Tas bija kaut kas neticams. Tikai viens vēciens. Montegs redzēja, kā dzelzs dūre nozib pār tālumā esošo pilsētu, un zināja, ka tūlīt ierēksies lidmašīnas, kas, savu darāmo nodarījušas, it kā sacīs: sagrūsti, ej bojā, mirsti, tā ka nepaliek akmens uz akmens.
Vienu mirkli Montegs ar savu domu spēku un bezpalīdzīgi paceltām rokām aizturēja bumbas gaisā. — Bēdziet! — viņš kliedza Feiberam. — Bēdziet! — viņš kliedza Klarisai. — Bēdz, bēdz! — viņš kliedza Mildredai. Bet tad atcerējās, ka Klarisa ir mirusi. Un Feibers atrodas kaut kur kalnos, ceļā ar rīta autobusu no viena iznīcināma objekta uz otru. Iznīcība vēl karājās gaisā, taču nebija novēršama. Pirms autobuss nobrauks piecdesmit jardu, pilsēta, uz kuru tas devās, būs noslaucīta no zemes virsas, bet tā, kuru tas bija atstājis, pārvērsta pelnu un gruvešu kaudzē.
Un Mildreda …
— Bēdz, bēdz\
īsu sekundes daļu, kamēr bumbas vēl atradās gaisā jardu, pēdu, collu no Mildredas viesnīcas jumta, kādā istabā Montegs redzēja savu sievu. Viņš redzēja, kā viņa, noliekusies uz priekšu, skatās ņirbošajās televīzijas sienās, no kurām, ne mirkli neapklusdami, ar viņu runā «radinieki» — tie tarkšķēja vienā gabalā, sauca viņu vārdā un smaidīja viņai pretim, ne ar puš- #*plēstu vārdu nepieminot bumbu, kura jau bija viņai gandrīz virs galvas. Mildreda urbās ar skatienu sienās, it kā cerot tur ieraudzīt savu mokošo bezmiega nakšu iemeslu. Viņa tiektin tiecās pretim šīm sienām, it kā gribētu mesties iekšā ņirbošo krāsu bezgalībā, ienirt un nogrimt tukšajā jautrībā.
Krita pirmā bumba.
— Mildred!
Bet varbūt — kurš gan to pateiks? — vispirms no zemes nozuda tieši milzīgās televīzijas stacijas ar savu krāsu un gaismas ņirbu un tukšo vārdu plūdiem?
Montegs, nokrizdams uz mutes zemē, redzēja un sajuta (vismaz viņam šķita, ka viņš redz un jūt), kā sienas Mildredas priekšā satumsa un no burvju prizmām pārvērtās vienkāršos spoguļos, un Mildreda iekliedzās, jo tajā sekundes daļā, kas viņai bija atlicis, viņa ieraudzīja savu seju — baismīgi tukšu un atbaidošu, gluži vienu tukšajā istabā —, seju, kura acīm aprija sevi, un, attapusies, ka tā ir viņējā, aši pameta skatienu augšup, un tai mirklī ēka sabruka viņai pār galvu un līdz ar simtiem tonnu ķieģeļu, metāla, koka un apmetuma, līdz ar citu stāvu iemītniekiem rāva viņu lejā līdz pagrabam, kur sprādziens aiznesa viņus visus bezjēdzīgā, muļķīgā nāvē.
— Atceros! Atceros! — Montegs piekļāvās zemei. — Tas bija Čikāgā. Pirms daudziem gadiem. Millija
un es. Tur mēs satikāmies. Nu es atceros! Čikāgā. Pirms daudziem gadiem.
Pāri upei nāca gaisa triecienvilnis, apvēla vīrus kā domino kauliņus, uzrāva gaisā ūdens stabu, sagrieza putekļu vērpeti un, kokiem vaidot, pazuda dienvidu virzienā. Montegs, acis aizmiedzis, pieplaka zemei, it kā gribētu iespiesties tajā. Kad viņš uz mirkli pavēra plakstus, tad bumbu vietā gaisā redzēja pilsētu — pārvērtušos līdz nepazīšanai, ar neticami augstām ēkām, kādas neviens nekad nav uzcēlis, kādas neviens pat sapņos nav redzējis, ar ēkām, kas austas no sabir- zuša cementa šļācēm un mirdzošām metāla šķēpelēm un apvērstas otrādi, ar durvīm logu vietā. Sī pilsēta laistījās kā ūdenskritums, kas nevis gāžas lejup, bet šaujas augšup, mirkli sastinga gaisā kā fantastiska, daudzkrāsaina freska un tad sabruka pīšļos un putekļos.
Grāviens nāca pēc tam.
