Viņš pagrieza abas sviras. Ūdens strūkla palēninājās un aprāvās, un lūka atkal atvērās.
- Ej pa priekšu, - tēvs teica.
Izslīdēju pa atveri. Tēvs cieši aiztaisīja ūdensmaisu un piesardzīgi nolaida alā, kur es to paņēmu pretī. Kad lūka bija aizvērta, ala atkal izskatījās tikai pēc alas bez noslēpumiem.
Dienasgaismā kvēlmušu blāzma strauji izblāvēja. Kad ienācām savā pagalmā, māte zem auduma nojumes pacēla skatienu no smagas grāmatas, no kuras viņa izrakstīja piezīmes. Tēvs pasniedza savu lukturi man. Kad viņš ar ūdensmaisu uz muguras gāja uz tējas namu, uz akmens plāksnēm ņirbēja lapu ēnas. Grasījos viņam sekot, taču viņš teica: - Tagad ne.
Stāvēju uz vietas, katrā rokā pa lukturim, un klausījos, kā kvēl-mušas sitas pret to saulē uzkarsušajām stikla sienām. Lukturu vākus atjēdzos attaisīt tikai tad, kad māte ierunājās.
-Tu atkal esi apsvilusi saulē, - viņa teica. - Kur jūs ar tēvu bijāt?
Kvēlmušas uzspurdza gaisā, un es redzēju, kā tās pazūd krūmos.
- Vietā, kuras nav, - es teicu un tajā brīdī skatījos uz viņu, un zināju, ka viņa zina, kur esam bijuši, un ka arī viņa ir tur bijusi.
Māte neko neteica, tobrīd ne, taču miers no viņas sejas pagaisa.
Vēlu vakarā, kad gulēju savā istabā zem kukaiņu tīkla un skatījos uz nakts saules oranžo gaismu priedēs, dzirdēju, kā viņa virtuvē ilgi runā ar tēvu. Viņu vārdus nespēju izšķirt, un tomēr saklausīju tajos tumšu, asu šķautni, kas ietiecās pat manos sapņos.
2. nodaļa
Zeme vēl dvašoja nakts aukstumu, kad palīdzēju tēvam salādēt ieplīsušos ūdensmaisus helipēda zemajā piekabē. To apskrambātie plastmasas sāni rīta saulē spīdēja. Nostiprināju ap ūdensmaisiem platas siksnas un, kad biju pārliecinājusies, ka maisi turas pietiekami droši, uzmetu plecā savu jūraszāļu somu, un apsēdos uz helipēda sēdekļa.
- Dodies pie Jukaras, - tēvs teica. - Viņš iedos atlaidi. - Jukara bija ciema vecākais plastmasnieks un tēva draugs. Es viņam vairs neuzticējos kopš tā laika, kad viņa labotie maisi pagājušā gadā bija atkal saplīsuši jau pēc pāris lietošanas reizēm, tāpēc neko neteicu, tikai pamāju ar galvu tā, ka to varēja uztvert par piekrišanu.-Un neesi prom visu dienu, - tēvs turpināja. - Mums rīt nāks viesi. Man būs vajadzīga tava palīdzība tējas nama uzkopšanā.
Sāku mīt pedāļus, lai helipēds iekustētos. Viena no saules baterijām bija saplīsusi, un motors niķojās, tāpēc man nācās nomīties gandrīz visu putekļainā ceļa gabalu cauri zeltainzaļi līganajam mežiņam, kas ieskāva māju. Tikai mazliet pirms mežmalas ritenis iemurrājās klusu un līdzeni. Piesardzīgi pagriezu riteni un piekabi uz platākā ciema ceļa, bloķēju pedāļus un ļāvu kājām uz tiem atpūsties, kamēr helipēds palēnām virzījās uz ciemu. Rīta gaiss vēsi skārās pie manām kailajām rokām, un dunduru vēl nebija daudz. Novilku kukaiņu
cepuri un lāvai gaisam strāvot man sejā kopā ar sauli. Debesis bija kaili zilas un sausas, zeme bija nekustīga, un es redzēju, kā mazi dzīvnieki lauku putekļos meklē ūdeni.
Kad biju pabraukusi garām dažiem namiem ciema nomalē, nonācu krustojumā. Ceļš uz Jukaras darbnīcu nošķīrās uz kreiso pusi. Apstājos un mirkli svārstījos. Tad turpināju ceļu pa labi, līdz ieraudzīju pazīstamo, aplupušo zilo žogu.
Tāpat kā lielākā daļa ciema ēku, Sanjas mājas bija agrākās pasaules laiku vienstāva nams ar vairākām telpām. Pie tā bija dārzs un garāža no tā perioda, kad lielākajai daļai ļaužu vēl bija ātrie agrāko laiku transportlīdzekļi. Uz sienām bija redzamas atkārtotu remontu pēdas. Sanjas vecāki bi ja stāstījuši, ka jumts kādreiz bijis gandrīz gluds un uz tā nav bijis saules paneļu. Man bija grūti iztēloties tādu jumtu.
