Gar akmenāja malu veda taciņa, un tēvs nogriezās uz tās. Šajā pusē fjella nogāze bija pilna ar alām. Bērnībā šeit bieži biju spēlējusies. Joprojām atcerējos, kā māte mani reiz atrada, kad es spēlēju kalnu troļļus kopā ar Sanju un pāris citiem bērniem. Māte uzkliedza tēvam, kurš bija aizmirsis mani pieskatīt, un visu ceļu uz mājām mani rāva, sagrābusi aiz delma. Veselu mēnesi nedrīkstēju rotaļāties ar ciema bērniem. Tomēr arī pēc tam vienmēr, kad māte devās darba braucienos, es kopā ar Sanju biju slepeni lavījusies uz alām, un mēs bijām spēlējušas pasaules pētniekus un piedzīvojumu meklētājus, un Jaunās Cjaņas slepenos aģentus Vidusjūras tuksnesī. Alu bija desmitiem, ja ne simtiem, un, mūsuprāt, bijām tajās izvandījušas visu, kas bija vandīšanas vērts. Meklējām slepenas ejas un paslēptus dārgumus, tādus kā vecās grāmatās vai komunikatorstāstos, taču nekad neatradām neko citu, izņemot raupju, sausu akmeni.
Tēvs apstājās pie kaķa galvai līdzīgas alas mutes un, ne vārda neteicis, ielīda iekšā. Atvere bija zema. Ceļgali cauri bikšu plānajam audumam berzējās pret klinti, un bija grūti dabūt iekšā lukturi un kukaiņu cepuri. Gaiss alā bija vēss un nekustīgs. Lukturi sāka blāvi blāzmot, jo kvēlmušas tumsā iedzeltenīgi iezalgojās.
Ala man bija zināma. Kādu vasaru bijām ar Sanju par to stīvējušās, jo viņa gribēja šo alu izmantot kā Jaunās Cjaņas Totāli Svarīgās Pasaules Apceļotāju Centrālās biedrības štābu. Man šķita, ka te ir par daudz neizmantojamas telpas, jo lcjpusē ala krasi pazeminājās, un, manuprāt, tā bija ari pārāk tālu no mājām, lai veiksmīgi izdotos slepus atnest ēdienu. Galu galā bijām izvēlējušās mazāku alu, kas atradās tuvāk manas ģimenes namam.
Tēvs līda uz alas dibengalu. Redzēju, kā viņš apstājas un iegrūž roku tieši sienā - tā man izskatījās -, un redzēju viņa rokas kustību. Klints virs viņa klusītēm iešņirkstējās, un tajā atvērās melns caurums. Ala tajā vietā bija tik zema, ka, viņam pieslējoties sēdus, galva atradās atveres augstumā, un viņš ielīda iekšā, paņemdams līdzi lukturi. Pēc tam ieraudzīju viņu skatāmies uz mani no atveres otras puses.
- Vai nāksi? - viņš jautāja.
Aizrāpoju līdz alas galam un aptaustīju sienu tajā vietā, kur biju redzējusi viņu nez kā atveram lūku. Kvčlluktura šūpīgajā gaismā saskatīju tikai raupju akmeni, taču tad mani pirksti atrada šauru, plauktam līdzīgu veidojumu, aiz kura bija plata plaisa, kurā atradās maza slepena svira. Klints veidola dēļ plaisu bija gandrīz neiespējami ieraudzīt.
- Vēlāk izskaidrošu, kā tas viss darbojas, - tēvs teica. - Tagad nāc šurp.
Sekoju viņam cauri lūkai.
Virs alas bija otra ala, vai, pareizāk sakot, tunelis, kas, šķiet, ienira tieši fjella dzīlēs. Tuneļa griestos virs ieejas bija metāla caurule un tai līdzās - prāvs āķis, un par to abu izmantojumu man nebija ne jausmas. Sienā bija divas sviras, un vienu no tām tēvs pagrieza. Akmens vāks aizvērās. Lukturu blāzma tuneļa pilnīgajā tumsā pieņēmās spožumā. Tēvs noņēma savu kukaiņu cepuri un uz muguras nesto ūdensmaisu un nolaida abus uz grīdas.
- Cepuri vari atstāt šeit, - viņš teica. - Tagad tev to nevajadzēs.
Eja veda lejup fjclla dzīlēs. Ievēroju, ka metāla caurule turpinās gar ejas malu. Taisni iet man nebija iespējams, un arī tēva galva reizēm aizskāra griestus. Klints zem kājām bija negaidīti gluda. Mana luktura gaisma aizķērās krunkās uz tēva jakas muguras, un tumsa aizķērās sienu iedobumos. Ieklausījos zemes klusumā mums visapkārt, citādā nekā virszemes klusums. Tas bija blīvāks, nekustīgāks. Pamazām tā centrā sāku izšķirt stieptu, pieaugošu skaņu, kas bija pazīstama un tomēr sveša. Nekad agrāk nebiju to dzirdējusi brīvu, plūstam tikai no sava svara un gribas. Tā bija tāda pati kā lietus, kas sitas logos, vai no tovera uz priedes saknēm izliets peldes ūdens, taču šī skaņa nebija piejaucēta vai šaura, nebija savažota cilvēka izkaltās robežās. Tā mani ietina un vilka dziļāk, līdz bija tikpat tuvu kā sienas, tikpat tuvu kā tumsa.
