«Ričard, vai tu gribi teikt, ka krusttēvam Džokam ir vairāk kā simts gadu, un viņš joprojām ir aktīvs un vīrišķīgs?»
«Simtu sešpadsmit, un viņš vēl joprojām neliek mierā savu draugu sievas, meitas, mātes un mājlopus. Un viņam ir trīs sievas, kas atļauts Aiovas vecāko pilsoņu likumā, viena no viņām — mana krustmāte Sisija — vēl mācās koledžā.»
«Ričard, man reizēm šķiet, ka tu ne vienmēr esi īsti patiess. Neliela nosliece pārspīlēt.»
«Sieviete! Tā nerunā ar nākamo vīru. Tev aiz muguras ir termināls. Uzspied Grinelu, Aiovā; krusttēvs Džoks dzīvo turpat netālu. Vai mēs viņam piezvanīsim? Parunā ar viņu īpaši mīļi, un viņš tev varbūt parādīs savu prieku un lepnumu. Nu, mīļā?»
«Tu tikai mēģini atrunāt mani no likšanās atpakaļ gultā.»
«Vēl vienu vafeli?»
«Beidz mani uzpirkt. Nu, varbūt pusiti. Uz pusēm kopā ar tevi?»
«Nē. Katram vienu.»
«Sveiks, Cēzar! Tu esi tas sliktais piemērs, kas man vienmēr bijis vajadzīgs. Līdzko mēs apprecēsimies, es kļūšu resna.»
«Man prieks, ka tu tā saki. Es vienmēr esmu vilcinājies to teikt, bet tu esi mazliet par kalsnu. Asi kauli. Zilumi. Nedaudz mīkstuma nebūtu par ļaunu.»
Es izlaidīšu to, ko Gvena man atbildēja. Tas bija krāšņi, pat liriski, bet (pēc manām domām) nesievišķīgi. Tā nebija viņas patiesā seja, tāpēc mēs to nepieminēsim.
Es atbildēju: «Tas patiešām nav svarīgi. Es apbrīnoju tavu inteliģenci. Un tavu eņģelisko garu. Tavu skaisto dvēseli. Nerunāsim par fizisko.»
Atkal jūtu, ka nepieciešama cenzūra.
«Labi,» es piekritu. «Ja tas ir tas, ko tu vēlies. Ej atpakaļ gultā un sāc domāt fiziskas domas. Es izslēgšu vafeļu pannu.»
Kaut kad vēlāk es jautāju: «Vai tu gribi laulāties baznīcā?»
«Vai man būs jāvelk balta kleita? Ričard, vai tu esi draudzes loceklis?»
«Nē.»
«Es arī ne. Es domāju, ka mēs abi neiederamies baznīcā.»
«Piekrītu. Bet kā tad tu domā apprecēties? Cik es zinu, Zelta Likumā nav citas iespējas. Menedžera noteikumos par to nekā nav. Šeit laulību institūcija legāli neeksistē.»
«Bet, Ričard, daudzi cilvēki taču precas.»
«Bet kā, mīļā? Es saprotu, ka viņi to dara, bet, ja tas nenotiek baznīcā, es nezinu, kā viņi to panāk. Man nekad nav bijusi iespēja to uzzināt. Vai viņi dodas uz Lunasitiju? Vai lejā uz Dubļu piku? Kā?»
«Kā vien vēlas. Noirē zāli un uzaicina kādu īpaši Svarigu Personu sasiet mezglu viesu pūļa priekšā, ar mūziku un lielu pieņemšanu pēc tam…, vai izdara to mājās tikai dažu draugu klātbūtnē. Vai kaut kā līdzīgi. Tā ir tava izvēle, Ričard.»
«Ahā, ne jau mana. Tavējā. Es vienkārši piekritu piedalīties. Kas attiecas uz mani — es uzskatu, ka sieviete ir vislabākajā formā, ja viņa ir mazliet saspringta, neesot pārliecināta par savu statusu. Tad viņa tur acis un ausis vaļā. Vai tu piekrīti? Ei! Beidz!»
«Tad beidz mani kaitināt. Ja vien tu negribi dziedāt soprānu pats savās kāzās.»
«Izdari tā vēlreiz, un nebūs nekādu kāzu. Dārgā, kādas kāzas tad tu gribi?»
«Ričard, man nav vajadzīga kāzu ceremonija, man nav vajadzīgi liecinieki. Es tikai gribu apsolīt tev visu, ko sieva var apsolīt.»
«Vai tu esi droša, Gvena? Vai tu nepārsteidzies?» Solījumiem, ko sieviete dod gultā, nevajadzētu pārāk pieķerties.
«Es neesmu pārsteidzīga. Es nolēmu ar tevi apprecēties jau vairāk nekā pirms gada.»
«Tiešām? Nu, tad es… Ei! Mēs iepazināmies pirms nepilna gada. Pirmās Dienas ballē. Divdesmitajā jūlijā. Es atceros.»
«Tiesa.»
«Nu?»
«Ko «nu», dārgais? Es nolēmu apprecēties ar tevi, vēl pirms mēs satikāmies. Vai tev ir problēmas ar to? Man nav. Man nebija.»
