Turpinājām iet pa apkārtceļu.
Pārgājām pāri seklam, duļķainam strautiņam, kas sūcās cauri ainavai netālu no plastmasas kapa. Bērnībā mums abām bija noliegts nākt uz šejieni. Māte bija teikusi, ka zeme ap kapu ir indīga un pārvietošanās pa to bīstama - kāja kuru katru brīdi varēja paslīdēt un kāda asa mala uzplēstu drānas un ādu. Toreiz savus slepenos nācienus vienmēr rūpīgi izplānojām, parasti tie notika starp dienu un nakti, kad vēl nebija tik tumšs, ka mums vajadzētu kvēllukturus, bet vairs ne tik gaišs, ka mūs varētu pazīt jau pa gabalu.
Plastmasas kaps bija liela, puduraina, staigna ainava, kurā krasi un neparedzami slējās asi stūri un raupjas virsmas, taisnas malas un
robainas lūzuma vietas.Tas savādie, stūrainie viļņi un kalnu grēdas mainīja savu veidolu. Ļaudis pārvietoja atkritumu kaudzes no vienas vietas uz citu, līdzenumus piemīdīja vēl blīvāk, raka dziļas bedres un paaugstināja kalnus tām blakus, meklējot noderīgu plastmasu un kokmateriālus, kas zem atkritumu slāņiem nebūtu pārlieku izliekušies. Kapa pazīstamā smaka un izskats man arvien atgādināja garstulmu zābakus, kurus allaž biju apāvusi baidīdamās, ka citādi savainošu stilbus, atgādināja to auduma raupjumu, cik karsti un slideni tajos jutās manas kājas.
Tagad man bija tikai vasaras kurpes ar koka zolēm, kas kārtīgi nenosedza pat potītes, taču es biju vecāka un bija gaiša diena. Mirusī plastmasa krakstēja zem soļu svara, un ap mūsu cepurēm skaļi spindzēja dunduri un citi kukaiņi. Biju norotījusi piedurknes un stingri nosējusi ap plaukstu locītavām, jo zināju, ka pat neliela kailas miesas josla pievilinās vēl vairāk kukaiņu. Manas potītes līdz vakaram būs sarkanas un sapampušas.
Turēju acis vaļā, ja nu gadītos kaut kas vākšanas vērts, taču gāju garām tikai neinteresantiem priekšmetiem: drūpošām, netīri baltām plastmasas plāksnēm, neērta paskata kurpēm, kuru augstie papēži bija aplūzuši, apbružātai lelles galvai. Apstājos un atskatījos, taču Sanja vairs nenāca man pa pēdām. Viņa bija pietupusies dažu metru attālumā un raka kaut ko ārā no lūžņu čupas. Klāt piegāju brīdī, kad viņa no ieplaisājušu bļodu, greizu pakaramo un garu melnu plāksnīšu jucekļa izvilka kaut ko, kas izskatījās pēc kastes ar vāku.
Kastei bija taisnstūra forma, nekad agrāk to redzējusi nebiju. Ap-skrambātā melnā virsma izskatījās pēc tādas, kas reiz bijusi gluda un spīdīga. Taisnstūra abos galos bija pa apaļam padziļinājumam, ko noklāja smalkacains metāla tīkls.
- Skaļruņi, - Sanja teica. - Esmu tādus pašus redzējusi citās agrāko laiku ierīcēs. Šis ir izmantots, lai kaut ko klausītos.
Starp skaļruņiem atradās taisnstūrveida padziļinājums, mazliet platāks par manu plaukstu. Tam bija ieplēsts vāks, ko varēja atvērt aiz
augšējā stūra. Ierīces augšpusē bija virkne podziņu, uz kurām bija mazas bultiņas katra sava virzienā, un viena lielāka poga. Ja to pagrozīja, sarkans rādītājs slīdēja pa skalu, uz kuras bija atzīmēti skaitļi, kas neko nenozīmēja: 92, 98, 104 un tā tālāk. Skalas labajā pusē bija redzama burtu kombinācija Mhz. Augšpusē vēl bija par priekšējā paneļa iedobi mazliet lielāks apaļš padziļinājums, ko sedza daļēji caurspīdīgs vāks.
Nejautājusi zināju, ka Sanja grasās nest ierīci uz savu darbnīcu. Viņas sejas izteiksme atklāja, ka prātā viņa jau iztēlojas ierīces iekšpusi un redz, kā viņa to atver, iegaumē detaļu kārtību, pievieno elektrību no saules ģeneratora, lai redzētu, kas notiks.
Klīdām pa plastmasas kapu vēl kādu laiku, taču atradām tikai parastos krāmus, saplīsušas rotaļlietas, šķembas no kaut kā neatpazīstama, neizmantojamus traukus un nebeidzamas appelējušu plastmasas maisiņu skrandas. Kad griezāmies atpakaļ uz ciemu, teicu Sanjai:
- Man gribētos aizrakties līdz plastmasas kapa dibenam. Varbūt tad es saprastu agrāko pasauli un ļaudis, kas šo visu izmeta.
