Greindžers attina pergamenta papīru un izņēma gabalu šķiņķa.
— Iekodīsim, — viņš teica. — Bet pēc tam dosimies atpakaļ gar upi uz augšu. Tur mēs būsim vajadzīgi.
Kāds pasniedza nelielu cepamo pannu. Pēc brīža uz tās jau čurkstēja šķiņķis, piepildot rīta gaisu ar savu aromātu. Visi klusējot vēroja cepšanas rituālu.
— Fenikss, — Greidžers, raugoties ugunī, sacīja.
— Kas?
— Sensenos laikos virs zemes dzīvojis kāds muļķa putns — Fenikss —, kurš ik pa simts gadiem sakūris sārtu un pats sevi sadedzinājis. Tas droši vien bijis tuvs cilvēka radinieks. Bet no pelniem tas katrreiz atdzimis atkal no jauna. Mēs, cilvēki, atkal un atkal darām tāpat kā šis putns, tikai ar vienu atšķirību. Mēs saprotam, ka esam izdarījuši kaut ko briesmīgu. Mēs zinām, cik daudz reižu tas atkārtojies pēdējos tūkstoš gados, un, tā kā mēs to apzināmies un tas vienmēr ir mūsu acu priekšā, kādu dienu mēs pārstāsim kurt bēru sārtus un paši lēkt tajos iekšā. Ar katru paaudzi rodas vairāk tādu, kuri atceras cilvēces pieļautās kļūdas.
Greindžers noņēma pannu no uguns, ļāva šķiņķim atdzist, un tad vini, domīgi klusēdami, ieturēja maltīti.
— Tagad iesim gar upi uz augšu, — Greindžers sacīja. — Un atcerieties, ka mēs neesam nekas. Mēs paši neesam svarīgi. Svarīgs ir tikai tas, ko mēs glabājam sevī, jo kādu dienu tas var kādam noderēt. Bet pat tais senajos laikos, kad grāmatas bija mums pieejamas, mēs nepratām ņemt to, ko tās dod. Mēs aptraipījām mirušo piemiņu. Mēs spļāvām uz to cilvēku kapiem, kuri bija dzīvojuši pirms mums. Tuvākajā nedēļā, mēnesī un gadā mēs sastapsim daudz vientuļu cilvēku. Un, kad viņi jautās, ko mēs darām, tad teiksim: mēs cenšamies atcerēties. Un galu galā mēs uzvarēsim. Kādu dienu mēs atcerēsimies tik daudz, ka uzbūvēsim vislielāko ekskavatoru visas cilvēces vēsturē un izraksim visdziļāko kapu, kāds vien ir redzēts, un uz visiem laikiem apbedīsim tur karu. Bet nu mums jāiet. Vispirms mēs uzcelsim spoguļu fabriku un kādu laiku ražosim vienīgi spoguļus un labi ieskatīsimies sevī.
Viņi pabeidza brokastot un nodzēsa ugunskuru. Diena visapkārt kļuva arvien gaišāka, it kā lampai ar sārtu kupolu kāds būtu uzgriezis lielāku degli. Aizlidojušie putni atgriezās un apmetās kokos.
Montegs sāka soļot uz ziemeļiem un pēc brīža izbrīnīts redzēja, ka iet vīru pulciņa priekšgalā. Viņš gribēja palaist Greindžeru garām, bet tas paraudzījās uz viņu un klusēdams pamāja. Montegs gāja tālāk. Viņš paskatījās uz upi un uz debesīm, un sarūsējušajām sliedēm, kas veda uz turieni, kur bija fermas un siena pilni šķūņi, uz turieni, kur nakti bija gājuši daudzi tādi paši pilsētu pametuši cilvēki. Vēlāk — pēc mēneša, pusgada vai gada viņš viens pats vēlreiz šeit atgriezīsies un ies tik ilgi, kamēr tos panāks, un atgriezīs tos atpakaļ.
Bet tagad viņiem priekšā bija garš gājiens, kas ilgs līdz pusdienas laikam, un, ja viņi soļoja klusēdami, tad tādēļ, ka visiem bija daudz, ko pārdomāt, un daudz, ko atcerēties … Varbūt vēlāk, kad saule pacelsies augstāk un būs kļuvis siltāks, viņi sāks runāt vai varbūt noskaitīs to, ko katrs atcerējies, lai pārliecinātos, lai skaidri zinātu, ka tas viss ir drošs viņu atmiņā. Montegs juta, ka vārdi sāk viņā lēni kūsāt un virt. Ko viņš teiks, kad pienāks viņa kārta? Ko viņš spēs dot tādai dienai kā šī, lai mazliet atvieglinātu garo ceļu? Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Jā… Savs laiks, kad graut, un savs laiks, kad celt. Jā… Savs laiks, kad klusēt, un savs laiks, kad runāt. Jā, tā bija. Bet tālāk? Kā ir tālāk?
Un abās pasēs upei bija dzīvības koks, kas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.
«Jā, tas lai paliek uz pusdienas laiku,» Montegs nodomāja. «Uz pusdienas laiku, kad mēs sasniegsim pilsētu.»