Tēvs apstājās, un lukturu gaismā ieraudzīju, ka esam pienākuši pie atveres, kas savieno tuneli un citu alu. Šalkoņa bija varena. Tēvs pagriezās, lai paskatītos uz mani. Kvēlmušu gaisma ņirbēja viņa sejā kā ūdenī, un viņam aiz muguras dziedāja tumsa. Gaidīju, ka viņš ko teiks, taču viņš tikai atkal uzgrieza muguru un iegāja alā. Sekoju viņam.
Centos priekšā kaut ko saskatīt, taču lukturu gaisma tālu nesniedza. Tumsa mūs sagaidīja dunēdama.Та bija kā sakarstoša tējas ūdens šņākoņa dzelzs katla dibenā, tikai stiprāka, kā tūkstošiem vai desmit tūkstošiem katlos tad, kad ūdens nupat sācis vārīties un tējas meistars zina, ka ir laiks to noņemt no uguns, citādi tas kā tvaiki pazudīs nebūtībā. Sajutu uz sejas kaut ko vēsu un mitru. Tad nokāpām pa dažiem pakāpieniem, kvēlmušu gaisma beidzot sasniedza skaņu, un es pirmo reizi ieraudzīju slepeno avotu.
Ūdens plūda no klints zaigojošās strūklās un šaltīs, un vizošās lentēs, milzīgās plāksnēs, kas, trāpīdamas dīķī alas dibenā, sašķaidīja tā virsmu. Tas šļācās un riņķoja ap akmeņiem, savijās un ietinās pats sevī, mutuļoja un dejoja, un atkal atšķetinājās. Ūdens virsma trīsēja no kustības spēka. Šaurs strautiņš čalinājās no dīķa uz klintsradzes pusi,
pie kuras bijām ienākuši pa durvīm, un pazuda zem tās. Klints sienā virs ūdens līmeņa ieraudzīju kaut ko, kas izskatījās pēc balta traipa, un tālāk pie sienas - sviru. Tēvs mudināja mani iet uz priekšu, pie dīķa malas.
- Pagaršo, - viņš teica.
Iebāzu pirkstus ūdenī un sajutu tā spēku. Tas kustējās pret manu roku kā elpa, kā dzīvnieks, kā otra cilvēka āda. Ūdens bija auksts, daudz aukstāks nekā jebkas, pie kā biju pieradusi. Pirkstus nolaizīju piesardzīgi, tā, kā man kopš maziem gadiem bija mācīts: nekad nedzer ūdeni, ko vispirms neesi pagaršojusi.
- Tas ir salds, - es teicu.
Luktura gaisma tēva sejā sakrokojās, kad viņš pasmaidīja, un tad lēnām smaids izsusēja.
- Tev ir septiņpadsmit gadu, un tu esi pilngadīga un pietiekami veca, lai saprastu to, ko grasos tev stāstīt, - viņš teica. - Šīs vietas nav. Šis avots izsīka jau sen. Та vēstīts nostāstos, un tam tic arī tie, kam zināmi citādi nostāsti, tādi, kuri vēstī, ka šis avots fjella sirdī reiz deva ūdeni visam ciemam. Atceries to. Šī avota nav.
- Atcerēšos, - es viņam teicu, taču tikai vēlāk sapratu, kādu solījumu esmu devusi. Klusums nav nedz tukšs, nedz bezvielisks, un tas nav vajadzīgs, lai savažotu piejaucētas lietas. Bieži tas slēpj spēkus, kam ir vara sadragāt visu.
Atgriezāmies pa tuneli. Kad nonācām pie ieejas lūkas, tēvs paņēma ūdensmaisu, kuru bija tur atstājis, un uzkāra uz griestu āķa. Pārliecinājies, ka maisa atvere ir vaļā, viņš pagrieza sviru tuneļa sienā. Izdzirdēju elektrisku skaņu, līdzīgu tai, kas nāk no virtuves aukstum-ierīcēm, un citādu šņākoņu, kā metālā sagūstītu. Pēc mirkļa no griestiem tieši ūdcnsmaisā ar varenu šalti sāka līt ūdens.
- Vai tu to visu izveidoji? - es vaicāju tēvam. - Varbūt māte? Vai viņa to izplānoja? Un jūs būvējāt kopā?
- Neviens īsti nezina, kas šo būvējis, - viņš teica. - Taču tējas meistari vienmēr ticējuši, ka tas bijis kāds no viņiem, varbūt pirmais, kurš tc apmetās, pirms pazuda ziemas un pirms sākās kari. Tagad atceras tikai ūdens.