būtu iegūt jebkādu jumtu virs galvas. Jo izskatās, ka pēc saulrieta snigs.»

«Patiešām! Gvena, lūdzu, atgādini man, lai pasaku, ka esmu laimīgs par domu apprecēties ar tevi.»

«Tu par to nedomāji, vīrieši nekad to nedara.»

«Vai tiešām?»

«Protams. Bet jebkurā gadījumā es tev to atgādināšu.»

«Labi. Esmu laimīgs, ka tu iedomājies apprecēties ar mani. Esmu laimīgs, ka tu to arī izdarīji. Vai tu apsoli, ka arī turpmāk atturēsi mani no loģiskas rīcības?»

Viņa neko neatbildēja, jo divas reizes pēkšņi nodzisa gaisma, turklāt mēs bijām ļoti aizņemti.

Gvena sastūma visu gaitenī, un es pēdējo reizi visu ap­skatīju.

Gaisma nomirgoja atkal, es saķēru spieķi un izgāju pa durvim, un tai pašā mirklī tās aizvērās. «Pūūū!»

«Mierigi, šef. Elpo dziļi. Skaiti līdz desmit, un tad lēni izelpo.» Gvena noglāstīja manu muguru.

«Mums vajadzēja braukt uz Niagaras ūdenskritumu. Es taču tev to teicu. Es to teicu.»

«Jā, Ričard. Paņem kociņu. Šajā gravitācijā es varu pa­nest gan somu, gan saini — katru savā rokā. Taisni augšā līdz nulles gravitācijai?»

«Jā, bet es nesīšu somu un kociņu, spieķi es piestiprinā­šu pie somas.»

«Lūdzu, neesi macho, Ričard. Ne tad, kad mēs esam tik aizņemti.»

«Macho ir pazemojošs vārds, Gvena. Ja tu to atkal lie­tosi, tad jau tas prasīsies pēc iepļaukāšanas, pasaki to trešo reizi, un es tev iesitīšu ar, lūk, šo te pašu spieķi. Es sasodīti labi varu būt macho, kad vien jūtu, ka man tas patīk.»

«Jā, ser. Es — Džeina, tu — Tarzāns. Paņem mazo ko­ciņu. Lūdzu.»

Mēs vienojāmies. Es nesu somu un ar otru roku atbal­stījos uz spieķa. Gvena nesa saini un otrā rokā — minia­tūro kļavu. Viņai bija grūti noturēt līdzsvaru, ejot viņa šūpojās no vienas puses uz otru. Man jāatzīst, ka Gvenas ieteiktais mantu dalījums bija prātīgāks, jo viņai nebija tik smags nesamais, un tas pamazām kļuva vieglāks, tuvojoties nulles gravitācijas joslai. Es jutos muļķīgi, mazliet kauns… bet kroplim ir kārdinājums pierādīt, it īpaši sievietei, ka viņš var izdarīt visu, ko vien vajag. Stulbi, jo katrs var redzēt, ka viņš to nevar. Es ne pārāk bieži padodos kār­dinājumam.