«Ričard, es redzēju, ka tu viņu nogalināji! Es to redzēju!»
«Prokurors gribēs dzirdēt sīkākus paskaidrojumus. Vai tu redzēji, kā viņš pienāca pie mūsu galdiņa?»
«Nē. Es neredzēju viņu līdz brīdim, kad iznācu no tualetes telpas un devos uz mūsu galdiņa pusi…, un biju pārsteigta, redzot kādu sēžam manā vietā.»
«Labi, tagad pastāsti, tieši ko tu redzēji.»
«Nu, es iznācu no sieviešu tualetes un pagriezos pa kreisi, uz mūsu galdiņa pusi. Tu sēdēji ar muguru pret mani, tu atcerēsies…»
«Nedomā par to, ko es atcerēšos, stāsti, ko atceries tu. Cik tuvu tu biji?»
«0, es nezinu. Desmit metrus, varbūt. Var aiziet uz turieni un izmērīt. Vai tas ir svarīgi?»
«Ja kādreiz tas būs svarīgi, tad arī varēsi mērīt. Tu redzēji mani apmēram desmit metru attālumā. Ko es darīju? Stāvēju? Sēdēju? Kustējos?»
«Tu sēdēji ar muguru pret mani.»
«Tu redzēji tikai manu muguru. Gaisma nebija pārāk spoža. Kā tu zināji, ka tas esmu es?»
«Kāpēc tu, Ričard, visu speciāli sarežģī.»
«Tāspēc, ka prokurori vienmēr speciāli visu sarežģī. Kā tu mani pazini?»
«Nu, tas biji tu. Ričard, es pazīstu tavu pakausi tikpat labi kā tavu seju. Jebkurā gadījumā, es ieraudzīju tavu seju, kad tu piecēlies.»
«Ko es darīju tālāk? Vai piecēlos?»
«Nē, nē. Es ieraudzīju tevi pie mūsu galdiņa — tad uz mirkli apstājos, kad ieraudzīju tev pretī manā vietā kādu sēžam. Es stāvēju un skatījos.»
«Vai tu viņu pazini?»
«Nē. Nedomāju, ka biju pirms tam viņu kādreiz redzējusi.»
«Raksturo viņu.»
«Precīzi es to nevaru.»
«Maza auguma? Garš? Vecums? Bārdains? Rase? Kā ģērbies?»
«Es redzēju viņu tikai sēžam. Viņš nebija jauneklis, bet nebiļa arī vecs. Es domāju, ka viņam nebija bārdas.»
«Ūsas?»
«Es nezinu.» (Es zināju. Usu nebija. Vecums — ap trīsdesmit.)
«Rase?»
«Baltā. Gaiša āda, bet ne tik bāla kā zviedram. Ričard, nebija laika ievērot detaļas. Viņš draudēja tev ar kādu ieroci, tu viņu nošāvi un pielēci kājās, kad pienāca oficiants, bet es aizgriezos un nogaidīju, kamēr viņu aiznesa.»
«Uz kurieni viņu aiznesa?»
«Es neesmu droša. Es atgriezos sieviešu tualetē un aizvēru durvis. Viņi varēja ienest to vīriešu tualetē gaiteņa
pretējā pusē. Bet gaiteņa galā ir vēl vienas durvis ar uzrakstu «Darbiniekiem».»
«Tu saki, ka viņš draudēja man ar ieroci?»
«Jā. Tad tu izšāvi, pielēci kājās, paķēri viņa ieroci un ieliki savā kabatā, tai pašā bridi no otras puses pienāca viesmilis.»
(Oho!) «Kurā kabatā es to ieliku?»
«Ļauj atcerēties. Kreisajā kabatā. Žaketes kreisajā ārējā kabata.»
«Kas man bija mugurā?»
«Vakara tērps, jo mēs tikko bijām atnākuši „no baleta. Balts džemperis ar augstu kaklu, sarkanbrūna žakete, melnas bikses.»
«Gvena, tā kā tu vakar biji aizmigusi guļamistabā, es noģērbos šeit, dzīvojamajā istabā, un ieliku drēbes, kas man vakar bija mugurā, skapī pie ārdurvīm. Vai tu, lūdzu, neatvērtu skapi, neatrastu žaketi, kas man vakar bija mugurā, un neizņemtu no tās kreisās ārējās kabatas ieroci, kuru es tur ieliku?»
«Bet…» Viņa apklusa un ar svinīgu sejas izteiksmi izdarīja to, ko es lūdzu.
Gvena tūlīt atgriezās. «Tas ir viss, kas bija tajā kabatā.» Viņa pasniedza man svešinieka kabatas portfeli.
Es to paņēmu. «Tas ir ierocis, ar kuru viņš man draudēja.» Tad es pacēlu labās rokas rādītājpirkstu. «Un ar šo ieroci es viņu nošāvu, kad viņš rādīja man savu kabatas portfeli.»
«Es nesaprotu.»
