Kad viņš pēdīgi atbrīvoja mani no sagatavošanās pienākumiem, bija atvieglojums doties uz vārtiem gaidīt mūsu viesus. Kopš brokastīm itin neko nebiju ēdusi, un, lai aizgaiņātu izsalkumu, košļāju piparmētru lapas. Pēcpusdienas gurdenajā saulē man bija grūti noturēt acis vaļā. Ausīs ņirminājās dārza vējzvanu tikko dzirdamās šķindas. Ceļš bija tukšs, debesis virs manis - dziļas, un visur ap sevi uztvēru mazas kustības pasaules audumā, dzīves kustību, kas izpletās un sarāvās.
Vējš pieņēmās un apsīka. Slepenie ūdeņi kustējās zemes tumsā. Ēnas lēnām mainīja veidolu.
Pēdīgi ieraudzīju uz ceļa kustību un pamazām sāku izšķirt divus zilā tērptus stāvus heliratos, ko vadīja trešais. Kad viņi nonāca līdz kokaudzes malai, nošķindināju lielo vējzvanu, kas karājās priedē. Mirkli vēlāk dzirdēju trīs tinkšķus no tējas nama puses un zināju, ka tēvs ir gatavs uzņemt viesus.
Helirati apstājās zem viesu braucamajiem uzbūvētās jūraszāļu nojumes netālu no vārtiem, un no tiem izkāpa divi vīri Jaunās Cjaņas kareivju uniformās. Pazinu vecāko: viņa vārds bija Bolins, pastāvīgais tējas viesis, kurš ik pa dažiem mēnešiem atbrauca no pašas Kūsamo pilsētas un samaksai vienmēr atveda krietnu daudzumu ūdens un pārtikas produktu. Tēvs viņu cienīja, jo Bolins pazina tējas ceremonijas etiķeti un, par spīti savam statusam, nekad nepieprasīja īpašu izturēšanos. Viņš arī pārzināja vietējos paradumus,jo bija dzimis mūsu ciemā. Viņš bija augsts virsnieks un Jaunās Cjaņas amatpersona okupētajās Skandināvijas Savienības teritorijās. Kā dienesta pakāpes atšķirības zīmi viņš pie sava mundiera nēsāja mazu sudraba zivtiņu.
Otru viesi agrāk redzējusi nebiju. Pie viņa uniformas bija piestiprinātas divas sudraba zivtiņas, kas man lika saprast, ka viņa dienesta pakāpe ir augstāka nekā Bolinam. Iespaidu, ka viņš ir jaunākais no
abiem, guvu pēc viņa stājas un gaitas, vēl nesaskatījusi seju cauri kukaiņu cepures plānajam audumam. Paklanījos abiem un gaidīju, līdz viņi paklanījās atbildē. Tad nogriezos uz dārza celiņa. Gāju abiem pa priekšu tīšā lēnumā, lai dotu viņiem laiku ieslīgt ceremonijas nesteidzīgajā klusumā.
Zālājs pie tējas nama saulē vizēja: tēvs tur, kā tradīcijas prasīja, bija izsmidzinājis tīrības simbolu - videni. Nomazgāju rokas akmens traukā, ko biju piepildījusi agrāk, un viesi sekoja manam paraugam. Tad viņi atsēdās uz sola un gaidīja. Mirkli vēlāk no nama atskanēja zvana tinkšķis. Pabīdīju vaļā viesu ieejas slīddurvis un aicināju abus doties iekšā. Bolins mazliet pastīvi nometās ceļos zemās ieejas priekšā un tad ielīda namā. Jaunākais virsnieks apstājās un paraudzījās uz mani. Viņa acis aiz kukaiņu cepures šķidrauta izskatījās melnas un skarbas.
- Vai šī ir vienīgā ieeja? - viņš vaicāja.
- Kungs, ir arī otra, taču tā paredzēta tējas meistaram, un viesi to nekad neizmanto. - Paklanījos viņam.
- Pilsētās vairs nav sastopami tējas meistari, kas liktu saviem viesiem ienākt uz ceļiem, - viņš atbildēja.
- Kungs, šis ir sens tējas nams, - es teicu. - Tas savulaik celts atbilstoši senajai atziņai, ka tēja visiem pieder vienlīdzīgi un tāpēc visiem pirms ceremonijas jānometas ceļos. - Šoreiz es nepaklanījos, un man izskatījās, ka viņa sejai pārskrien aizkaitinājums, pirms tajā iegūla nekustīgs, pieklājīgs smaids. Vairāk viņš neko neteica, tikai nometās ceļos un pa ieeju ierāpoja tējas namā. Es viņam sekoju un aiz sevis aizvilku ciet slīddurvis. Mani pirksti pret koka stenderi viegli trīcēja. Cerēju, ka to neviens nemana.
Vecākais viesis jau bija novietojies pie blakus sienas, un jaunākais apsēdās viņam līdzās. Es pati piesēdu netālu no viesu ieejas. Tēvs uz ceļiem tupēja pretī viesiem un, kad mēs visi bijām noņēmuši kukaiņu cepures, paklanījās.
