Dažas lietas nevajadzētu redzēt. Dažas lietas nav jāpasaka skaļi.
- Vai tu esi prasījusi atļauju ūdensvada labošanai?
Sanja nosprauslojās. - Vai tu iedomājies, ka mums ir laiks gaidīt, kamēr viņi izskatīs atļaujas pieteikumu? Man jau ir gandrīz visas vajadzīgās daļas. Neesmu tikai izdomājusi, kā to izdarīt slepus no ūdens uzraugiem.
Viņa to pateica starp citu, it kā runa būtu par vieglu, ikdienišķu lietu, nevis noziegumu. Iedomājos ūdens uzraugus, viņu nekustīgās sejas aiz zilajām kukaiņu cepurēm, vienmērīgo maršēšanu, kad viņi divatā soļoja pa ciemu, pārbaudot, kā ļaudis izlieto ikmēneša ūdens normu, un piespriežot sodus. Biju dzirdējusi par sišanām un aizturēšanām, un pārmācīšanām, un ciemā sačukstējās arī par sliktākām lietām, taču es nezināju, kā ir patiesībā. Domāju par uzraugu ieročiem: gariem, vizošiem zobeniem, biju redzējusi, kā viņi ar tiem griež metālu, uz ielas spēlēdamies ar vecas sievietes namā konfiscēta pretlikumīga ūdensvada gabaliem.
- Atvedu tev salabošanai, - es ierunājos un sāku taisīt vaļā siksnas ap savu ūdensmaisu kravu. - Nekādas steigas nav. Cik daudz prasīsi?
Sanja, vilkdama pirkstu gar kaudzes malu, saskaitīja maisus. - Darbs pusei dienas. Trīs maisus ūdens.
- Maksāšu četrus. - Zināju, ka Jukara tādu darbu būtu paveicis par diviem maisiem, taču man bija vienalga.
- Ja četrus, tad vienu salāpīšu tūlīt.
- Atvedu vēl kaut ko. - Izņēmu no somas plānu grāmatu. Sanja paraudzījās uz to un sajūsmā izsaucās: - Tu esi lieliska! — Tad viņas seja atkal sadrūma. - Ek, vēl neesmu izlasījusi līdz galam iepriekšējo.
- Tas nekas. Esmu tās izlasījusi vairākkārt.
Sanja grāmatu paņēma it kā negribīgi, taču es redzēju, ka viņa ir apmierināta. Tāpat kā vairumam ciema ģimeņu, arī viņas ģimenei grāmatu nebija. Komunikatorstāsti bija lētāki, un tos, atšķirībā no papīra, varēja nopirkt jebkurā tirgū.
Aiznesām ūdensmaisus apkārt mājai uz Sanjas darbnīcu, ko viņa bija uzcēlusi aizmugures pagalmā. Jumts bija pīts no jūraszālēm, un starp balsta kokiem izstiepti kukaiņu tīkli veidoja trīs darbnīcas sienas. Mājas aizmugures siena bija ceturtā. Sanja mums aiz muguras aizvēra smalkacu tikla durvis un aizšāva bultu, lai gaisa strāva tās neatrautu vaļā.
Izliku ūdensmaisus no klēpja uz ēvclsola darbnīcas vidū. Sanja uzkrāva tiem virsū pārējos un uzlika augšējo maisu uz viena no garajiem galdiem pie stacionārās sienas. Tēvs sūces vietu bija atzīmējis ar biešu krāsu: uz maisa virsmas tās veidols izskatījās kā neregulāra zvaigzne.
Sanja iededza saules degli, un tā vadi oranžsarkani iekvēlojās. Viņa sameklēja zem galda kasti, kurā bija dažāda lieluma plastmasas ielāpu gabali, un izvēlējās vienu no tiem. Vēroju, kā viņa uzmanīgi karsē te ūdensmaisa sūces vietu, te plastmasas ielāpu, līdz abas virsmas bija kļuvušas lipīgi un stigri mīkstas. Sanja uzlika ielāpu uz plīsuma un, pārliecinājusies, ka tas nosedz visu sūces vietu, sāka pieblīvēt līmējumu.
Gaidot pārlaidu acis darbnīcai. Kopš mana iepriekšējā apciemojuma pirms pāris nedēļām Sanja atkal bija sanesusi jaunus plastmasas lūžņus. Garie galdi kā parasti bija pilni ar darbarīkiem, otām, krāsu trauciņiem, koka statņiem, tukšiem kvēllukturiem un visu ko tādu, kam es pat nezināju pielietojumu. Tomēr visvairāk vietas aizņēma koka kastes, kas bija pārpildītas ar plastmasas un metāla lūžņiem. Atrast metālu bija grūtāk, jo visas noderīgās daļas jau pirms gadu desmitiem bija aizvestas uz armijas kausētavām pilsētās, un pēc tam ļaudis metāla kapos bija vākuši visu, kas noderēja kaut jelkādam mērķim.Tagad tur vairs bija atrodami tikai nesalāgojami atsevišķi gabaliņi, kam nebija nekā kopīga citam ar citu.
