Выбрать главу

-    Ma-MMU! Kāds vēl izdzirdēs!

Mēs jau bijām gandrīz pienākušas pie autobusa pieturas. Pie ceļa zīmes stāvēja pāris sieviešu un pavecāks kungs tvīda uzvalkā; kad mēs pienācām, viņi pagriezās un mūs kārtīgi noskatīja.

-     Vai šeit pietur “Lohsaidas ekskursiju" autobuss? es jautāju, pār­laižot skatienu mulsinošajam uzrakstu un reklāmu daudzumam pie ziņojumu dēla.

-     Nu, kā ta’, viena no dāmām laipni atbildēja. Pēc minūtiņām desmit būs klāt. Viņa noskatīja Briannu, kas zilajos džinsos un bal­tajā vējjakā bija tik acīm redzami amerikāniska. Beidzamo patriotisko piesitienu piešķīra pietvīkusī seja, tā bija gluži sarkana, cenšoties ap­valdīt smieklus. Brauksiet aplūkot Lohnesu? Esat te pirmo reizi, vai ne?

Es sievietei uzsmaidīju.

-     Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem mēs ar vīru vizinājāmies laivā pa ezeru, bet mana meita Skotijā ir pirmo reizi.

-     Ak tā. Šī atbilde piesaistīja pārējo dāmu uzmanību, un viņas sanāca mums apkārt, pēkšņi kļuvušas draudzīgas, izteica padomus un uzdeva jautājumus, līdz ceļa līkumā čīkstēdams iegriezās lielais, dzel­tenais autobuss.

Brianna, pirms iekāpa autobusā, pakavējās, apbrīnojot gleznaino zīmējumu ar zaļām līkloču ceļa cilpām, kas izvijās cauri zilas krāsas ezeram, kura krastus ietvēra melnas priedes.

-    Tas būs forši, viņa nosmējās. Ja nu mēs ieraugām briesmoni?

-    Nekad neko nevar zināt, es teicu.

Atlikušo dienas daļu Rodžers aizvadīja visai liderigā noskaņo­jumā, izklaidīgi ķērās te pie viena, te atkal cita darba. Grāmatas, kuras bija paredzētas ziedot Senlietu glabāšanas biedrībai un tāpēc vajadzēja iesaiņot, gulēja izgāzušās no kastes, mācītāja vecais kra­vas auto bez sānu apmalēm bija novietots uz ceļa ar paceltu motora pārsegu, tā arī līdz galam nesalabots, un pustukša tējas krūze ar saputotu pienu stāvēja pie elkoņa, kamēr pats viņš tukšu skatienu vērās pievakarē uznākušā lietus sīpās.

Viņš zināja, ka šobrīd vajadzētu strādāt, izkrāmēt mācītāja ka­bineta “sirdi”. Ne jau ņemties ar grāmatām; lai ari darbs būtu mil­zīgs, bet vajadzētu tikai izlemt, kuras grāmatas paturēt un kuras nosūtīt uz SSB vai mācītāja vecās koledžas bibliotēku. Nē, agrāk

vai vēlāk viņam nāksies kārtot gigantisko rakstāmgaldu, kura mil­zīgās atvilktnes bija piestūķētas ar dokumentiem līdz augšai, un visos mazajos plauktiņos rēgojās desmitiem papīru lapu gali. Tur­klāt vajadzēs noņemt visu sīkumu slāni, kas klāja ar korķi apsisto sienu, un atbrīvoties no tiem; šāds uzdevums iedzītu bailes pat vis­drosmīgākajā sirdī.

Ķerties pie šī apnicīgā darba Rodžeru kavēja ne tikai parasta nepatika, bet vēl kaut kas cits. Viņš negribēja to darīt, lai cik tas būtu nepieciešams; viņš gribēja strādāt pie Klēras Rendelas pro­jekta, dzīt pēdas tiem klana vīriem, kuri bija piedalījušies Kalodenas kaujā.

Savā veidā tas bija interesants projekts, kaut arī pētniecības ziņā droši vien nekāds nozīmīgais nebija. Bet ne jau tur tā vaina. Nē, viņš domāja, un, ja vēlējās būt godīgs pret sevi, bija vien jāat­zīst, ka īstenot Klēras Rendelas projektu viņš vēlējās tikai tāpēc, ka gribēja ierasties Tomasa kundzes viesu mājā un nolikt meklējumu rezultātus pie kājām Briannai Rendelai, kā bruņinieki bija likuši pūķu galvas. Pat ja viņš negūtu rezultātus tajā jomā, viņš gribēja steidzīgi atrast kādu iemeslu, lai atkal varētu meiteni satikt un runāt ar viņu.

Brianna atgādināja Bronzino gleznu, viņš nosprieda. Abas ar māti viņas atstāja tādu savādu iespaidu, it kā būtu apvilktas ar kon­tūru, turklāt ar tik dzīviem krāsu triepieniem un tik sīki izstrādā­tām detaļām, ka izcēlās uz fona kā iegravētas. Bet Briannai piemita tik košas krāsas un tā absolūti fiziskās klātbūtnes gaisotne, kas ra­dīja iespaidu, ka Bronzino modeles seko jums ar acīm un tūlīt uzru­nās jūs no ierāmētā audekla. Viņš nekad nebija redzējis, ka Bron­zino glezna, iedzērusi malku viskija, saviebtos, bet, ja būtu, tad nešaubījās ne mirkli, ka tā izskatītos tieši tāda kā Brianna Rendela.