- Laipni lūdzu, major Bolin. Šis ir ilgi gaidīts prieka brīdis. Par daudz ūdens aiztecējis kopš tā brīža, kad bijāt pie mums pēdējoreiz. -Viņš stingri turējās pie etiķetes, taču saklausīju viņa balsī siltumu, kas tika atvēlēts vienīgi draugiem un ilglaicīgiem tējas klientiem.
Majors Bolins atbildē paklanījās.
- Meistar Kaitio, man ir prieks atkal būt jūsu tējas namā. Esmu atvedis sev līdzi viesi un ceru, ka viņam jūsu tēja sagādās tādu pašu baudu kā man. - Viņš pagriezās pret savu kompanjonu. - Šis ir komandieris Taro. Viņš nupat pārcēlies uz šejieni no kāda Jaunās Cjaņas dienvidu apgabala, un es vēlējos apsveikt viņu ar ierašanos, piedāvājot labāko tēju visā Skandināvijas Savienības teritorijā.
Tagad, kad bijām novilkuši kukaiņu cepures, skaidri redzēju, ka Taro ir jaunāks par Bolinu. Viņa seja bija gluda un melnajos matos nebija ne miņas no sirmuma. Sveicienā paklanoties, viņa izteiksme nemainījās.
Sveicis Taro ar ierašanos, tēvs iegāja ūdens telpā un pēc mirkļa atgriezās no turienes, nesdams katlu. Viņš to novietoja grīdas pavarda padziļinājumā uz kaltētas kūdras un aizdedza kūdru ar šķiltavām. Krama oļi noknikšķēja. Klausījos viņa drānu čaboņā, kad viņš vēlreiz iegāja ūdens telpā un atgriezās, nesdams koka paplāti, uz kuras bija divas tējas tasītes un divas tējkannas, liela metāla un maza, no māla darināta. Viņš nolika paplāti uz grīdas līdzās pavardam un nosēdās tā, lai redzētu ūdeni katlā. Zināju, ka majoram Bolinam garšo zaļā tēja, un tad ūdens nedrīkst būt par karstu. - Kad iespējams saskaitīt desmit mazus burbuļus katla dibenā, ir laiks liet ūdeni tējkannā, - tēvs bija mācījis. - Pieci ir par maz, bet divdesmit par daudz.
Kad ūdens bija sakarsis līdz pareizajai temperatūrai, tēvs ar kausu to lēja no katla lielajā tējkannā. Bērnībā biju vērojusi viņa kustības un centusies tās spoguļa priekšā atdarināt, līdz sāpēja rokas, skausts un mugura. Man nekad neizdevās panākt to pašu līgano, nepiespiesto plūdumu, ko redzēju viņā: viņš bija kā koks, kas ļaujas vējam, vai matu
cirta, kas peld ūdeni. Manis pašas kustības salīdzinājumā ar viņu šķita neveiklas un stīvas. - Tu centies kopēt ārējo kustību, - viņš toreiz teica. - Plūdumam ir jānāk no iekšpuses un jāstrāvo tev cauri nepārtraukti, neapstājoties, kā elpai vai dzīvībai.
Tikai iztēlojoties ūdeni, sāku saprast, ko viņš domā.
Ūdenim nav ne sākuma, ne gala, un ne sākuma, ne gala nav arī tējas meistara kustībām, kad viņš gatavo tēju. Arī ik klusums, ik apstāšanās ir daļa no plūduma, un, pat ja šķiet, ka kustība pārtrūkst, pie vainas ir tikai tas, ka cilvēka maņas nav pietiekamas, lai to saskatītu. Plūdums vien pieaug un samazinās, un pārvēršas, kā ūdens dzelzs katlā, kā dzīve.
Kad to aptvēru, manas kustības no ādas virskārtas un saspringtajiem muskuļiem pamazām sāka pārvietoties uz zemādas dzīlēm.
Tēvs ielēja ūdeni no lielās tējkannas mazākajā, kur gaidīja tējas lapiņas. Pēc tam viņš vājo, tikai mazliet ievilkušos tēju ielēja no mazās kannas tasītēs, lai tās sasiltu. Sagatavošanās darbu beigās viņš no jauna piepildīja mazo tējkannu, bet tēju no tasītēm tecināja tai virsū, mitrinādams kannas māla sānus, kamēr iekšā lapiņas atdeva savu aromātu. Pie griestiem pakārtie kvēllukturi bārstīja savu viegli trīsošo gaismu ūdenī, kas izplūda pa paplāti. Ar katru elpas vilcienu aizvien vairāk ļāvos iegrimt ceremonijā un uztvēru ap mani notiekošo: dzeltenīgo gaismas uzvizējumu ūdenī, tējas saldo, zāļaino smaržu, krunku bikšu audumā, kas spieda man kāju, metāla tējkannas slapjo klaudzienu, kad tēvs to nolika uz paplātes. Viss samaisījās un sakusa vienā strāvojumā, kas elpoja manī, dzina asinis dzīslās, ciešāk piesaistīja mani mirklim, līdz šķita, ka tā vairs neesmu es, kas elpo, bet gan pati dzīvība elpo caur mani un savieno ar debesīm augšā un zemi apakšā.