«Ne jau visu ceļu, tas nav iespējams.»
«Beidz par to. Dinozauri.»
«Kas ir ar dinozauriem? Man patīk tos medīt. Vienreiz es paņēmu līdzi Džonu Sterlingu; viņam gadījās viens patiešām lielisks tyranosaurus rex. Vai tu arī gribētu pamēģināt?»
«Vai tu runā nopietni? Tēvoci, tu taču zini, ka es nemedīju. Man nepatīk šaut ne uz ko, kas nevar šaut pretī.»
«Oho! Tu mani pārprati, māsasdēls. Mēs nenogalinām nabaga zvērus, nogalināt dinozauru ir tikpat interesanti kā šaut uz govi. Un gaļa nav tik laba. Vairāk kā gadu veca dinozaura gaļa ir cieta un bezgaršīga. Es par to pārliecinājos pirms vairākiem gadiem, kad bija ideja izmantot dinozauru gaļu, lai cīnītos ar badu laika līnijā numur septiņi. Bet tas bija ļoti neizdevīgi, un, ja tā padomā, nav īpaši taisnīgi nogalināt stulbas ķirzakas, lai pabarotu stulbus cilvēkus, kuri ir pelnījuši badu. Bet medit dinozaurus ar fotoaparātu — tas ir patiešām interesanti. Tas pat kļūst aizraujoši, kad tu seko lielajiem gaļēdājiem, un uzduries kādam lecīgam un seksīgam tēviņam — tad var patrenēties skriešanā. Vai citādi. Dikij, ir viena vieta netālu no Vičitas, kur es tev varu apsolīt triceratopus, dažādu sugu pterodaktilus, pīļknābjus, ķirzakas un varbūt stegozauru tēviņus vienā dienā. Tikko viss te būs beidzies, mēs atļausimies kādu brīvdienu un aizbrauksim. Ko tu par to saki?»
«Vai tas ir tik vienkārši?»
«Ar esošo ekipējumu mezozoja ēra nav tālāk kā LGP vai Bundoka. Laiks un telpa ir ilūzijas; Barouza izgudrotais telpas transformācijas aparāts tevi izsviedīs tieši šo radījumu bara vidu, kuri barojas un kopojas. Un tu pat nebūsi paspējis pateikt «sešdesmit pieci miljoni gadu».»
«Tava piedāvājuma forma izteica — tu uzskati, ka es jau esmu parakstījies uzdevumam «Ādams Selens».»
«Dikij, ekipējums tiešām pieder Laika korpusam… un tas ir dārgs, mēs nerunāsim par to, cik dārgs. Tas tika izgatavots Ilgtermiņa Plāna vajadzībām, bet šad tad to izmanto atpūtai. Jā, es tā uzskatu. Vai tad tu to nedarīsi?»
Manijs Deiviss neizteiksmīgi paskatījās uz mani. Rufo piecēlās un skaļi paziņoja: «Man jāiet, Zvaigznei ir man paredzēts darbs. Paldies, un, vēlreiz paldies, Džok. Bija patīkami iepazīties, pulkvedi.» Viņš steidzīgi aizgāja. Heršovs neteica neko.
Es nopūtos. «Tēvoci, es varbūt piekritīšu, ja Heizela uzstās. Bet es centīšos atrunāt viņu pašu. Man nav piedāvāts neviens attaisnojums, kāpēc divas iespējas, kuras es izteicu, ir aplamas un nederīgas. Katra no tām ir daudz saprātīgāka pieeja Holmsa IV vai Maika programmu un atmiņas glābšanai… un es pieņemu, ka to vajag glābt. Bet manas metodes ir loģiskākas.»
Heršovs teica: «Tas nav loģikas jautājums, pulkvedi.»
«Tas ir manas dzīvības jautājums, doktor. Bet es darīšu to, ko gribēs Heizela… es domāju. Tas ir tikai…»
«Tikai kas, Dikij?»
«Es negribu iesaistīties kādā operācijā ar neadekvātām zināšanām? Tēvoci, pēdējās nedēļas vai desmit dienu laikā
— man grūti pateikt precīzi, esmu tā mētāts — mani vajāja neizskaidrojamas un, teiksim, slepkavīgas muļķības. Vai tas ir Pavēlnieks, kurš mani vajā? Vai fakts, ka esmu iesaistīts šajā situācijā, arī pieskaitāms pie daudzajiem, gandrīz precīzajiem uzbrukumiem? Vai ari es kļūstu paranoidāls?»
«Es nezinu. Pastāsti man.»
Es sāku stāstīt. Pēc brītiņa Heršovs izvilka piezīmju grāmatiņu un šo to pierakstīja. Es centos atcerēties visu: Enriko Sulcu un viņa dīvaino izteikumu par Toliveru un
25 — 2689
385
Valkera Evansa pieminēšanu. Viņa nāvi. Ja tā bija īsta nāve. Bilu. Zelta Likuma vadības uzvedību. Tos rolligonus uz Mēness un slepkavas tajos. Džefersonu Mao. Uzbrucējus pie Raffles.
«Vai tas ir viss?»