-    Ak, pie joda, puisis skaļi nosodījās. Daudz laika jau neva­jadzēs, lai rīt izskatītu iedzīvotāju reģistru Kalodenas pašvaldībā, vai ne? Tu, viņš uzrunāja rakstāmgaldu ar tā daudzkārtīgajām nastām, vienu dienu vari pagaidīt. Un tu arī, viņš vērsās pie sienas un izaicinoši izvilka no plaukta kādu fantāzijas romānu.

Rodžers kareivīgi lūkojās apkārt, it kā mudinot mēbeles iebilst, taču viss palika klusu, vienīgi elektriskais kamīns zumēja. Viņš to izslēdza un, pasitis grāmatu padusē, izgāja no kabineta, pirms tam nodzēsis gaismu.

Taču pēc minūtes viņš atgriezās, tāpat tumsā pārgāja pāri ista­bai un paņēma no galda karavīru sarakstu.

-     Vienalga, velns un elle! Rodžers noburkšķēja un iestūķēja papīra lapu krekla kabatā. Negribu to draņķi no rīta aizmirst. Viņš uzsita pa kabatu, sajuta, ka papīrs klusi nočaukst tieši pie sirds, un kāpa augšā pa kāpnēm uz guļamistabu.

Nosalušas stiprajā vējā un lietū, mēs no Lohnesa atgriezāmies ērtajā viesistabā, kur baudījām karstas vakariņas un vaļēja kamīna siltumu. Brianna bija sākusi žāvāties, jau ēdot olu kulteni, tāpēc drīz atvainojās un devās izsildīties vannā. Es vēl kādu brīdi pakavējos lejā, tērzējot ar Tomasa kundzi, viesu mājas īpašnieci, un bija jau teju des­mit, kad beidzot arī es devos augšā, kur mani gaidīja karsta vanna un naktskrekls.

Brianna no rītiem agri cēlās un vakaros agri likās gultā; kad atvēru guļamistabas durvis, es dzirdēju viņas vienmērīgo elpu. Laikus devu­sies pie miera, viņa gulēja veselīgā miegā; es klusiņām staigāju pa istabu, pakāru drēbes un sakārtoju izsvaidītās lietas, bet īsti baidīties, ka varētu viņu pamodināt, man nevajadzēja. Kamēr es darbojos, mājā iestājās klusums, tāpēc man pašai šķita, ka saceļu diezgan lielu troksni.

Biju paņēmusi līdzi vairākas Frenka grāmatas, jo gribēju ziedot tās Invernesas bibliotēkai. Tās bija kārtīgi noglabātas čemodāna apakšā, veidojot stingru pamatu vieglāk saspiežamām lietām, ko biju salikusi virsū. Ņēmu grāmatas pa vienai laukā un liku uz gultas. Pieci cietos vākos iesieti izdevumi ar košiem, spožiem apvākiem. Glīti un pamatīgi. Katra grāmata piecus vai sešus simtus lappušu bieza, neskaitot vārdu rādītāju un ilustrācijas.

Mana nelaiķa vīra Kopotie raksti, ar komentāriem. Apvāka atlocī­tās malas sedza vairāku collu gari teksti ar atzinīgām atsauksmēm,

visu zināmo vēstures ekspertu izteikumiem. Mūža darbam nav slikti, es nodomāju. Ar tādiem sasniegumiem var lepoties. Kompakts, smags, autoritatīvs.

Saliku grāmatas kārtīgā kaudzītē uz galda blakus somai, lai no rīta neaizmirstu. Nosaukumi, protams, uz muguriņām atšķīrās, bet es sakārtoju sējumus tā, lai vienādā drukā iespiestais autora vārds “Frenks V. Rendels" būtu vienā līnijā, cits virs cita. Nelielajā naktslampiņas mestajā gaismas aplī grāmatas mirgoja kā spoži dārgakmeņi.

Pansijā valdīja klusums; šajā gadalaikā viesiem vēl bija par agru, un tie, kas te bija, jau sen bija devušies pie miera. Vienā no kopā sabī­dītajām gultām Brianna klusi ieņurdējās, miegā pagriezās uz otriem sāniem, un uz sapņainās sejas palika garas sarkano matu šķipsnas. No segas apakšas bija izlīdusi viena slaida kāja, un es to saudzīgi apse­dzu.

Vēlēšanās pieskarties aizmigušam bērnam nekad neizgaist, tas ne­kas, ka bērns jau ir krietni lielāks par māti un pati kļuvusi par sievieti kaut arī jaunu. Atglaudu matus Briannai no sejas un noglāstīju galvu. Lūpas miegā savilkās smaidā, īsais apmierinājuma reflekss, cik ātri parādījies, tikpat ātri arī pazuda. Vērojot meitu, arī es pasmaidīju un kā biju rīkojusies jau neskaitāmas reizes iečukstēju viņai ausī, ko miegs bija darījis kurlu.