«Mīļā, tāpēc jau kriminologi vairāk uzticas lietiskiem pierādījumiem nekā aculiecinieku liecībām. Tu esi ideāla lieciniece, inteliģenta, patiesa, sadarboties griboša un godīga. Tu esi pastāstījusi redzēto, ko tu iedomājies redzējusi, bet nepamanīji, kaut arī tas atradās tavu acu priekšā, un ko tavs loģiskais prāts uzbūvēja, lai sasaistītu redzēto un to, ko tu domāji redzam. Šis maisījums tagad ir tavā apziņā ka patiesas atmiņas, aculiecinieka atmiņas. Bet tā nebija.»
«Bet, Ričard, es redzēju…»
«Tu redzēji to nabaga klaūnu mirušu. Tu neredzēji, ka viņš man draudēja, tu neredzēji, ka es šāvu uz viņu. Kāda trešā persona nošāva viņu ar sprāgstošu šautriņu. Tā ka
viņš sēdēja ar seju pret tevi un viņam iešava krūtīs, šautriņai vajadzēja lidot tev garām. Vai tu ievēroji kādu man aiz muguras?»
«Nē. 0, tur staigāja viesmīļi, šoferi, pārzinis un cilvēki gan pieceļas, gan apsēdās. Es neievēroju nevienu tā īpaši — pavisam noteikti nevienu, kas šautu. Kas tas bija par ieroci?»
«Gvena, tas taču varēja neizskatīties pēc ieroča. Algota slepkavas ierocis īsu šautriņu izšaušanai varēja izskatīties pec jebkura apmēram piecpadsmit centimetrus gara priekšmeta. Sieviešu rokassomiņa. Kamera. Operas tālskatis. Šādu nevainīga izskata priekšmetu uzskaitījumu mēs varam turpināt bezgalīgi. Tā mēs nekur netiksim, jo es sēdēju ar muguru un arī tu pa ceļam neko neredzēji. Šautriņa varbūt tika izšauta tev aiz muguras. Tā kā aizmirsīsim to. Paskatīsimies, kas bija upuris. Vai par ko viņš uzdevās.»
Es izņēmu kabatas portfeļa saturu no visiem nodalījumiem, ieskaitot slikti nomaskētu slepeno kabatiņu. Tajā bija Cīrihes bankas izsniegti zelta sertifikāti, septiņpadsmit tūkstošu kronu vērtībā — šķiet, viņa aizbraukšanas garantijas nauda.
Kabatas portfelī bija personas apliecība, kādu Zelta Likums izsniedz katrai personai, kas ierodas apmetnes centrā. Viss, ko tā apliecina — ka «identificētajai» personai ir seja, vārds, ka tā ir izteikusies par savu tautību, vecumu, dzimšanas vietu un tā tālāk, un ka tā ir nodevusi Kompānijas glabāšanā biļeti atpakaļceļam vai tās ekvivalentu skaidrā naudā, un samaksājusi elpošanas maksu deviņdesmit dienas uz priekšu, un tikai par šīm divām pēdējām lietām rūpējas Kompānija.
Neesmu pilnīgi pārliecināts, vai Kompānija ielaistu cilvēku, kuram kādas kļūdas dēļ nav nedz biļetes atpakaļceļam, nedz naudas. Viņi varbūt ļautu tam pārdot savus dokumentus. Bet es ar to nerēķinātos. Elpot vakuumu nav tas, ar ko es gribētu riskēt.
Šis Kompānijas dokuments liecināja, ka tā īpašnieks ir Enriko Šulcs, 32 gadus vecs, Belizas pilsonis, dzimis Kastro pilsētā, pēc nodarbošanās grāmatvedis. Fotogrāfijā bija redzams nabaga vīrs, kuru nogalināja blakus man pārāk publiskā vietā… un jau kuro reizi es nodomāju: «Kāpēc viņš nebija man piezvanījis un sarunājis privātu tikšanos?
Kā «Dr. Eimss» es esmu telefona numuru uzziņās… un «Valkera Evansa» pieminēšana būtu garantējusi viņam tikšanos, privātu tikšanos.
Es parādīju dokumentu Gvenai. «Vai tas ir mūsu zēns?»
«Es domāju, ka jā. Bet neesmu droša.»
«Toties es esmu drošs par to, jo runāju ar viņu zem četrām acīm vairākas minūtes.»
Dīvainākais Šulca kabatas portfeli bija tas, kā tur trūka. Neskaitot Šveices zelta sertifikātus, tur atradās astoņsimt trīsdesmit viena krona un šī Zelta Likuma personas apliecība.
Bet tas bija viss.
Nebija nevienas kredītkartes, transporta līdzekļa vadītāja tiesību, nevienas apdrošināšanas kartes, apvienības vai savienības dalībnieka apliecības, nekādu citu personas apliecību, biedra karšu, nekā. Vīriešu kabatas portfeļi savā ziņā ir līdzīgi sieviešu rokassomiņām — tajos uzkrājas visāda draza — fotogrāfijas, izgriezumi, iepirkumu saraksti un tā tālāk bez gala, tiem vajadzīga periodiska ģenerāltīrīšana. Bet pat pēc tādas tīrīšanas tiek atstāti neskaitāmi nieciņi, kas modernam vīrietim ir vajadzīgi, lai izdzīvotu. Manam draugam Šulcam nebija nekā tāda.