Kad apstājos pie atvērtajiem vārtiem, priekšpagalmā stāvēja Sanja, kura lādēdamās tukšoja metāla toverī ūdensmaisa atlikušo saturu. Ārdurvis bija vaļā, un cauri durvju atveri sedzošajam kukaiņu tīklam no nama iekšienes strāvoja gandrīz neuztverami klusa komunikatorziņu plūsma. Viņai galvā nebija kukaiņu cepures, un, kad viņa paskatījās uz mani, redzēju, ka viņa nav gulējusi.
- Sasodītais pūšļotājs pārdevis sālsūdeni, - viņa izgrūda un nikni aizbāza melnos matus aiz ausīm. - Es nesaprotu, kā tas varēja notikt, jo vispirms ūdeni pagaršoju, tāpat kā vienmēr, un tas bija dzerams. Vecis plēsa briesmīgu cenu, tāpēc nopirku tikai pusi maisa, taču arī tā nauda tagad vējā.
- Kāda tvertne viņam bija? - es jautāju, stumdama riteni iekšā pa vārtiem pagalmā.
- No tām veco laiku, - Sanja atbildēja. - Liela caurspīdīga tvertne uz paaugstinājuma, pie tās šļūtene, ar kuru viņš lēja ūdeni.
- Dubultšļūtenes blēdis, - es teicu. - Pagājušajā gadā redzēju tādus pilsētā. Paaugstinājumā ir paslēpta otra tvertne, kurā ir sālsūdens. Šļūtenei ir divi iestatījumi: ar vienu šļūtene ņem ūdeni no dzeramā
ūdens tvertnes, bet ar otru - no paslēptās tvertnes. Nogaršot pārdevējs piedāvā no saldūdens tvertnes, taču slepus maina šļūtenes iestatījumu un pārdod sālsūdeni.
Sanja mirkli blenza uz mani un teica: - Stulbā idiote. - Zināju, ka viņa runā par sevi. Par sālsūdeni viņa droši vien bija iztērējusi lielāko daļu no nedēļas budžeta.
- Tā būtu varējis iziet jebkuram, - es teicu. - Tu nekādi nevarēji zināt. Tomēr droši vien vērts palaist apkārt vēsti, lai citi zina uzmanīties.
Sanja nopūtās. - Redzēju, ka tieši pirms vakara tirgus slēgšanas no viņa ūdeni pirka arī citi. Diez vai tas tēviņš vēl ir mūsu pusē. Noteikti jau meklē nākamo idiotu.
Neteicu skaļi, ko nodomāju: vairāk nekā vienreiz biju dzirdējusi savus vecākus runājam - ja blēžu sarodas vairāk, tas, visticamāk, nozīmē, ka laiki kļūs vēl sliktāki. Nebija nekādas nozīmes, cik bieži ko-munikatorziņas atkārtoja, ka visi nemieri ir pārejoši un karš tiek kontrolēts. Reizēm ūdens aptrūkās arī labos laikos, taču lielākoties ļaudis iztika ar savu mēneša ūdens normu, un pūšļotājiem nebija vērts pūlēties un apbraukāt ciemus. Kaut gan ceļojošie ūdens tirgotāji, kas reizēm iebrauca mazajos ciemos, turēja cenas augstas, viņi arī labi zināja, cik apdraudēts ir viņu iztikas veids, un pret dzeršanai nederīga ūdens pārdevējiem neizturējās laipni. Blēži nebija nekas neparasts, taču šis bija jau trešais, kas mūsu ciemā parādījies divu mēnešu laikā. Viņu skaita negaidītais pieaugums pārsvarā nozīmēja, ka pilsētās baumo par striktāku normu ieviešanu, un daļa pūšļotāju pameta pārslogotās pilsētu melnās biržas, lai meklētu mazāku konkurenci un lētticīgākus klientus.
- Vai jums atkal problēmas ar ūdensvadu? - es jautāju.
- Visu to draņķību vajadzētu izrakt un apmainīt pret jaunu, -Sanja teica. - Ja būtu laiks, es to izdarītu pati. Minja pagājušajā nedēļā atkal saslima, neuzdrošinos viņu dzirdīt ar mūsu ūdeni, pat ja tas
uzvārīts.Tēvs apgalvo, ka tam pilnīgi nekas nekaiš, taču man šķiet, ka, gadiem dzerdams netīru ūdeni, viņš vienkārši ticis pie dzelzs vēdera.
Minja bi ja Sanjas divgadīgā māsiņa, slimīga jau kopš dzimšanas. Pēdējā laikā arī meiteņu māte Kira bieži bija nevesela. Nebiju Sanjai stāstījusi, taču reizi vai divas vakara puskrēslā biju redzējusi pie viņu durvīm sēžam svešinieci, kalsnu un tumšu būtni, kas nebija naidīga, taču izskatījās zinām, ka laipni uzņemta netiks itin nekur. Tā bija sēdējusi nekustīga un klusa, pacietīgi gaidījusi, nedz devās iekšā, nedz gāja prom.
Atcerējos, ko tēvs man bija teicis par nāvi un tējas meistariem, un, kad paraudzījos uz Sanju un negulēto stundu ēnām viņas sejā, kas nebija vecāka par manējo, tad, atceroties pie viņas durvīm gaidošo būtni, piepeši iesmeldzās kauli.