Ceļš līdz Gvenas dzīvoklim bija viegls: pa kāpnēm uz leju līdz septiņu desmitdaļu gravitācijai, piecdesmit metrus «uz priekšu» līdz viņas durvīm, — un tad es zvanīju.
Atskanēja atbilde: «Šis ir Gvenas Novakas balss ieraksts. Esmu aizgājusi pie miera, un, cerams, saldi guļu. Ja jūsu apmeklējums patiešām ir neatliekams, iemaksājiet simt kronas ar sava kredīta kodu. Ja piekritīšu, ka mani modinājāt pamatoti, jūs saņemsiet naudu atpakaļ. Ja nepiekritīšu
— smiekli — iztērēšu to džinam un kaut kā izvairīšos no jums. Ja apciemojums nav neatliekams, lūdzu, ierunājiet ziņu pēc mana kliedziena.»
Tam sekoja spiedziens, kurš strauji aprāvās, it kā būtu nožņaugta kāda nelaimīga meiča.
Vai mans apmeklējums bija neatliekams? Vai tas bija simt kronu vērts? Nolēmu, ka tas ir atliekams, un atstāju ziņu:
«Dārgā Gvena, te runā tavs patiesi uzticamais pielūdzējs Ričards. Mēs kaut kā pazaudējām viens otru. Bet no rīta visu varam noskaidrot. Vai tu man piezvanīsi, kad pamodīsies? Mīlu, skūpstu, Ričards Lauvassirds.»
Es centos apslāpēt pamatoto aizkaitinājumu balsī. Jutu, ka mani izmantoja, bet nojautu arī, ka Gvena nebūtu ar nodomu pret mani tā izturējusies, tam jābūt vienkārši pārpratumam, kaut arī nezināju, kā to saprast.
Tad es devos mājās — uff! bing! bam!… bam! bing! uff!
Man ir luksusa dzīvoklis, kurā guļamistaba ir atdalīta no dzīvojamās istabas. Es iegāju, pārbaudīju, vai terminālā nav atstāta kāda ziņa, — nebija —, pārslēdzu uz nakts režīmu
gan terminālu, gan ārdurvis, noliku spieķi un iegāju guļamistabā.
Gvena bija aizmigusi manā gultā.
Viņa izskatījās maiga un mierpilna. Es klusi izgāju ārā, bez skaņas noģērbos un iegāju dušā, aizvēris aiz sevis skaņu necaurlaidīgās durvis. Centos atsvaidzināties pēc iespējas klusāk, jo «skaņas necaurlaidība» ir vairāk vēlamais nekā esošais. Kad biju tik svaigs un nesmaržojošs, cik vien vīriešu kārtas nespalvains pērtiķis var būt, iztiekot bez ķirurģiskas iejaukšanās, es klusi atgriezos savā guļamistabā un uzmanīgi apgūlos gultā. Gvena sakustējās, taču nepamodās.
Pamodies nakts vidū, es izslēdzu modinātājpulksteņa zvanu. Bet pamodos tāpat parastajā laikā, jo mans urīnpūslis nav izslēdzams. Es piecēlos, parūpējos par to, nomazgājos, nolēmu, ka gribu dzīvot, un uzvilku aizsargtērpu. Bez skaņas iegājis dzīvojamā istabā, atvēru pieliekamo un novērtēju iespējas. īpašam viesim pienācās īpašas brokastis.
Durvis es atstāju vaļā, lai varētu ik pa brīdim paskatīties uz Gvenu. Man liekas, viņu pamodināja kafijas aromāts.
Kad pamanīju, ka viņa bija atvērusi acis, uzsaucu: «Labrīt, skaistule. Celies un iztīri zobus, brokastis ir gatavas.»
«Zobus es iztīrīju jau pirms stundas, nāc atpakaļ gultā.»
«N'imfomāne. Apelsīnu vai ķiršu sulu, vai abas?»
«Mmjā… abas. Bet nenovērsies no tēmas. Nāc šurp un sagaidi savu likteni kā vīrs.»
«Vispirms paēd.»
«Gļēvulis. Ričards ir mīkstais, Ričards ir mīkstais!»
«Pilnīgs gļēvulis! Cik daudz vafeļu tu vari apēst?»
«Šīs apņemšanās! Vai tu tās atsaldēsi?»
«Šīs nav saldētas. Tikai pirms pāris mirkļiem tās bja dzīvas un kustējās, es tās pašrocīgi nogalināju. Ķeries klāt, vai arī es apēdīšu visas.»
«Ak, kauns un negods, atteikties no vafelēm. Nekas cits neatliek, kā iestāties klosterī. Divas.»
«Trīs. Tu gribēji teikt — sieviešu klosterī.»
«Es zinu, ko gribēju teikt.» Viņa piecēlās, devās nomazgāties un ātri atgriezās ar vienu no maniem rītasvārkiem mugurā. Šur tur vīdēja patīkamas Gvenas ķermeņa daļas.