PĒCVĀRDS
Labas grāmatas nenoveco. Viens no iemesliem acīmredzot ir tas, ka šajās grāmatās ir dotas atbildes ne vien uz tiem sava laika izvirzītajiem jautājumiem, kuri jau skaidri noformulēti, bet arī uz tiem, kas nav vēl īsti apjausti. Katrā laikmetā netrūkst problēmu, kuras it kā atrodas dīgļa stadijā, taču jau kļuvušas par realitāti, kaut arī vēl neapzinātu, līdzīgi tam, kā ik dienas ap mums līdzās bērniem, kas piedzimuši vai sevi acīm redzami «pieteikuši», ir tādi, par kuru esību māte vēl nezina. Katra problēma, katrs nopietns jautājums vienmēr ir sava laikmeta bērns, un, tāpat kā mākslinieks, gleznojot sievieti, uz audekla atainos arī tikko jaušamas topošās mātes auguma līnijas, labs rakstnieks, veidojot laikmeta portretu — gluži vienalga, reālistiskajā, vēsturiskajā vai fantastikas žanrā —, nevar tajā neietvert arī tās problēmas, kuras vēl tikai briest laikmeta dzīlēs, kurām nav pievērsta uzmanība un vēl nav pat nosaukuma.
Labs rakstnieks … Laba grāmata … Runājot par Reju Bredberiju, šeit būtu vietā atgādināt, ka viņš savā dzimtenē, Amerikas Savienotajās Valstīs, netiek vis uzskatīts par vienu no labākajiem fantastiem, kā tas, iespējams, būtu pie mums, bet gan par vienu no labākajiem rakstniekiem, par Rakstnieku ar lielo burtu. Žanra atlaides viņam nav dotas, un arī mums gribot negribot jāatzīst, ka viņa grāmatas ir īsta literatūra vārda vispatiesākajā nozīmē. Viņa romāns «451 grāds pēc Fārenheita» ir neparasti drosmīgs un vērienīgs darbs, ko cilvēki ar visdziļāko interesi, manuprāt, lasīs vēl ļoti ilgi.
Sī grāmata sarakstīta un pirmoreiz izdota pirms vairāk nekā divdesmit gadiem — 1953. gadā — un drīz pēc tam (1956. gadā) tulkota arī krievu valodā. Karš, demokrātijas vajāšana, izglītības sašaurināšana — tā ir daļa tālaika dzīves materiāla, kas likta Bredberija romāna pamatā. Bet pasaulē pa šiem divdesmit gadiem stāvoklis jūtami mainījies. Aukstais karš pamazām atkāpies, paliekot vienīgi cilvēku atmiņā, un dienas kārtībā izvirzījusies starptautiskā saspīlējuma mazināšana. Amerikāņu sabiedrības progresīvās daļas ietekmē ASV norimušas «raganu medības» un bēdīgi slavenais makartisms tur acīmredzot vairs nav tik bīstams. Tātad tagad, pēc divdesmit gadiem, gluži dabiski būtu secināt, ka šis romāns, kurā — kaut arī fantastikas formā — risinātas aktuālas sava laika problēmas, zaudējis interesi mūsu acīs, saglabājot tikai literāri vēsturisku vērtību. Bet izrādās, ka grāmata dzīvo, ka tā joprojām ir aktuāla.
Tai laikā, kad šis darbs iznāca krievu valodā, lasītājs to uztvēra galvenokārt kā romānu-brīdinātāju vai kā antiutopiju, grāmatu nevis par to, kas notiks, bet gan par to, kas nedrīkst notikt. Un šis «kas nedrīkst notikt» cilvēku uztverē, pirmkārt, bija saistīts ar centieniem kara ceļā atrisināt pasaulē pastāvošās pretrunas, ar kultūras, brīvības, demokrātijas nomākšanu, kas, gatavojoties karam, ir neizbēgama, tādēļ ka kultūra noliedz karu kā politisko pretrunu atrisināšanas līdzekli. Pirms divdesmit gadiem fašisms visiem bija svaigākā atmiņā nekā pašlaik. Cilvēki vēl jo skaidri atcerējās, kā kūra grāmatu sārtus «tūkstošgadu reiha» darboņi, kuru politikas pamatā bija laupīšanas karš, ļoti labi atcerējās, ka grāmatu dedzināšana jeb — plašāk ņemot — kultūras iznīcināšana ir tikpat cieši saistīta ar totālo mobilizāciju kā tanku ražošanas palielināšana un rezervistu iesaukšana. Un tādēļ Bredberija romāna grāmatu sārti lasītāja uztverē asociējās ar trešā pasaules kara draudiem. Autors it kā brīdināja no bezjēdzīga atomkara, par kādu jebkuru bridi var pārvērsties aukstais karš līdzīgi tam, kā labdabīgs audzējs viegli var pārvērsties ļaundabīgā. Viņa grāmata skaidri apliecināja, ka arī Amerikā atrodas cilvēki, kuri apzinās stāvokļa nopietnību un kuriem netrūkst drosmes un vīrišķības uzstāties pret rietumvalstu toreizējās politikas tendenci. Un padomju lasītājs sveica Reju Bredberiju kā savu domubiedru kara un miera un kultūras jautājumos, kā cilvēku, kurš reizēm gan nav līdz galam konsekvents, bet kurš tomēr ir mūsu domubiedrs kaut vai tai ziņā, ka skaidri saskata to, kas nav pieļaujams. Tā bija toreiz.