Viņš guļot lēni berzēja pieri un pakausi. Tad spieda abas plaukstas uz acīm, kā cenzdamies iebīdīt atmiņu vietā. Pēkšņi svarīgāk par visu citu viņam bija — atcerēties, kur pirmo reizi saticis Mildredu.
— Galu galā — tas ir vienalga. — Viņa sieva jau atradās vannas istabā, un viņš dzirdēja, ka no krāna tek ūdens un ka viņa dzer miega zāles.
— Jā, gluži vienalga, — viņš noteica.
Montegs skaitīja, cik malku Mildreda norij, un viņa atmiņā tūliņ atausa abi zilgani bālie vīri ar cigaretēm sakniebtajās mutēs un'čūska ar elektronisko aci, un tas, kā tā līda dzijāk un dziļāk tumšajā, sasmakušajā akā, un viņam gribējās Mildredai uzsaukt, prasīt, cik viņa iedzēra šonakt un cik vēl iedzers, pati to nemanīdama, — ja ne tagad, tad vēlāk, ja ne šonakt, tad rītnakt. Bet viņš gulēs vaļējām acīm šonakt un rīt- nakt, un daudzas, daudzas naktis, nekur nespēdams atrast vairs mieru. Viņš atcerējās, kā viņa gulēja un kā abi tehniķi, sakrustojuši rokas uz krūtīm, vienaldzīgi stāvēja līdzās. Un tad viņš saprata, ka neraudātu, ja viņa nomirtu. Tas būtu, it kā nomirtu gluži svešs cilvēks, kura seju viņam gadījies redzēt uz ielas vai kādā laikrakstā, un tas viņam tonakt pēkšņi šķita tik briesmīgi, ka viņš sāka raudāt — ne tādēļ, ka Mildreda varētu nomirt, bet tādēļ, ka viņš par to nespētu raudāt, — muļķīgs, tukšs vīrietis līdzās muļķīgai, tukšai sievietei, kuru rijīgā čūska vērta vēl tukšāku.
«No kurienes cilvēkā rodas tāds tukšums?» viņš domās sev jautāja. «Kas gan cilvēku iztukšo? Un tad vēl šī briesmīgā puķe, šī pienene! Ar to, kā liekas, viss arī iesākās. «Cik žēl! Nevienu jūs nemīlat!» Bet kādēļ viņš nemīl?»
Bet, ja padomā, vai starp viņu un Mildredu vienmēr nav bijusi siena? Un nevis viena, bet, vārda tiešā nozīmē, — trīs! Turklāt tās'izmaksājušas bargu naudul Un tad vēl šie tēvoči, krustmātes, māsīcas, brālēni, kuri dzīvoja šajās sienās, šis buldurējošais mērkaķu bars, kas skaļi, skaļi, skaļi tarkšķēja tukšu, tukšu, tukšu. Kopš pirmās dienas viņš tos sauca par radiniekiem. «Kā klājas tēvocim Luisam?» — «Ko?» — «Un kā krustmātei Modai?»
Mildreda runājošās istabas vidū viņam atgādināja
mežā apmaldījušos bērnu (bet, brīnums, — šai mežā nebija koku!) vai, pareizāk, — nevis mežā, bet līdzenumā, kur kādreiz auguši koki (to apveidi vēl arvien it kā vīdēja apkārt). «Runājošā» istaba! Cik trāpīgs nosaukums! Vienalga kad viņš tanī iegāja, sienas vienmēr runāja ar Mildredu.
— Kaut kas jādara!
— Jā, tiešām jādara!
— Ko mēs stāvam un neko nedarām?
— Nu, tad darisim\
— Es esmu tik nikna, ka varētu spļauū
Par ko viņi runāja? To Mildreda nezināja. Kurš bija nikns uz kuru? Arī to viņa nespēja pateikt. Ko viņi grasījās darīt? Pagaidi, viņa teica, tad redzēsi.
Reiz viņš apsēdās un tiešām gaidīja.
No sienām sāka grūt dārdoša skaņu lavīna. Tā bombardēja ar tādu spēku, ka viņam vibrēja visa miesa, gandrīz vai atdaloties no kauliem, žoklis drebēja, acis dobuļos lēkāja. Tā bija īsta kontūzija. Kad tas viss beidzās, viņš jutās kā cilvēks, kurš nosviests no klints, griezts centrifūgā un iemests ūdenskritumā, un krīt un krīt tukšumā, galīgā tukšumā, un pamata nav… pamata… nav un nav… un tāds ātrums… ka nekur nevar pieķerties … nav nekā … it nekā … vienīgi tukšums.
Pērkons noklusa. Mūzika aprima.
— Satriecoši labi, — Mildreda noteica.
