«Man viņš jānogalina.»
«Ko? Bet tu pat nezini, par kuru Toliveru viņš runāja! Vai ari — kāpēc viņš būtu jānogalina. Ja vispār tas ir jādara.»
«Nē, nē, ne Tolivers. Kaut gan var atklāties, ka Toliveram jāmirst. Nē, dārgā, jānogalina tas, kurš nogalināja Šulcu. Man viņš jāatrod un jānogalina.»
«O! Nu es saprotu, ka viņam jāmirst, viņš ir slepkava. Bet kāpēc gan tev tas būtu jādara? Abi tev ir sveši — gan upuris, gan tas, kurš viņu nogalināja. Patiesībā tā nav tava darīšana, vai ne?»
«Tā ir mana darīšana. Šulcu, vai kā nu viņu tur sauca, nogalināja, kamēr viņš sēdēja pie mana galdiņa. Tas ir nepiedodami rupji. Es negribu ar to samierināties. Gvena, mīļā, ja kāds samierinās ar sliktiem paradumiem, tie kļūst vēi sliktāki. Mūsu patīkamā apmetne var degradēties par tādu vietiņu, kāds pašlaik ir Piektais Spārns, ar drūzmu, nepieklājīgu uzvedību, nevajadzīgu troksni un neķītru valodu. Man jāatrod nelietis, kurš to izdarīja, jāizskaidro viņa pārkāpums, jādod iespēja atvainoties, un jānogalina viņš.»
Ill nodaļa
«Ienaidniekiem ir jāpiedod,
bet ne ātrāk, pirms viņi ir pakārti.»
Heinrihs Heine (1797—1856)
Mana skaistā līgava skatījās uz mani. «Tu nogalināsi cilvēku? Sliktu paradumu dēļ?»
«Vai tu zini kādu labāku iemeslu? Kāpēc gan man būtu jāignorē nepieklājīga uzvedība?»
«Nē, bet… es saprotu, ka var sodīt par slepkavību, es neesmu pret augstāko soda mēru. Bet vai to nevajadzētu atstāt uzraugu un vadības ziņā? Kāpēc tev būtu pašam jākļūst par taisnības ieroci?»
«Gvena, es laikam neesmu skaidri izteicies. Mans mērķis ir nevis sodīt, bet izravēt netikumu… plus vēl estētiskais apmierinājums no atriebības par derdzīgu rīcību. Šim nezināmajam slepkavam varbūt bija lielisks iemesls nogalināt personu, kas sevi sauca par Šulcu… bet slepkavība vakariņojošu cilvēku acu priekšā ir tikpat aizskaroša rīcība, kā precētu pāru strīdi publiskās vietās. Tad vēl šis nelietis izdara savu ļauno darbu brīdī, kad upuris ir viesis pie mana galdiņa… tas padara atriebi par manu pienākumu un privilēģiju.»
Es turpināju. «Slepkavības šķietamais noziegums nav mana darīšana. Bet, runājot par uzraugiem un vadību, vai tu zini kadu likumu, kas aizliegtu slepkavību?»
«Ko? Ričard, tādam taču ir jābūt.»
«Nekad par tādu neesmu pat dzirdējis. Es iedomājos, ka Menedžeris var uzskatīt slepkavību par Zelta Likuma pārkāpumu…»
«Nu, es domāju gan!»
«Patiešām? Es gan nekad neesmu drošs par to, ko Menedžeris ik reizi domā. Bet, Gvena, mana dārgā, nogalināšana ne vienmēr tieši ir slepkavība. Patiesībā pat ļoti bieži
tā nav. Ja šī cilvēka nāve jelkad nonāks Menedžera uzmanības lokā, viņš var nolemt, ka tā bija attaisnojama slepkavība. Pārkāpums pret labām manierēm, bet ne pret morāli.»
«Bet…» es turpināju, pagriežoties pret terminālu, «…Menedžeris varbūt lietu jau ir nokārtojis, tāpēc paskatīsimies, ko par to saka Herald.» Es atvēru laikraksta satura rādītāju, šoreiz meklējot šīs dienas notikumus, un tad izvēlējos statistikas apakšnodaļu.
Pirmais virsraksts bija «Laulības — Eimss — Novaka», pie tā arī apstājos, apskatīju detalizētāku aprakstu un izdrukāju lapu, noplēsu un pasniedzu savai līgavai. «Aizsūti to mazbērniem, lai pierādītu, ka vecmāmiņa vairs nedzīvo grēkā.»
«Paldies, dārgais, tu esi tik galants. Man tā liekas.»
«Es protu ari gatavot.» Pirmo atvēru nekrologu nodaļu. Es vienmēr vispirms izlasu nekrologus, jo allaž pastāv iespēja, ka kāds no tiem mani iepriecinās.
Bet ne šodien. Nebija neviena pazīstama vārda. Vēl vairak — neviena «Šulca». Neviena neidentificēta svešinieka. Nebija pieminēta «nāve populārā restorānā». Nekā vairāk par parasto skumjo sarakstu ar nepazīstamu cilvēku vārdiem, kuri miruši dabiskā nāvē, un viens nelaimes gadījums. Pārgāju uz vispārējām ziņām un ļāvu tām slīdēt garām.
