Emmi Iteranta
Ūdens atmiņa
ISBN 978-9984-23-626-1
PROLOGS
Tagad viss ir sagatavots.
Septiņas nedēļas katru rītu esmu slaucījusi uz tējas namu vedošā celiņa akmens plāksnes, aizmēžot lapas, kas uz tām sakritušas, un četrdesmit deviņas reizes esmu izraudzījusies no lapām riekšu, ko izkaisīt atpakaļ uz akmeņiem, lai celiņš pārlieku neizskatītos cilvēka slaucīts. Šai ziņā tēvs vienmēr bija nelokāms.
Sauja man reiz teica, ka mums nav jāizdabā mirušajiem. Varbūt patiešām. Varbūt es cenšos izdabāt pati sev. Reizēm nezinu, kāda ir atšķirība. Kā lai es to spētu, ja viņi ir manos kaulos un asinīs, ja no viņiem pāri nav palicis nekas cits, izņemot mani?
Septiņas nedēļas neesmu uzdrīkstējusies iet uz avotu. Vakar attaisīju mājas ūdenskrānu un turēju pie tā metāla mutes ūdensmaisu. Runāju mīļus un runāju ļaunus vārdus, varbūt pat kliedzu un raudāju, taču ūdeni ļaužu bēdas neaizkustina. Tas, ātrumu nedz palēninājis, nedz paātrinājis, plūst zemes tumsā, tur, kur tikai akmeņi dzird.
Caurule manam ūdensmaisam atvēlēja dažus pilienus, varbūt karotes tiesu.
Zinu, ko tas nozīmē.
Šorīt izlēju atlikušo ūdeni no maisa katlā, atnesu no šķūņa uz tējas namu kaltētu kūdru, un noliku līdzās pavardam šķiltavas. Domāju
par tēvu, kura vēlmes nebiju ievērojusi, un domāju par māti, kura tā arī nepieredzēja dienu, kad kļuvu par tējas meistari.
Domāju par Sanju. Cerēju, ka viņa jau ir tur, uz kurieni dodos es.
Viešņa, kuras seja nav sveša, nāk pa celiņu un sniedz man roku, ko esmu gatava saņemt. Kad kopā esam izgājušas pa vārtiem, pasaule neriņķo nedz lēnāk, nedz ātrāk.
Pāri paliek gaisma uz ūdens virsmas vai aizslīdoša ēna.
1 DAĻA ŪDENS SARGĀTĀJI
Pastāvēt var vien tas, kas mainās.
Vejs Vuluns “Tējas taka” Senās Cjaņas laiku 7. gadsimts
1. nodaļa
Ūdens ir mainīgākais no visiem elementiem. Та tēvs man stāstīja tajā dienā, kad aizveda mani uz vietu, kuras nav. Kaut gan daudzās lietās viņam taisnības nebija, šajā bija, tam ticu joprojām. Ūdens iet līdzi mēnesim un skauj zemi, un tam nav bail mirt ugunī vai dzīvot gaisā. Kad tajā iekāpj, tas ir tikpat tuvu kā paša āda, taču, ja tajā triecas ar pārliecīgu spēku, tas sašķīst gabalos. Reiz, kad pasaulē vēl bija ziemas, aukstas ziemas, baltas ziemas, tādas ziemas, kurās varēja ietīties, uz kurām varēja paslīdēt un no kurām varēja ienākt iekšā siltumā, ļaudis staigāja pa kristalizējušos ūdeni un sauca to par ledu. Esmu redzējusi ledu, taču tikai sīkus cilvēku taisītus gabaliņus. Visu mūžu esmu izsapņojusies, kā būtu staigāt pa aizsalušu jūru.
Ūdens sabiedrotā ir nāve. Tos nevar šķirt vienu no otra, un ne vienu, ne otru nevar šķirt no mums, jo galu galā no tiem abiem mēs esam taisīti: no ūdens mainīguma un nāves tuvuma. Ūdenim nav nedz sākuma, nedz gala, bet nāvei ir abi divi. Nāve ir abi divi. Reizēm nāve izplatās, paslēpta ūdenī, un reizēm ūdens nāvi padzen, taču tie vienmēr ir kopā, pasaulē un mūsos.
Arī to iemācījos no tēva, taču tagad ticu, ka tikpat labi būtu to iemācījusies bez viņa.
Varu izvēlēties savu sākumu.
Varbūt izvēlēšos savu galu.
Sākums bija tā diena, kad tēvs mani aizveda uz vietu, kuras nekad nav bijis.
Bija pagājušas divas nedēļas, kopš biju nokārtojusi savu imatrikulācijas eksāmenu, kas ir obligāts visiem pilsoņiem tajā gadā, kad viņi kļūst pilngadīgi. Man bija labas sekmes, taču visu laiku bija skaidrs, ka arī turpmāk būšu tēva mācekle, nevis došos uz pilsētu studēt. Та bija izvēle, ko uzskatīju par savu pienākumu, un tāpēc varbūt nemaz nebija izvēle. Taču izskatījās, ka mani vecāki ir apmierināti, un arī es pati nebiju nelaimīga, un tolaik nekam citam nekādas nozīmes nebija.