Tas patiesi bija satriecoši. Kaut kas bija noticis, lai gan cilvēki uz istabas sienām tikpat kā nebija pakustējušies un starp viņiem nekas nebija norisinājies. Klausītājam bija tāda sajūta, ka tas izlaists caur veļas mašīnu vai izrauts cauri milzīgam putekļsūcējam. Tas slīka nost šajā kakofonijā.
Montegs nosvīdis, tuvu ģībonim atstāja televīzijas istabu. Mildreda palika savā krēslā, un «radinieki» runāja tālāk.
— Nu viss būs labi, — «krustmāte» teica.
— Tas vēl nav sacīts, — «brālēns» atmeta.
— Nu, nedusmojies!
— Kurš tad te dusmojas?
— Tu!
— Es, vai?
— Tu esi dusmīgs!
— Kāpēc lai es būtu dusmīgs?
— Tāpēc — un cauri!
— Nu, labi, — Montegs sauca, — bet par ko viņi dusmojas? Kas tie par cilvēkiem? Kas ir šis vīrietis un šī sieviete? Vīrs un sieva, šķirteņi vai saderinātie? Ak dievs, tas taču ir tīrais murgojums!
— Viņi ir…— Mildreda iesāka. — Tas ir… redzi, viņi… ir saķildojušies. Viņi briesmīgi bieži ķildojas. Nu, paklausies. Man šķiet, ka viņi ir vīrs un sieva. Jā, vīrs un sieva. Kādēļ tu jautā?
Un, ja Mildreda nesēdēja starp šīm trim runājošajām sienām, kurām — kā viņa sapņoja — drīz vien līdzās būs arī ceturtā, tad joņoja pa pilsētu vaļējā automašīnā ar simts jūdžu ātrumu stundā, un viņš, sēžot blakus, kaut ko kliedza, un viņa kaut ko atkliedza pretī, un ne viens, ne otrs neko nedzirdēja, jo visu pārmāca motora rēkoņa. «Piebremzē līdz minimumam!» viņš sauca. «Ko?» viņa kliedza. «Līdz piecdesmit pieci, līdz minimumam!» viņš auroja. «Ko?» viņa bļāva. «Ātrumu!» viņš sauca. Un viņa uzdzina ātrumu līdz simt piecām jūdzēm stundā, un viņam galīgi aizrāvās elpa.
Kad viņi izkāpa, Mildredai ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas».
Klusums. Tikai aiz loga šalc vējš.
— Mildred! — Viņš gultā pagriezās.
Viņš pastiepa roku un izvilka mazo radio lapseni viņai no auss.
— Mildred. Mildred!
— Jā? — Viņa klusi atsaucās.
Pēkšņi Montegam šķita, ka viņš pats ir viens no šiem «radiniekiem», kas dzīvo televīzijas sienās, un viņa balss netiek stikla barjerai cauri. Viņš var vienīgi žestikulēt, cerot, ka Mildreda pagriezīsies un ieraudzīs viņu. Šīs stikla sienas dēļ viņi nespēja viens otram pieskarties.
— Mildred, vai tu atceries meiteni, par kuru tev
stāstīju?
— Kādu meiteni? — viņa miegaini jautāja.
— Meiteni no blakus mājas.
— Kas par meiteni no blakus mājas?
— Nu, tā, kura mācās skolā. Viņu sauc Klarisa.
— Ā-a, jā.
— Neesmu viņu redzējis vairakas dienas… precīzi sakot, veselas četras. Varbūt tu esi vinu redzējusi?
— Nē.
— Es gribēju pastāstīt tev par šo meiteni. Viņa ir liela savādniece.
— Ā, nu es zinu, par kuru tu runā.
— Tā jau es domāju, ka tu zināsi.
— Viņa… — Mildreda tumsā iesāka.
— Kas ir ar viņu? — Montegs jautāja.
— Es gribēju pateikt. Bet aizmirsu. Aizmirsu.
— Nu, runā. Ko tu gribēji teikt?
— Viņas, kā liekas, vairs nav.
— Kā — nav?
— Visa ģimene kaut kur aizbraukusi. Bet viņas vairs nav. Man šķiet, ka viņa ir mirusi.
— Varbūt tu runā par kādu citu?
— Nē. Par to pašu. Maklelāna. Maklelāna. Pakļu- vusi zem automašīnas. Pirms četrām dienām. Droši gan nezinu. Taču man šķiet, ka viņa ir mirusi. Visa ģimene kaut kur aizbrauca. Es nezinu. Bet man šķiet, ka viņa ir mirusi.
— Bet tu taču neko noteiktu nezini!
— Nē, nezinu. Un tomēr zinu.
— Kādēļ tu man to neteici agrāk?
— Biju aizmirsusi.
— Pirms četrām dienām!