Moriss pateicās. «Pēdējo glāzīti, ser? Kādu brendiju? Varbūt lēdija vēlētos liķieri? Sveicieni no «Varavīksnes gala».» Restorāna īpašnieks, vecs ēģiptietis, bija pārpilnības atbalstītājs, vismaz attiecībā uz saviem pastāvīgajiem apmeklētājiem; nezinu, kā tika apkalpoti tūristi no citurienes.
«Gvena?» es jautāju, gaidīdams, ka viņa atteiksies, jo viņa nekad nedzer vairāk kā vienu glāzi vīna ēdienreizē. Vienu.
«Cointreau būtu ļoti jauki. Es gribētu palikt kādu brīdi un paklausīties mūziku.»
«Cointreau lēdijai,» Moriss pierakstīja. «Doktor?»
«Marijas Asaras un glāzi ūdens, lūdzu, Moris.»
Kad Moriss aizgāja, Gvena klusi teica: «Man bija vajadzīgs laiks, lai ar tevi parunātos, Ričard. Vai tu šonakt gribi palikt manās mājās? Nesaki tikai, ka vari aizmigt
viens.»
«Man nemaz tik ļoti nepatīk gulēt vienam.» Es prātā pārcilāju visas iespējamās varbūtības. Viņa bija pasūtījusi dzērienu, kuru nevēlējās, lai izteiktu man piedāvājumu, kas šeit neiederējās. Gvena ir tieša; es sapratu, ka viņa man būtu teikusi, ja būtu vēlējusies ar mani pārgulēt — viņa tad nebūtu spēlējusi «tuvāk— tālāk» spēli.
Viņa bija uzaicinājusi mani uz savu dzīvokli tāpēc, ka domāja — man varētu būt bīstami gulēt savā gultā. Tāpēc…
«Tu to redzēji.»
«No attāluma. Es pagaidīju, kamēr viss nomierinās, un atgriezos pie galdiņa. Ričard, es neesmu īsti pārliecināta par to, kas te notika. Bet, ja tev vajadzīga vieta, kur palikt nemanītam — esi laipni ielūgts!»
«Paldies, mana dārgā!» Draugs, kas piedāvā palīdzību un neuzdodot liekus jautājumus, ir nepārvērtējams dārgums. «Vai es to pieņemu vai ne, esmu tavs parādnieks. Jāā, Gvena, es pats īsti nezinu, kas notika. Pilnīgs svešinieks, kurš tiek nogalināts, kamēr mēģina kaut ko pateikt — klišeja, banāla klišeja. Ja es mūsdienās uzrakstītu tādu stāstu, amatbrāļu ģilde mani no tās izslēgtu.» Es uzsmaidīju viņai. «Klasiskajā variantā tu pati izrādītos slepkava… Sis fakts atklātos pamazām, kamēr tu izliktos, ka palīdzi izmeklēšanā. Izsmalcinātais lasītājs jau no pirmās nodaļas zinātu, ka tu to izdarīji, bet es kā detektīvs nekad neuzminētu to, kas bija acīmredzams kā deguns tavā sejā. Laboju: manā sejā.»
«0, mans deguns ir pietiekami neievērojams, vīrieši parasti atceras manu muti. Ričard, es negribu tev palīdzēt novelt kaut ko uz maniem pleciem. Es vienkārši piedāvāju patvērumu. Vai viņš patiešām tika nogalināts? Es nebiju īsti pārliecināta.»
«Hm?» No pārāk straujas atbildes mani izglaba Moriss, kurš atnesa dzērienus. Kad viņš aizgāja, es atbildēju: «Nebiju iedomājies nevienu citu iespēju. Gvena, viņš nebija ievainots. Vai nu viņš nomira acumirklī, vai arī tā bija
izrāde. Vai tā varēja būt izrāde? Protams. Tās sarīkošanai nav vajadzīgs īpašs sagatavošanās laiks vai rekvizīti.» Es visu pārdomāju. Kāpēc restorāna darbinieki bija tik veikli un precīzi, līķi aizvācot? Kāpēc es nebiju jutis to uzsitienu uz pleca? «Gvena, es atteikšos no tava piedāvājuma. Ja viņiem esmu vajadzīgs, viņi mani atradīs. Bet es gribētu par to parunāties vairāk, nekā šeit iespējams, kaut arī mēs runājam klusinātās balsīs.»
«Labi.» Viņa piecēlās. «Tas nebūs ilgi, dārgais.» Viņa devās uz tualetes pusi.
Es piecēlos, Moriss pasniedza man spieķi, un es sekoju Gvenai, balstīdamies uz tā. Man patiesībā nemaz nevajag spieķi — es pat varu dejot, kā jūs zināt —, bet atbalsts tomēr pasargā neveselo kāju.
Iznācis no vīriešu tualetes, es apsēdos foajē un gaidīju.
Un gaidīju.
Gaidījis daudz ilgāk par saprāta robežās pieņemamu brīdi, es izsaucu viesnicas pārvaldnieku. «Tonij, vai tu, lūdzu, varētu aizsūtīt kadu sieviešu kārtas darbinieci uz sieviešu tualetes telpām un palūgt sameklēt misis Novaku? Es domāju, ka viņai varbūt kļuva slikti vai atgadījās kādas nepatikšanas.»
