Šīs nav tās beigas, kādas biju sev iztēlojusies. Tomēr šīs ir vienīgās, kādas man ir. Vai varbūt tā nav gluži taisnība: es taču varētu izskriet pa vārtiem un skriet tālāk, līdz izdzirdētu gaisu šķeļošu blīkšķi un kaut kur ķermenī sajustu asas sāpes. Varbūt tas būtu ātrāks veids nekā gaidīt kareivjus, kas tuvojas, viņu zobenu asmeņus, asinis, kuras vairs neredzēšu sakalstam uz celiņa akmens plāksnēm. Taču tas mainītu tikai ceļu, ne galamērķi. Ceļa projām nav. Un tomēr esmu nolēmusi elpot tik ilgi, līdz spēšu. Es, iespējams, beigšos šeit, taču nāks citi, kas nesīs stāstu tālāk. Varbūt pēc viņiem kāds mazs pasaules gabaliņš būs veselāks.
Kad ūdens beidzies, ceremonija ir galā.
Es neredzu tālāk par šo pagalmu. Es nezinu, vai pilsētas nav sabrukušas, un es nezinu, kurš šodien sauc zemi par savu. Es nezinu, kurš cenšas savažot savā varā ūdeni un debesis, nesaprotot, ka tie pieder visiem un nevienam. Nekādas cilvēku važas tos neaizturēs.
Man nav vajadzīgs redzēt tālāk par šo pagalmu, vairs ne.
Jau tūlīt, kamēr vēl esmu tējas namā viena, eju uz ūdens telpu, pabāžu roku zem plaukta un taustu, līdz atrodu mazu iedobumu kaktam vistuvākajā grīdas dēlī. Tas ir viens no vecā tējas nama dēļiem, tumšāks par pārējiem. Iebāžu pirkstu iedobumā un paceļu šo dēli, kurš nav pienaglots. Piesardzīgi stumju zem tā otru roku, līdz man izdodas dēli izņemt no vietas. Zem tā ir tumšs padziļinājums, no kura plūst zemes aukstums.
Grāmatas ādas vāks ir mīksts un silts, gandrīz kā dzīva būtne, kam es pieskaros. Neviens neredz, kā es to iebīdu grīdas caurumā
un pastumju mazliet sāņus zem pienaglotajiem grīdas dēļiem, lai tas netrāpītos pa iespējamā meklētāja rokai vai skatienam.
Viešņa atver vārtus, ienāk pa tiem māju pagalmā, ar skatienu meklē celiņu, kas ved uz tējas namu. Viņas kājas neatstāj pēdas plānajā sniegā. Pieņemas vējš, un tējas krūms nobirdina no zariem zaigojošos putekļus. Vizošās pārsliņas nolaižas zemē, kur sniegs jau kūst par plūstošu ūdeni, gaismā auzdams savu mazo strautiņu. Sekoju pārsliņām, kad tās ieņem savu vietu, dziļi, dziļi plūdumā, kam nav sākuma un beigu.
Tējas pēcgarša manā mutē ir salda.
Esmu centusies nedomāt par Sanju, taču viņa ieplūst manās domās, un es prātoju: vai es ieplūstu viņas domās, tajā, kas no viņas vēl atlicis?
Neaicināta manu acu priekšā uzaust šī aina, un uzaust atkal un nepazūd: viņa stāv fjella alā pie dīķa. Viņa skatās mutuļojošajā ūdenī, un man gribētos domāt, ka viņa nāks pie manis. Un tomēr ieraugu viņu atkal, citādu, tādu, kas aizgriežas prom no manis un atpakaļ nenāk. Nezinu, kura no viņām ir īsta un kura ir atspulgs dzidrā ūdenī, tik ass, ka to gandrīz iespējams maldīgi noturēt par īstu.
Es varu izvēlēties savas beigas, tās, kuras vēlos.
Viņpus durvīm dienu dedzina dzidrums, un durvju atverē redzu viņu, kā viņa nāk man tuvāk, pie manis.
Stiepju viņai pretī roku.
EPILOGS
Viņa ienāk pa durvīm.