Nekā. Ak, tur bija nebeidzama ikdienišķu notikumu virkne, sākot ar kuģu nosēšanās un pacelšanās laikiem līdz (ievērojamākā ziņa) paziņojumam, ka jaunais papildinājums, 130. —140. loks, tiek palaisti un, ja viss notiks pēc plāna, tiks iegriezti orbītā un to pievienošana galvenajam cilindram varētu sākties pl. 8.00 sestajā datuma.
Nebija nekā par «Šulcu», nebija pieminēts nedz Tolivers, nedz Toliaferro, nebija neviena neidentificēta līķa. Es atkal ieskatījos satura rādītājā un izsaucu nākamās svētdienas notikumu plānu, kur atradu vienu vienīgu notikumu, kas plānots svētdienas dienvidum — diskusija starp Hāgas, Tokijas, Lunasitijas, Ceturtā Spārna, Zelta Likuma, Telavivas un Agras pārstāvjiem: «Ticības krīze: Modernā pasaule krustcelēs.» Vadītāji bija Humānistu biedrības prezidents un Dalailama. Es novēlēju viņiem veiksmi.
«Līdz šim viss pa tukšo. Gvena, kā man pieklājīgi palūgt svešiniekam izrunāt viņa vārdu?»
«Ļauj to pamēģināt man, dārgais. Es teikšu: «Misiz Tolivū, šeit Glorija Meida Kalhuna no Savannas. Vai jums i’ tād’ māsīc’ Steisija Mēja no Čālston’s?» Kad viņa izlabos sava varda izrunu, es atvainošos un nolikšu klausuli. Ja viņa — vai viņš — pieņems īso izrunas formu, bet nepazīs Steisiju Mēju, es teikšu: «Es tak’ tā ar’ domāju. Viņa teica man — Tali — a — faro… bet es jau zināj’, ka nebūs pareiz’.» Ko tad, Ričard? Novest sarunu līdz randiņam vai «nejauši» atvienoties?»
«Sarunā tikšanos, ja iespējams.»
«Tikšanos tev? Vai man?»
«Tev, un tad es iešu tev līdzi. Vai norunā tikšanos savās mājās. Bet man vispirms jānopērk sev cepure.»
«Cepure?»
«Viena no tām smieklīgajām kastītēm, ko uztupina uz galvas plakanās daļas, kā mēdz darīt uz.Dubļu pikas.»
«Es zinu, kas ir cepure! Es taču esmu dzimusi uz Dubļu pikas tāpat kā tu. Bet es šaubos, vai cepure jelkad ir redzēta ārpus Zemes. Kur tu to nopirksi?»
«Es nezinu, mīļā meitene, bet varu pateikt, kāpēc man tā ir vajadzīga. Lai es varētu pieklājīgi pieskarties cepures malai un pajautāt: «Ser, lūdzu, sakiet man, kāpēc kāds vēlas jūs redzēt mirušu līdz svētdienas pusdienlaikam.» Gvena, tas mani uztrauc visvairāk — kā sākt šādu diskusiju. Gandrīz jebkuru jautājumu, sākot ar nelikumīga mīlas sakara piedāvāšanu uzticīgai sievai un kukuļa izspiešanu, var izteikt vispārpieņemtā pieklājības formā. Bet kā lai iesāk šādu sarunu?»
«Vai tu nevari vienkārši teikt: «Neatskatieties uzreiz, bet kāds vēlas jūs nogalināt»?»
«Nē, kārtība nav pareiza. Es negrasos brīdināt šo puisi, ka kāds viņu medī; man jāizdibina kāpēc. Zinot iemeslu, es varbūt to atbalstīšu tik sirsnīgi, ka vienkārši atlaidīšos atpūtas krēslā un papriecāšos… vai arī šis iemesls mani tā iedvesmos, ka izpildīšu mistera Šulca pēdējo lūgumu kā pakalpojumu cilvēcei.
Un otrādi — es varu tik ļoti nepiekrist, ka veltīšu savu dzīvi un darbību svētajam mērķim nepieļaut šīs slepkavības
realizēšanu. Kaut gan diez vai, ja upurim jābūt Ronam Toliveram. Bet vēl ir pāragri izlemt, kurā pusē atrasties; man jāsaprot, kas te notiek. Gvena, mana mīļā, slepkavību biznesā nevar vispirms nogalināt un pēc tam uzdot jautājumus. Tas parasti sadusmo cilvēkus.»
Es atkal piegāju pie termināla un skatījos uz to, nepieskaroties nevienam taustiņam. «Gvena, pirms mēs zvanām, man vajadzētu ieprogrammēt sešus zvanus ar laika nobīdi, katru vienam no Valkera Evansa draugiem. Jebkurā gadījumā vislielākā mīkla ir tā, ka Šulcs pieminēja šo vārdu. Kāds no šiem sešiem ir viņam to pateicis… un viņam arī vajadzētu zināt, kāpēc Šulcs bija tik satraucies.»