Toties šķita, ka plastmasas lūžņi nebeigsies nekad, jo agrākās pasaules plastmasa - atšķirībā no mūsējās - gadsimtiem saglabājās nesadalījusies. Lielākā daļa bija tik nekvalitatīva vai ar tik pamatīgiem defektiem, ka to nevarēja pārveidot ne par ko izmantojamu, taču, ja parakās dziļāk, reizēm varēja atrast dārgumus. Labākie atradumi bija agrākās pasaules laiku tehnikas saplīsušās daļas, kopā savijusies plastmasa un metāls, paredzētas tādu lietu darīšanai, kas tagadnes pasaulē vairs darītas netika. Reizēm pamestas ierīces gabals joprojām varēja būt visai labā stāvoklī vai viegli salabojams, un mēs brīnījāmies, kāpēc tas reiz vispār ir izmests.
Vienā pagaldes kastē atradās ieplaisājuši plastmasas trauki: krūzes, šķīvji, ūdens krūka. Zem tiem bija divi melni plastmasas taisnstūri, apmēram to grāmatu lielumā, kādas man bija mājās pašas istabā, dažus centimetrus biezi. Vienā pusē tie bija gludi, taču otrā pusē bija divi apaļi, zobaini caurumi baltām malām. Vienam no taisnstūriem bija nokritusi mala un ārā izlīdusi tumša, spīdīgi gluda lente. Uz plastmasas bija kaut kāds reljefs teksts. Lielākā daļa nebija salasāma, taču trīs burtus es izšķīru: VI IS.
- Kas tie tādi? - es jautāju.
Sanja bija beigusi šuves pieblīvēšanu un pagriezās, lai paskatītos.
- Nav ne mazākās nojēgas, - viņa teica. - Izraku pagājušajā nedēļā. Domāju, ka tās ir kādas agrākās ierīces maināmās daļas, taču neesmu apjēgusi, kam tās izmantotas.
Sanja iekāra ūdensmaisu statīvā. Paies kāds laiks, pirms plastmasa pilnībā sacietēs un šuve atkal turēs. Viņa paņēma no galda apjomīgu auduma mugursomu un uzmeta mugurā.
- Vai gribi piedalīties vākšanā, kamēr ūdensmaiss atdziest? - viņa vaicāja.
Kad bijām nogājušas dažus kvartālus, grasījos nogriezties uz ielas, pa kuru parasti devāmies uz plastmasas kapu. Tomēr Sanja apstājās un teica:
- Neiesim pa turieni.
Zīme manu uzmanību piesaistīja tūlīt. Ielas malā bija koka nams, kura izbalojušais, plaisainais krāsojums reiz bija bijis dzeltens.- Vienam no saules paneļiem uz jumta trūka stūra. Māja ne ar ko neatšķīrās no lielākās daļas ciema namu: tā bija būvēta agrākās pasaules laikā un vēlāk pielāgota tagadējās pasaules apstākļiem. Tomēr pašlaik tā starp krāsu zaudējušajām sienām un noplukušajiem pagalmiem dūrās acis, jo bija vienīgā šis ielas māja, kam uz durvīm bija svaiga krāsa. Uz nolupušās koka virsmas bija uzvilkts koši zils aplis, tik spīdīgs, ka izskatījās vēl mitrs. Agrāk tādu nebiju redzējusi.
- Kas tas tāds? - es vaicāju.
- Šeit nerunāsim, - Sanja sacīja un vilka mani prom. Redzēju, kā no kaimiņu nama iznāca kaimiņš. Viņš vairījās skatīties uz iezīmēto namu un pielika soli, kad vajadzēja iet tam garām. Izņemot viņu, iela bija pilnīgi tukša.
Sekoju Sanjai uz apkārtceļu. Viņa pameta skatienu uz visām pusēm un, tā kā neviens nebija redzams, čukstēja:
- Nams tiek uzraudzīts. Aplis uz durvīm parādījās pagājušajā nedēļā. Tā ir zīme par smagu ūdensnoziegumu.
- Kā tu zini?
- Māte stāstīja. Maiznieka sieva kādu dienu esot apstājusies pie mājas vārtiem, un tad gluži kā no gaisa uzradušies divi ūdens uzraugi un prasījuši, kas viņai te darāms. Esot teikuši, ka nama iemītnieki ir ūdensnozicdznieki. Maiznieka sieva varēja doties prom tikai tad, kad bija apliecinājusi, ka nākusi vienīgi pārdot saulpuķu sēklu cepumus.
Es zināju, kas dzīvo šajā namā. Bezbērnu pāris ar saviem jau pavecajiem vecākiem. Man bija grūti iztēloties, ka viņi varētu būt izdarījuši ūdcnsnoziegumu.
- Kas noticis ar iemītniekiem? - es vaicāju. Domāju par viņu ikdienišķajām,pavītušajām sejām un necilajām drānām.
- Neviens droši nezina, vai viņi vēl ir namā vai arī aizvesti prom, -Sanja atbildēja.
- Kā tev šķiet, kas viņus sagaida?
Sanja paskatījās uz mani, paraustīja plecus un klusēja. Atcerējos, ko viņa bija teikusi par pretlikumīga ūdensvada ievilkšanu. Palūkojos atpakaļ. Iela un nams vairs nebija saredzami, taču zilais aplis joprojām plaiksnījās acu priekšā: smeldzošs tetovējums uz ciema miesas, tā iekaisis, ka nebija droši tam tuvoties, un klusuma klāts.