— Ko mēs šovakar darīsim? — Montegs jautāja.
— Gaidīsim, — Greindžers sacīja. — Un drošības labad paiesim gar upi uz leju.
Viņš sāka bērt ugunskuram virsū zemi. Pārējie — arī Montegs — piepalīdzēja, un meža biezoknī kopīgiem spēkiem cilvēki nodzēsa ugunskuru.
Zvaigžņu gaismā viņi stāvēja upes malā.
Montegs paskatījās sava rokas pulksteņa mirdzošajā ciparnīcā. Pulkstenis bija pieci no rīta. Bija pagājusi viena stunda, kas viņam šķita gara kā mūžība, un viņpus upes sāka svīst gaisma.
— Kādēļ jūs man uzticaties? — Montegs jautāja.
Viens no vīriem tumsā sakustējās.
— Pietiek paraudzīties uz jums. Jūs sen neesat skatījies spogulī. Turklāt policija nebūtu inscenējusi tik plaša mēroga vajāšanu vienīgi tādēļ, lai atrastu mūs. Pāris ērmotu tipu ar dzejas rindām piebāztām galvām viņiem nav bīstami, un viņi to zina, un mēs tāpat. Kamēr visa tauta necitē Brīvības hartu un Konstitūciju, tikmēr nav iemesla uztraukties. Pietiek ar to, ka dedzinātāji laiku pa laikam šur tur ieved kārtību. Nē, policija mūs neaiztiks. Bet izskats jums tiešām ir briesmīgs.
Viņi devās gar upi uz dienvidu pusi. Montegs centās ieskatīties ceļabiedru nogurušajās, grumbainajās sejās. Viņš meklēja tajās gaišumu, cīņas sparu, nākotnē gaidāmās uzvaras apziņu. Viņam šķita, ka no tām zināšanām, kuras šie cilvēki glabāja sevī, viņu sejām būtu jāmirdz kā laternām. Bet nekā tāda viņš nesaskatīja. Viss pirmīt redzētais gaišums tajās bija no ugunskura, un tagad šie vīri šķita parasti cilvēki, kuri gadiem ilgi klīduši apkārt, gadiem ilgi meklējuši, redzējuši daudzu vērtību bojāeju un vecuma galā salasījušies kopā, lai noskatītos, kā krīt priekškars un nodziest ugunis. Viņi nepavisam nebija droši, ka tas viss, kas glabājās viņu galvās, liks gaišāk atmirdzēt nākotnes rītausmai. Viņi zināja vienīgi to, ka viņu smadzenēs rindām stāv grāmatas neatgrieztām lapām, — stāv un gaida savus lasītājus, kuri pēc gadiem tās varbūt atšķirs — cits tīrām un cits netīrām rokām.
Montegs vēl arvien raudzījās ceļabiedru sejās.
— Grāmatu nevajag vērtēt pēc vāka, — kāds sacīja.
Un visi, iedami talak, klusi iesmejās.
Atskanēja spiedzīga rēkoņa, un raķešu lidmašīnas jau bija pazudušas, iekams vīri pacēla galvas. Montegs atskatījās uz tālumā esošo pilsētu; tur bija redzama tikai viegla atblāzma.
— Tur palika mana sieva.
— Jūtu jums līdz. Šais dienās pilsētām neklāsies viegli, — Greindžers teica.
— Dīvaini, ka es nejūtu viņas trūkumu, ka manī nav nekādu jūtu pret viņu, — Montegs sacīja. — Nupat es sapratu, ka pat tad, ja viņa nomirtu, es laikam nejustu nekādu nožēlu. Tas ir briesmīgi. Ar mani kaut kas nav labi.
— Paklausieties, ko jums teikšu, — Greindžers turpināja, saņemdams Montega roku un pašķirdams krūmus, lai atvieglinātu viņam ceļu. — Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņš bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņš mīlēja pasauli un cīnījās pret nabadzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņš taisīja mums rotaļlietas un savā mūžā izgatavoja neskaitāmus darinājumus. Un, kad viņš nomira, es pēkšņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pašu, bet par to, ko viņš vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figūriņas, nepalīdzēs mums audzēt baložus, nespēlēs vijoli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņš nomira, tā visa pēkšņi vairs nebija, un neviens nespēja šo robu aizpildīt. Viņš bija neparasts cilvēks. Viņš bija ļoti vajadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bieži es domāju tieši par to, cik daudz brīnišķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz baložu nenoglāstītu. Viņš veidoja pasauli. Viņš deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņš nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.