-Tu pārāk daudz domā par viņiem, - Sanja teica.
- Arī tu par viņiem domā, - es atbildēju. - Citādi tu nenāktu šurp.
- Es domāju nevis par viņiem, bet par viņu ierīcēm, par to, ko viņi pratuši, un par to, ko atstājuši mums. - Viņa apklusa un uzlika plaukstu man uz dilba.
Cauri piedurknes audumam jutu viņas pirkstu siltās kontūras un tos ietverošo sauli, divus dažādus karstumus līdzās. - Nav vērts par viņiem domāt, Noria. Arī viņi nedomāja par mums.
Esmu centusies par viņiem nedomāt, taču viņu agrākā pasaule ielāso mūsu tagadējā pasaulē, tās debesīs, tās putekļos. Vai tagadējā pasaule, pasaule, kas ir, jelkad ielāsoja viņu pasaulē, pasaulē, kas bija? Iztēlojos vienu no viņiem stāvam tās upes krastā, kas pašlaik ir sausa rēta mūsu ainavā, sievieti, kura nav nedz jauna, nedz veca, vai varbūt
vīrieti, tam nav nozīmes. Cilvēka mati ir gaišbrūni, viņš skatās garām strāvojošajā ūdenī, kas varbūt ir duļķains, varbūt dzidrs, un viņa domās ielāso kaut kas, kā vēl nav bijis.
Man gribētos domāt, ka cilvēks pagriežas un dodas uz mājām, uti savas iztēles ainas dēļ kaut ko todien izdara citādi un nākamajā dienā atkal, un aiznākamajā atkal.
Un tomēr redzu viņu no jauna, citādu, tādu, kas aizgriežas un neko nedara citādi, un es nezinu, kurš no viņiem ir īsts un kurš ir atspulgs dzidrā, nekustīgā ūdenī, tik ass, ka to maldīgi var noturēt par patiesu.
Skatos debesīs un skatos gaismā, un skatos uz zemes veidolu: tie ir tādi paši kā viņu pasaulē, un tomēr nav, un lāsošana nekad nebeidzas.
Atceļā līdz Sanjas mājām mēs neko daudz nerunājām.
Kamēr es piestiprināju salaboto ūdensmaisu pie riteņa un, minot pedāļus, iekustināju helipēdu, viņa stāvēja lieveņa paēnā. Diena ap mums liesmoja augsta un koša, un viņa bija maza un kalsna, un zilpelēka tumšajā ēnā.
- Noria, - viņa teica. - Ka paliek ar samaksu?
— Divus pirmos maisus atvedīšu vēl šodien, — es atbildēju. Kad devos ceļā uz tējas meistara namu, ieraudzīju viņas smaidu. Tas bija skops un bezkrāsains, bet tomēr smaids.
Tēvs nepriecātos.
3. nodaļa
Nākamās dienas vēlā pievakarē pa celiņu kāpu no tējas nama uz vārtiem. Apstājos pie akmensdārza noplūkt piparmētras. Bālās smiltis starp tumšpelēkajiem akmens bluķiem klusi ņirbēja kā ūdens, kas ietver pamestas salas. Tūlīt aiz smilšu apmales auga trīs tējas krūmi, kas plandījās pret dzidrajām debesīm kā zaļas ugunsmēles. Ieliku piparmētru lapas mutē un turpināju ceļu uz priedes apēnotu mazu pau-guriņu līdzās vārtiem, no kura cauri skrajā mežiņa šalkainajām ēnām varēju saskatīt ceļu. Dienas svilinošākais karstums jau bija atkāpies, un ceremonijas drānas pie miesas glaudās vēsas un tīkamas. Tomēr cietzoļu sandales zem manām nogurušajām kājām bija neērtas, un man sāpēja rokas.
Tēvs pēc dažu stundu īsa miega bija cēlies rītup ritošās baltās nakts blāvi zeltainajā gaismā. Parasti viņš mani ceremoniju dienās tik agri nemodināja, taču šoreiz man žēlastības nebija. Nodomāju, ka tas ir vārdos neizteikts sods par to, ka iepriekšējā dienā pārāk ilgi biju uzkavējusies pie Sanjas. Viņš man uzdeva darāmo citu pēc cita, reizēm pat trīs reizē, un, kad māte modās uz brokastīm, es jau biju uzgrābusi akmensdārzu, aiznesusi uz tējas namu vairākus pilnus ūdensmaisus, divreiz uzslaucījusi grīdu, izkārusi rotātus kvēllukturus gan iekšā, gan ārā, izvēdinājusi ceremonijas drānas, izmazgājusi un
nosusinājusi tējkannas un tasītes, novietojusi tās uz koka paplātes, izslaucījusi putekļus no dārza akmens trauka un trīsreiz pārbīdījusi lieveņa solu, pirms tēvs bija apmierināts ar tā novietojumu.