Es pasniedzu viņai glāzi sulas; viņa iedzēra divus malkus, pirms ko teica. «Ļoti garšīga. Ričard vai tad, kad mēs apprecēsimies, tu man katru ritu gatavosi brokastis?»
«Šajā nopratināšanā tu izvirzi tādas hipotēzes, kuras es nevēlos pieņemt kā pašsaprotamas…»
«Pēc tam, kad tev uzticējos un atdevu visu!»
«… bet bez noteikumu uzstādīšanas es varu atzīt, ka tik pat viegli varu pagatavot brokastis kā vienam, tā diviem. Kāpēc tu domā, ka gatavojos tevi apprecēt? Kādus pamudinājumus tu piedāvā? Vai esi gatava vafelei?»
«Redzi, mister, ne jau visi vīrieši tik noraidoši izturas pret precībām ar vecmāmiņu. Man ir bijuši priekšlikumi. Jā, esmu gatava apēst vafeli.»
«Lūdzu.» Es paskatījos uz viņu. «Kāda tur vecmāmiņa, pie manas neesošās pēdas. Ja arī tavs pirmais bērns būtu piedzimis nesen, tad šī atvase būtu dzemdējusi tikpat ātri.»
«Nekā tamlīdzīga. Ričard, es mēģinu skaidri pateikt divas lietas. Nē, trīs. Pirmkārt, es runāju nopietni, kad teicu, ka vēlos apprecēties ar tevi, ja vien tu piekritīsi… ja nē, tad es tevi turēšu kā mājdzīvnieku un gatavošu tev brokastis. Otrkārt, es patiešām esmu vecmāmiņā. Treškārt — ja tu par spīti manam lielajam gadu skaitam vēlēsies bērnus no manis, modernās mikrobioloģijas brīnumi ir saglabājuši manu auglību tāpat, kā pasargājuši no grumbiņām. Ja tu vēlies mani nogurdināt, tad tas nav nekāds grūtais uzdevums.»
«Es varētu sevi piespiest to darīt. Tajā ir kļavu sīrups, šajā — zileņu. Vai es tā izdarīju vakar vakarā?»
«Kļūda vismaz par nedēļu… bet ko tu teiktu, ja es iesauktos — trāpīts?»
«Beidz jokot un un pabeidz savu vafeli, nākama jau ir gatava.»
«Tu esi sadistisks monstrs. Un pie tam vēl deformēts.»
«Neesmu deformēts,» es protestēju. «Pēda tika amputēta; es tāds nepiedzimu. Mana imūnsistēma nepieņem transplantētu kāju, tāpēc es dzīvoju zemajā gravitācijā.»
Gvena pēkšņi kļuva nopietna. «Mans mīļais! Es taču nerunāju par tavu kāju. Ak Dievs! Tavai kājai nav nozīmes… izņemot to, ka es būšu uzmanīgāka, lai nenodarītu tai pāri.»
«Piedod. Atgriezīsimies pie sarunas. Kas tad manī ir deformēts?»
Atkal viņa bija pierasti jautra. «Tev jau nu būtu jāzina! Tu mani esi samocījis tā, ka vairs nederēšu normālam vīrietim. Un tagad tu negribi mani apprecēt. Iesim atpakaļ gultā.»
«Vispirms pabeigsim brokastis — vai tev nemaz nav manis žēl? Es neteicu, ka neprecēšu tevi… un es tevi nesamocīju.»
«Ak, kādi salti meli! Pasniedz, lūdzu, sviestu. Tu patiešām esi deformēts. Cik liels ir tas izaugums ar kaulu? Divdesmit pieci centimetri? Vairāk? Un kāds apkārtmērs? Ja to pirms tam būtu redzējusi, nekad neriskētu.»
«Ko niekus! Nav pat divdesmit centimetru. Es neko tādu neizdarīju, tas ir tikai vidēja izmēra. Tev būtu jāredz mans krusttēvs Džoks. Vēl kafiju?»
«Jā, paldies. Tu patiešām mani samocīji! Un… vai tavs krusttēvs Džoks ir lielāks par tevi? Lokālā nozīmē.»
«Daudz lielāks.»
«Un kur viņš dzīvo?»
«Pabeidz ēst savu vafeli. Vai tu patiešām vēl vēlies mani iedabūt atpakaļ gultā? Vai labāk gribētu aizsūtit ziņu manam krusttēvam Džokam?»
«Kāpēc es nevarētu gribēt gan vienu, gan otru? Jā, vēl mazliet šķiņķa, paldies. Ričard, tu esi labs pavārs. Es negribu precēties ar krusttēvu Džoku; esmu vienkārši ziņkārīga.»
«Nelūdz viņam to parādīt, kamēr tas nav nopietns darījums… viņam vienmēr viss ir darījums. Džoks pavedināja savas skautu grupas vadītāja sievu, kad viņam bija divpadsmit gadu. Aizbēga kopā ar viņu. Tas izraisīja ievērojamu interesi Dienvidaiovā, jo šī sieviete negribēja viņu pamest. Tas bija vairāk kā pirms simt gadiem, kad tādām lietām vēl pievērsa uzmanību, vismaz Aiovā.»