Montegs klusēdams soļoja tālāk. —Millij, Millij, — viņš čukstēja. — Millij…
— Kā, lūdzu?
— Mana sieva … Millija … Nabaga Millija. It neko nevaru atcerēties. Es neredzu, ka viņas rokas kādreiz būtu ko darījušas. Tās tikai karājas viņai gar sāniem, guļ klēpī vai tur cigareti.
Montegs pagriezās un atskatījās.
Bet ko tu pats esi pilsētai devis?
Pelnus.
Ko cilvēki cits citam ir devuši?
Neko.
Greindžers stāvēja Montegam līdzās un arī raudzījās atpakaļ.
— Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, — dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skārušas viņa rokas un kur pēc nāves patvērusies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa stādīto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs. Nav svarīgi, ko cilvēks dara, vectēvs teica, svarTgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tajā paliktu daļa viņa paša. Tieši tur slēpjas atšķirība starp vienkāršu mauriņa pļāvēju un īstu dārznieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet, kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.
Greindžers saņēma Montega roku.
— Reiz pirms piecdesmit gadiem vectēvs parādīja man vairākas filmas par Fau-2 reaktīvajiem šāviņiem, — viņš turpināja. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt no divsimt jūdžu attāluma atombumbas sēni? Tas ir nieks, tīrais sīkums pret dabas varenību. Vectēvs man reizes desmit rādīja šo filmu un teica, viņš cerot, ka pienāks diena, kad pilsētas atvērs savas robežas un ielaidīs sevī neskarto dabu, kura vienmēr atgādinās, ka uz zemes mums piešķirts visai maz vietas, ka dzīvojam dabas ielenkumā, kura ar vienu pūtienu vai taifūna vilni var paņemt atpakaļ to, ko devusi, lai mēs saprastu, ka neesam visuvareni. Ja nebūsim modri, tā mūs pazudinās. Vai saprotat?'—Greindžers pagriezās pret Montegu. — Mans vectēvs jau sen kopš miris, bet, ja jūs atvērtu manu galvaskausu, tad smadzeņu rievās patiešām atrastu viņa pirkstu iespiedumus. Viņš veidoja mani. Kā jau es teicu, viņš bija tēlnieks. Es ienīstu romiešu Status Quo, viņš man sacīja. Cilvēkam alkaini jātver viss skaistais, jādzīvo tā, it kā tūlīt būtu jāmirst. Pasaulē jāraugās redzīgām acīm. Tajā ir daudz vairāk brīnumaina nekā jebkurā par naudu pērkamā brīnumu mašīnā. Neprasiet nekādu garantiju, jo tāda zvēra pasaulē nav. Un, ja ir, tad tas līdzīgs sliņķim no pērtiķu sugas, kas diendienā guļ kokā ar galvu uz leju un tā noguļ visu mūžu. Pie velna to visu, vectēvs teica. Vajag labi dūšīgi sakratīt koku, lai sliņķis uz pēcpuses noveļas zemē.
— Skatieties! — Montegs iekliedzās.
Sai brīdī sākās un beidzas karš.
Vēlāk viņi pat nespēja pateikt, vai vispār bija ko redzējuši. Varbūt tikai gaismas uzliesmojumu un kādu kustību tumšajās debesīs. Varbūt vienu mirkli viņiem virs galvām desmit, piecu vai vienas jūdzes augstumā kā milzu riekšas izsēti graudi atradās reaktīvie bumbvedēji, kas traucās ar piectūkstoš jūdžu ātrumu stundā, un drausmīgi ātri un reizē briesmīgi lēni uz mostošos pilsētu sāka krist bumbas. Bombardēšana faktiski beidzās tai brīdī, kad bumbvedēju tēmēšanas iekārtas ieraudzīja mērķi. Tikpat ātri kā izkapts vēziens karš bija cauri. Tas beidzās tai mirklī, kad tika nospiests bumbu metēja slēdzis. Kamēr bumbas sasniedza mērķi — šis brīdis, garš kā mūžība, ilga trīs sekundes —, ienaidnieka lidmašīnas bija pazudušas kā lodes, kurām dabas bērns vispār netic, jo nav tās redzējis, bet viņa sirds pēkšņi apstājas, augums saļimst, plūst asinis, smadzenēs pazib dārgu atmiņu drumslas, un viņš, nesapratis, kas noticis, mirst.