Stāvējām dārzā aiz tējas nama, kur palīdzēju tēvam izkārt žāvēties tukšos ūdensmaisus. Daži joprojām atradās man uz rokas, taču lielākā daļa ar muti uz leju jau karājās metāla statīva āķos. Saules gaisma plīvuraini sijājās cauri to caurspīdīgajai virsmai. Ūdens lāses lēnām ritēja pa to iekšpusi, līdz pēdīgi nopilēja zālājā.
- Tējas meistaram ir īpaša saikne ar ūdeni un nāvi, - tēvs teica, meklēdams plaisas vienā no maisiem. - Tēja nav tēja bez ūdens, un arī tējas meistars bez tējas nav tējas meistars. Tējas meistars veltī savu dzīvi citu apkalpošanai, taču kā viesis tējas ceremonijā pats piedalās tikai reizi, tad, kad jūt tuvojamies nāvi. Viņš liek savam sekotājam sagatavot pēdējo rituālu un, tēju padzēris, viens pats tējas namā gaida, kad nāve uzspiedīs savu roku viņam uz sirds un apstādinās to.
Tēvs nometa maisu zālītē, kur jau mētājās daži citi. Ūdensmaisus salabot ne vienmēr izdevās, taču tie bija dārgi - kā viss, kas taisīts no kārtīgas plastmasas, tāpēc lielākoties bija vērts vismaz mēģināt.
- Vai kāds kādreiz ir kļūdījies? - es jautāju. - Domājis, ka nāve tuvojas, kaut gan tās laiks vēl nebija pienācis?
- Ne mūsu dzimtā, - viņš atbildēja. - Esmu dzirdējis par meistaru, kas lika dēlam sagatavot pēdējo tējas rituālu, kura beigās atgūlās
tējas namā uz grīdas, bet pēc divām dienām aizgāja atpakaļ uz savu māju. Kalpi viņu noturēja par rēgu, un viens nomira no sirdslēkmes. Tējas meistars aplami bija iztulkojis kalpa nāvi par savējo. Kalpu sadedzināja, un meistars nodzīvoja vēl divdesmit gadu. Taču parasti tā nenotiek.
Zvēlu dunduram, kurš bija nolaidies man uz rokas. Tas aizspindzēja prom īstajā brīdī. Kukaiņu cepures pieres lente žņaudza un kņudināja, taču es zināju, ka cepures novilkšana pievilinās vēl vairāk kukaiņu.
- Bet kā tad var zināt, ka tuvojas nāve? - es vaicāju.
- To vienkārši zina, - tēvs atbildēja. - Tāpat kā cilvēks zina, ka mīl, vai tā, kā sapnī ir zināms, ka otrs cilvēks telpā ir pazīstams, kaut gan seja ir sveša. - Viņš paņēma no manis pēdējos ūdensmaisus. - Atnes no tējas nama lieveņa divus kvēllukturus un sagatavo lietošanai.
Brīnījos, kam viņam lukturi, jo bija vēl agra pievakare un šajā gadalaikā pat naktis nenoslīcināja sauli, kas šūpojās pie horizonta. Apgāju apkārt tējas namam un no solapakšas paņēmu divus lukturus. Vienā kūņojās stīva kvēlmuša. lekratīju to ērkšķogu krūmā. Kvēlmušām vislabāk patīk ērkšķogās, tāpēc purināju krūmu zarus virs atvērtajiem lukturiem, līdz gan vienā, gan otrā bija riekšava miegaini rāpojošu mušu. Aizvēru lukturu vākus un aiznesu lukturus tēvam.
Viņš bija uzcēlis mugurā tukšu ūdensmaisu. Viņa sejas izteiksme aiz kukaiņu cepures bija noslēgta. Sniedzu viņam lukturus, taču viņš paņēma tikai vienu.
- Noria, man ir laiks tev kaut ko parādīt, - viņš teica. - Nāc līdzi.
Cauri izžuvušajam purvam, kas pletās aiz mājas, aizgājām līdz fjella pakājei un kāpām augšup pa nogāzi. Ceļš nebija garš, tomēr biezi sviedri pielīmēja matus pie galvas ādas. Kad nonācām tajā augstumā, kur sākas akmenājs, noņēmu no galvas kukaiņu cepuri. Vējš bija tik stiprs, ka dunduru un knišļu nebija tikpat daudz kā ap māju.
Debesis bija tīras un nekustīgas. Saule svilināja ādu. Tēvs bija apstājies, varbūt izvēlēdamies ceļu. Pagriezos, lai atskatītos. Lejā bija redzams tējas meistara nams ar dārzu, nevienmērīgi zaļš plankums izdegušas zālienes un kailu akmeņu blāvajā ainavā. Ciema nami bija izklaidus pa ieleju, kuras otrā pusē slējās Alvinvāras (jells. Tālu aiz tā nogāzēm, tur, kur atradās apūdeņotās teritorijas, varēja izšķirt tumši zaļa egļu meža strēmeli. Tālāk tajā pašā virzienā bija jūra, taču tā no šejienes nebija saskatāma pat pašā skaidrākajā laikā. Pretējā virzienā bija Mirušā meža mudžekļainais, lēnām kalstošais stumbru biezoknis. Vēl manā bērnībā tur bija auguši daži bērziņi, kas nesniedzās augstāk par manu vidukli, un reiz es tur biju salasījusi veselu riekšavu brūkleņu.