«Vai tad ar to nepietiek? Nē, ne gluži viss. Kādu kravu veda krustmāte? Kā mūs pierunāja lidot ar grabažu, kura mūs tik tikko nenogalināja? Ko lēdija Diāna un viņas tukšpaurainie vīri darīja tādā nomalē? Ja es varētu atļauties, es tērētu bezgalīgi daudz naudas detektīviem, lai izpētītu, kas tur notika, kas patiešām bija mērķēts uz mani, kas bija tikai mans uztraukums, un kas bija tikai sagadīšanās.»
Heršovs atbildēja: «Te nav sagadīšanos. Viens aspekts, kurā Pasaule kā Mīts ir daudz vienkāršākā nekā līdzšinējā teleoloģija, ir elementārais fakts, ka nav nelaimes gadījumu, nav sagadīšanos.»
Tēvocis Džoks teica: «Džabel? Man nav pilnvaras.»
«Un man ir. Jā.» Viņš piecēlās. «Abiem, es domāju.»
Arī mans tēvocis piecēlās. «Dikij, zēn, pagaidi tepat; mēs būsim pēc apmēram piecām minūtēm. Uzdevums.»
Kad viņi aizgāja, piecēlās Deiviss. «Atvainosi, lūdzu? Jāapmaina roka.»
«Protams, tēti Manij. Nē, nē, Piksel! Alus nav domāts maziem kaķēniem.»
Viņi atgriezās pēc septiņām minūtēm, pēc mana Sonychron. Bet acīmredzot ne pēc viņu laika. Tēvocim bija izaugusi pilnbārda. Heršovam bija svaiga, sārta naža rēta pār kreiso vaigu. Es paskatījos uz viņiem. «Ak Dievs! Kas noticis?»
«Viss. Vai te vēl ir palicis alus? Sisij,» viņš teica, nepaaugstinot balsi, «vai mēs varam vēl palūgt alu? Un mēs ar Džabelu neesam ēduši kādu laiku. Vairākas stundas. Varbūt dienas.»
«Tūlīt.» Neredzamās tantes Sisijas balss atbildēja. «Mīļais? Man liekas, tev vajadzētu nosnausties.»
«Vēlāk.»
«Tikko tu būsi paēdis. Pēc četrdesmit minūtēm?»
«Beidz mani grūstīt. Vai es varu pasūtīt tomātu zupu? Džabelam arī.»
«Zupa un viss pārējais būs. Pēc četrdesmit piecām minūtēm — gulēt. Tas ir oficiāli. Tilla tā saka.»
«Atgādini, ka man tevi jāiekausta.»
«Jā, mīļais. Bet ne šodien, tu esi pārguris.»
«Ļoti labi.» Tēvocis Džoks pagriezās pret mani. «Paskatīsimies, kas mums ir pirmais. Tie rolligoni? Tavs draugs Hendriks Šulcs man izstāstīja, vari būt drošs, ka tā ir pilnīga informācija. Izrādījās, ka viņš ir lielisks izmeklētājs. Tur nebija nekāda iemesla runāt par paranoju, Dikij — divi pretinieki, Laika Valdnieki un Ainas Mainītāji… un abi dzinās pakaļ tev, un viens otram. Tev ir apburta dzīve, dēls — tu esi dzimis, lai tevi pakārtu.»
«Ko tu ar to gribi teikt — Laika Valdnieki un Ainas Mainītāji? Un kāpēc es?»
«Vai tad šie nosaukumi jau neizsaka pietiekami daudz. Valdnieki un Mainītāji ir grupas, kas dara apmēram tādu pašu darbu kā Aplis… bet mēs nesastopamies ar viņiem aci pret aci. Dikij, nedomā, ka visos Izplatījumos mēs no Apļa esam vienīgie, kas iestājas par taisnību un mēģina darīt kaut ko tās labā.»
«Es neko par to nezinu.»
«Pulkvedi,» ierunājās Dr. Heršovs, «Pasaules kā Mīta galvenais trūkums ir fakts, ka mums jācīnās… un mēs bieži zaudējam… triju veidu pretiniekiem: tādiem neliešiem kā Galaktikas Pavēlnieks, un mums līdzīgām grupām, kurām ir savādāki mērķi — slikti pēc mūsu uzskatiem, varbūt labi pēc viņu uzskatiem — un trešie, visspēcīgākie, ir paši mitu radītāji — tādi kā Houmers, Tvens, Šekspīrs, Baums, Svifts un viņu kolēģi panteonā. Bet ne tie, kurus es nosaucu. Viņu ķermenis ir miris, viņi turpina dzīvot nemirstīgā mīta veidolā, ko katrs no viņiem ir radījis… tas paliek nemainīgs un tādējādi neapdraud mūs. Bet ir dzīvie mītu radītāji, katrs no viņiem ir bīstams, katrs no viņiem paviršs un neuzmanīgs, pārskatot mītu un iznīcinot kādu varoni.» Heršovs drūmi pasmaidīja. «Vienīgā iespēja sadzīvot ar šādu domu — vispirms saprast, ka tā ir vienīgā spēle visā pagalmā, un, otrkārt, ka tā ir nesāpīga. Izdzēšana. Izsvītrošana no stāsta.»