- Kādā lietā jaunkundze ieradusies? - jautā zilā tērpts dežurants savā stikla būdiņā. Ap universitātes ieeju tik agrā rītā valda miers.
- Ierados satikt lektori Kaitio, - meitene saka. Viņa izskatās nogurusi un kalsna foajē patumšajā mākslīgajā apgaismojumā, ne vecāka par divdesmit. - Man nav iepriekšējas vienošanās, taču vai jūs varētu viņai paziņot, ka esmu šeit?
- Vai varu redzēt jūsu komunikatorpasi? - dežurants lūdz un at-slidina vaļā mazo lodziņu stikla sienā. Meitene pasniedz viņam komu-nikatoru. Dežurants lasa ekrānā personas informāciju, paceļ iekšējā telefona klausuli un uzspiež īsu numuru. — Lektore Kaitio? — viņš saka klausulē. - Te ir jauna sieviete, kura lūdz ar jums tikšanos. Va-namo jaunkundze. - Vīrietis mērī meiteni ar skatienu, un viņa sejā parādās kas smaidam līdzīgs. - Skaidrs. - Vīrietis noliek klausuli. - Viņa atnāks jums pakaļ. - Viņš pasniedz komunikatoru atpakaļ meitenei.
Meitene pamana, kā Lianas Kaitio seja uz pavisam īsu mirkli sastingst, kad sieviete, ieradusies foajē, ierauga viņu. Dežurants uz Liānu neskatās, jo iegrimis mādžonga spēlē, un neviena cita foajē nav.
- Lūdzu, seko man, - Liana saka, un meitene seko.
Kad abas ienāk Lianas kabinetā, viņa aizver durvis, pagriež atslēgu, satver meiteni aiz pleciem un jautā: - Kur ir Noria? Vai ar viņu viss kārtībā?
Atbildi viņa izlasa Sanjas sejā, apskauj viņu, un visi vārdi abām pazūd.
Sauja viņai visu izstāsta, izstāsta vēlāk.
Viņa stāsta, kā ciems palika kareivju varā un ūdens gāja mazumā, un avots kļuva par ciema kopīgo noslēpumu.
Viņa stāsta, kā Noria gribēja meklēt ūdeni Zaudētajās zemēs un kā viņas plānoja braukt kopā.
Viņa stāsta, kā tajā pašā dienā, kad abām vajadzēja doties ceļā, viņa savu māju pagalmā ieraudzīja ūdens patruļu, kā viņa skrēja uz heliratu slēptuvi, paņēma braucamo un uz nedēļu paslēpās Mirušajā mežā. Viņa sūtīja Noriai ziņu pēc ziņas, taču visas atgriezās atpakaļ. Pēdīgi viņa slepus aizlavījās uz ciemu un uzzināja, ka karavīri aizveduši viņas ģimeni, bet uz tējas meistara nama durvīm ir zilais aplis.
Viņa stāsta, kā nolēma ceļot cauri visam kontinentam uz Sjiņ-dziņu,jo citas vietas, kurp doties, viņai nebija.
Kad viņa ir izstāstījusi visu, telpā iestājas klusums, un Liana rokā žņaudza slapju kabatlakatiņu.
- Es nezinu, ko darīsiet jūs, Kaitio kundze, - Sanja pēdīgi saka. - Taču zinu, kas darāms man. - Viņa mirkli klusē. - Es jums kaut ko atvedu. - Viņa izņem no somas apskranduša auduma vīstokli un uzliek to uz galda. Viņa atloka sainīti.
Uz izbalējušā auduma spīd septiņas sudrabkrāsas ripas.
Šajā rītā pasaule ir pīšļi un pelni, tomēr cerības to nav pametušas.
SATURS
Prologs
1. daļa. Ūdens sargātāji
2. daļa. Klusā telpa
3. daļa. Zilais aplis Epilogs
SIA “Jāņa Rozes apgāds”. Rcģ. nr. 40003573956 Kr. Barona ielā 5, Rīgā, LV-1050 E-pasts: apgads@jr.lv www.jr.lv
Iespiests un iesiets Jelgavas tipogrāfijā Langervaldes ielā la, Jelgavā, LV-3002