Montegs gulēja zemē cementa putekļiem pilnām acīm un zobiem un, slāpdams vai nost, asarām līstot, pēkšņi atcerējās … Vai tiešām? Jā, daļa no Ekleziasta un Apokalipses. Ātrāk, ātrāk fiksēt to atmiņā, iekams tā atkal nav izgaisusi, iekams nav norimis satricinājums, iekams nav noklusis vējš. Ekleziasta grāmata. Te nu tā bija. Pieplacis zemei, kura vēl drebēja, viņš domās sāka skaitīt rindu pēc rindas un atkārtoja tās atkal un atkal, un vārdi nu plūda raiti un viegli, un «Dentemas» reklāma netraucēja, un viņam šķita, it kā pats sludinātājs stāvētu līdzās un raudzītos viņā …
— Nu tas ir noticis, — kāda balss sacīja.
Vīri gulēja, kampjot gaisu kā krastā izmestas zivis. Viņi tvērās pie zemes, kā bērni tveras pie kaut kā pazīstama, un, kaut arī zeme bija auksta un mirusi, cieši jo cieši turējās tajā, un kliedza, lai nepārsprāgtu bungādiņas un lai neaptumšotos prāts, un arī Montegs kliedza, turoties pretim baismajam vējam, kas šaustīja viņu sejas uri lūpas un lika asiņot deguniem.
Putekļu mākonis nosēdās, un tad iestājās bezgalīgs klusums. Un viņam, guļot pie zemes, šķita, ka viņš nu redz katru puteklīti, katru zāles stiebriņu, dzird katru kliedzienu, vaidu un čukstu šai pasaulē. Kopā ar putekļiem nolaidās klusums un līdzi tam arī laiks, kas viņiem bija tik nepieciešams, lai viss nonāktu līdz viņu apziņai.
Montegs paskatījās uz upi. Vai mēs iesim uz priekšu gar krastu? Tad viņš pameta acis uz vecajām sliedēm. Varbūt dosimies tālāk pa šo ceļu? Vai varbūt tagad iesim pa šosejām, un mums būs laiks visu uzņemt sevī. Un vēlāk tas, kaut kur nogūlies mūsos, izpaudīsies mūsu vārdos un darbos. Jau šodien pat mēs dosimies ceļā, lai īsti redzētu pasauli, lai vērotu, kā tā dzīvo un elpo, lai saprastu, kāda tā ir. Tagad es gribu redzēt visu, visu! Un, kaut arī nekas no tā vēl nebūs mans, kādreiz vēlāk tas kļūs par tādu, es to padarīšu par savu. Es gribu vērot pasauli redzīgām acīm, jo tikai tad varēšu piekļūt tai klāt, ja to iesūkšu asinīs un miljons reižu dienā izlaidīšu caur sirdi. Es tik cieši gribu to satvert, lai tā nekad vairs neizslī- dētu. Un kādu dienu tā visa būs mana. Ar vienu pirkstu jau esmu tai pieskāries. Tas ir iesākums.
Vējš norima.
Montegs un pārējie brīdi vēl gulēja tādā kā pusne- maņā, nespējot piecelties, lai atkal ķertos pie ikdienas darbiem — kurinātu ugunskurus, gādātu pārtiku, liktu kustēties rokām un kājām. Viņi mirkšķināja pieputējušās acis. Viņu satrauktā elpa kļuva arvien lēnāka, arvien mierīgāka …
Montegs uzrausās sēdus. To pašu darīja arī pārējie. Pie melnā horizonta sārtoja šaura ausmas svītra. Gaiss bija vēss, un tuvojās lietus.
Greindžers piecēlās, aptaustīja savas rokas un kājas un, klusi lādoties, asarām ritot pār vaigiem, smagi aizklumburoja līdz upei un paskatījās uz augšteces pusi.
— Pilsēta nolīdzināta ar zemi, — pēc laba laika viņš sacīja. — Tā atgādina cepamā pulvera čupiņu. Itin nekas nav palicis pāri. — Un pēc ilgas klusēšanas atsāka: — Diez, vai daudzi zināja, ka tas ir sagaidāms? Cik daudzus tas pārsteidza negaidīti?
«Bet cik daudz pilsētu aizgājis bojā citās zemeslodes daļās?» Montegs domāja. «Un cik daudz tepat, mūsu zemē? Simts, tūkstotis?»
Viens no vīriem uzrāva sērkociņu, izņēma no kabatas sausu papīru, aizdedzināja un pabāza zem kāda zāles un lapu kušķīša, pēc brīža uzmeta tam virsū sīkus zariņus, kuri no slapjuma šņāca un čūkstēja, bet beidzot iedegās ar gaišu liesmu, un tā cēlās augstāk un augstāk, un lēca saule, un vīri, novērsušies no upes, lēni tuvojās ugunskuram un klusējot noliecās sasildīties, un saules stari skāra viņu plecus.