«Mmjā. Man tev jāizstāsta dažas lietas. Manā pagatnē ir epizodes, par kurām nemēdzu runāt. Ne gluži apkaunojošas, bet kaut kā tumšas. Un Eimss nav mans īstais vārds.»
«Ričard, es būšu lepna, ja mani uzrunās kā misis Eimsu. Vai kā… misis Kempbelu… Kolins.»
Es neteicu neko — tad pajautāju: «Ko vēl tu zini?»
Viņa cieši un nopietni paskatījās man acīs. «Visu, kas man jāzina. Pulkvedis Kolins Kempbels, savu padoto vidū pazīstams kā «slepkava» Kempbels. Persivāla Lovela akadēmijas studentiem — eņģelis-glābējs. Ričard, vai, Kolins, mana vecākā meita bija šo studentu vidū.»
«Es būšu mūžīgi nolādēts.»
«Es šaubos par to.»
«Un tāpēc tu nolēmi apprecēties ar mani?»
«Ne, mīļais. Iemesls radās pirms gada. Bet šoreiz man bija vairāki mēneši, kuru laikā zem grāmatu varoņa čaulas varēju atklāt īstu cilvēku. Un… es vakar varbūt pārāk strauji ievilku tevi gultā, bet neviens no mums neprecētos tikai šī iemesla pēc. Vai tu gribi uzzināt kaut ko par manu tumšo pagātni? Es pastāstīšu.»
«Nē.» Es paskatījos uz viņu un satvēru abas viņas rokas. «Gvendolina, es gribu, lai tu kļūsti mana sieva. Vai tu gribi mani par savu vīru?»
«Jā.»
«Es, Kolins-Ričards, ņemu tevi, Gvendolina, par sievu, un solos tevi sargāt, mīlēt un cienīt tik ilgi, kamēr dzīvošu.»
«Es, Sedija Gvendolina, ņemu tevi, Kolins-Ričard, par vīru, un solos rūpēties par tevi, mīlēt un cienīt visu turpmāko dzivi.»
«Es domāju, ar to arī pietiek.»
«Jā. Bet noskūpsti mani.»
Es to izdarīju. «Kad parādījās vārds Sedija?»
«Sedija Lipšica, ar tādu vārdu es piedzimu. Man tas nepatika, un tāpēc es to nomainīju. Ričard, vienīgais, kas palicis, lai viss būtu oficiāli — publicēt ziņu. Ar to viss beigtos. Un es gribu, lai viss beidzas, kamēr tu vēl esi tāds apreibis.»
«Labi. Publicēt to tagad?»
«Vai es drīkstu izmantot tavu terminālu?»
«Mūsu terminālu. Tev nav jālūdz atļauja.»
«Mūsu terminālu. Paldies, dārgais.» Viņa piecēlās, piegāja pie termināla, piezvanīja uz Golden Rule Herald un runāja ar sabiedriskās dzīves nodaļas redaktoru. «Lūdzu, pierakstiet. Dr. Ričards Eimss un misis Gvendolina Novaka paziņo par savām laulībām. Dāvanas un ziedi netiek gaidīti. Lūdzu apliecināt.» Viņa izslēdza terminālu. Vēlāk viņi piezvanīja, es atsaucos un apliecināju informācijas patiesumu.
Viņa nopūtās. «Ričard, es tevi steidzināju. Bet man tas bija jādara. Tagad neviens man vairs nevar pieprasīt, lai liecinu pret tevi jebkurā jurisdikcijā. Es gribu tev palīdzēt, cik vien manos spēkos. Kāpēc tu vinu nogalināji, dārgais? Un kā?»
II nodaļa
«Ja modini tīģeri, tad ar garu nūju.»
Mao Czc Duns (1893—1976)
Es domigi skatījos uz savu līgavu. «Tu esi eleganta lēdija, mana mīļā, un es esmu pateicīgs par to, ka nevēlies liecināt pret mani. Bet es neesmu pārliecināts, ka likuma burts, ko tu tikko citēji, darbosies šajā jurisdikcijā.»
«Bet tas ir vispārzināms likums, Ričard. Sievu nevar piespiest liecināt pret vīru. To zina visi.»
«Jautājums ir šāds: vai Menedžeris to zina? Kompānija uzskata, ka pastāv tikai viens likums, Zelta Likums, un sludina, ka Menedžera rīkojumi ir tikai šī likuma praktiska interpretācija, tikai vadlīnijas, kuras var mainīties — mainīties jebkura mirklī un arī retrospektīvi, ja Menedžeris tā vēlas. Gvena, es nezinu. Menedžera vietnieks var nolemt, ka tu esi Kompānijas zvaigznes lieciniece.»
«Es to nedarīšu! Es nedarīšu!»
«Paldies, mana mīļā. Bet noskaidrosim, kāda būtu tava liecība, ja tu būtu lieciniece — kā mēs to sauksim? Nu, pieņemsim, ka mani apsūdzētu, ē, mistera X nāves kļūdainā izraisīšanā… Misters X tādā gadījumā būtu tas svešinieks, kurš vakar pienāca pie mūsu galdiņa, kad tu biji izgājusi. Ko tu redzēji?»