«Jūsu viešņa, doktor Eims?»
«Jā.»
«Bet viņa aizgāja pirms divdesmit minūtēm. Es pats viņu pavadīju.»
«Ak tā? Es laikam pārpratu. Paldies, un ar labvakaru.»
Izgājis no «Varavīksnes gala», mirkli stāvēju publiskajā ejā ārpusē, trīsdesmitajā lokā, pusgravitācijas līmenī, pulksteņa rādītāja virzienā no divsimt septiņdesmitā rādiusa Petikoutleinā, kas bija trokšņains rajons pat vienos naktī. Paskatījos apkārt, vai nav redzami iespējamie sekotāji, un daļēji gatavojos ieraudzīt Gvenu jau sagūstītu.
Nekā tamlīdzīga. Parastā garāmgājēju straume, lielākoties raiba kā dzeņa vēders pēc ģērbšanās un izturēšanās veida, vēl apšaubāmi darboņi, lielībnieki, kabatzagļi un garīdznieki. Zelta Likuma apmetne visā sistēmā ir pazīstama kā vieta, kur viss paredzēts pārdošanai un Petikoutleinai ir tāda reputācija, it īpaši attiecībā uz visu, kas saistīts ar
pārliecīgu greznību. Lai nonāktu mērenākos iestādījumos, jums tikai jāiet pulksteņa rādītāja virzienā deviņdesmit grādu leņķī pa Trednīdlstrītu.
Ne miņas no sekotājiem, ne ziņas no Gvenas.
Viņa bija solījusies mani sagaidīt pie izejas. Vai tiešām? Nē, ne gluži. Viņa teica: «Tas nebūs ilgi, dārgais.» Es biju sapratis, ka viņa mani gaidīs uz ielas pie restorāna durvīm.
Esmu dzirdējis visus vecos teicienus par sievietēm un laiku, La donna e mobile un tā tālāk — neticu nekam. Gvena nebija pēkšņi pārdomājusi. Kāda iemesla — kāda pamatīga iemesla — dēļ viņa bija izgājusi viena un tagad gaida, ka ieradīšos pie viņas mājās.
Tā es vismaz teicu sev.
Ja viņa bija iekāpusi skuterā, viņa jau bija mājās; ja viņa bija gājusi kājām, viņa tur būs drīz — Tonijs bija teicis: «Pirms divdesmit minūtēm.» Pie trīsdesmitā loka un Petikoutleinas krustojuma ir skuteru pietura. Es atradu vienu brīvu un ievadīju vajadzīgās koordinātas — uz simtu piekto loku, rādiuss 1-35, sešas desmitdaļas gravitācijas, kas mani pievestu pie Gvenas dzīvokļa, cik vien tuvu to ar sabiedrisko skuteru var.
Gvena dzīvo Gretnagrīnā, uzreiz pie Apija ceļa, kur tas krustojas ar Dzelteno ķieģeļu ceļu — kas nenozīmē neko tam, kurš nekad nav bijis Zelta Likuma apmetnē. Kāds sabiedrisko attiecību «eksperts» bija izlēmis, ka iedzīvotāji jutīsies daudz mājīgāk, ja apkārt būs no Dubļu pikas pazīstami vietu nosaukumi. Tur ir pat (nevajag atraugāties) «Māja pie Fui stūra». Es ievadīju koordinātas galvenajā cilindrā — 105, 135, 0.6.
Ārpusē netālu no desmitā loka skutera smadzenes pieņēma šīs koordinātas un gaidīja; es ievadīju savu kredīta kodu un ieņēmu vietu, atspiedies pret paātrinājuma amortizatoriem.
Tām idiotiskajām smadzenēm bija vajadzīgs nepiedodami ilgs laiks, lai izlemtu, ka mans kredīts bija pietiekams — tad tās izveidoja ap mani tīmekli, piestiprināja to, aizvēra kapsulu — un uffl bing! bam! mēs bijām ceļā… tad straujš brauciens trīs kilometrus no trīsdesmitā loka uz simtu piekto loku, tad bam! bing! uff! Es biju Gretnagrīnā. Skutera lūka atvērās.
Man šāda apkalpošana liekas samaksātās cenas vērta. Bet Menedžeris pēdējos divus gadus bija mūs brīdinājis, ka sistēma neatmaksājas; vai nu nāksies to biežāk izmantot, vai maksāt vairāk par vienu braucienu; vai ari aparatūra tiks izņemta un tās vietu izīrēs. Es ceru, ka viņi atradīs risinājumu; dažiem cilvēkiem šie pakalpojumi ir vajadzīgi. (Jā, es zinu; Lafera teorija šādai problēmai vienmēr piedāvās divu līmeņu risinājumu, zemu un augstu — izņemot gadījumus, kad teorija pierāda to, ka abi risinājumi ir vienādi… un abi iluzori. Tas varētu būt šis gadījums. Varētu būt, ka skuteru sistēma ir apmetnei pārāk dārga Izplatījuma pašreizējās inženierijas attīstības posmā.)