Kara un miera jautājums, protams, ir visa pamatu pamats. Skaidrs, ka kara gadījumā nav iespējams domāt par miera laika problēmām, un tādēļ, pirms vēl radusies pārliecība, ka kara un miera jautājums tiks izšķirts mieram par labu, daudzas problēmas paliek dīgļa stadijā, nesaistot plašāku uzmanību. Tāda, piemēram, bija dabas aizsardzības problēma, un tāda bija kultūras aizsardzības problēma — jautājums par to, kā aizsargāt dabu, kā aizsargāt kultūru no mums pašiem, kuri esam daļa no tās. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem vēl maz runāja par zinātniski tehnisko revolūciju un tās sekām — reālām un varbūtējām, pozitīvām un negatīvām. Tagad šis jautājums tiek plaši apspriests, un par to acīmredzot runās vēl turpmāk. Un mēs gluži negaidot atklājam, ka Bredberija romānā risināta arī šī problēma, ka viņš cenšas dot noteiktu atbildi arī uz šo jautājumu, tikai tas ietverts apslēptā veidā un agrāk paslīdējis mums garām.
Grāmata tiešām palikusi tā pati: tās personāžs tāpat dedzina grāmatas, tāpat vajā domājošus cilvēkus, tikai tagad mēs to uztveram savādāk.
Mēs zinām, ka mūsdienu tehnika paver visplašākās iespējas masu informācijas līdzekļu attīstībā. Kaut arī mūsu istabu sienas vēl nav pārvērstas par milzīgiem televizoru ekrāniem, šo ekrānu izmēri laika gaitā stipri palielinājušies, bet radiouztvērēju izmēri tā samazinājušies, ka mikroshēmu tranzistori vairs neko daudz neatšķiras no tiem, kurus apraksta Bred- berijs. Un tādēļ jo asi izvirzās jautājums, ko radioviļņi nes mūsu planētas cilvēkiem un kas īsti notiek uz lielajiem krāsainajiem, drīzumā droši vien arī telpiskajiem televizoru ekrāniem, jo grāmatu sārti nepavisam nav vienīgais grāmatu iznīcināšanas līdzeklis. Grāmatas var ne vien sadedzināt, bet arī gluži vienkārši aizmirst, nelasīt. Lasīt ir grūtāk nekā klausīties un daudz grūtāk nekā vērot, kas notiek uz ekrāna, jo lasīšana prasa līdzdalību, liek domāt, ņemt palīgā fantāziju, kamēr uz ekrāna notiekošajam — mājā vai kinoteātrī — var izsekot arī daudz pasīvāk. Un, ja ielūkojamies Bredberija romānā dziļāk, tad izrādās, ka ne jau tādēļ cilvēki pavada savu dzīvi starp televīzijas «radiniekiem», ne jau tādēļ dodas pie miera ar ausīs iebāztām radio kapsulām, ka grāmatas ir sadedzinātas (un tāpat, iespējams, iznīcinātas arī gleznas un partitūras), bet, tieši otrādi, — grāmatas sāktas dedzināt tādēļ, ka tās vairs nav bijušas vajadzīgas, tādēļ, ka daudz vieglāk ir dzīvot starp četrām televīzijas sienām nekā lasīt un saprast, ko rakstnieks grib teikt, no kā brīdina un kurp aicina.
Mūsdienās cilvēkus patiešām apdraud šāda «garīga atrofēšanās», un, raugoties no šī viedokļa, mēs sākam saprast, ka Reja Bredberija romāns ir daudz dziļāks un plašāk vērsts protests pret buržuāzisko kultūru — pareizāk sakot, tās surogātu, pret sava veida pelavu maizi —, nekā tas liekas no pirmā skatiena. Mēs nākam pie secinājuma, ka' bez galvenā uzdevuma — miera nosargāšanas — mums jāatrisina vēl citi, ne mazāk svarīgi un nepieciešami. Mums jābūt modriem, lai tehnikas progress, kas pats par sevi ir visnotaļ apsveicams, netiktu izmantots pret mums pašiem. Un mēs līdz ar autoru cieši ticam, ka tas mums izdosies. Mēs ceram, ka nekad nepacelsies gaisā viņa tēlotie bumbvedēji, ka netiks sagrautas putekļos pilsētas ne viņpus, ne šaipus okeāna un ka grāmatas tomēr nesadegs ne zilajos, ne krāsainajos televīzijas ekrānos.
V. Mihailovs
SATURS
PIRMĀ DAĻA.
PAVARDS UN SALAMANDRA .
7 OTRA DAĻA.SIETS UN SMILTIS…………… 73
TREŠA DAĻA. SPOŽĀS LIESMAS ……… . H5
PĒCVĀRDS (V. Mihailovs)…………………………. 166
Rejs Bredberijs
451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA
Redaktore Z. KĻAVIŅA. Māksi, redaktors Q. KRUTOJS. Tehn. redaktore V. KALVE. Korektore M. T1RZĪTE.
Nodota salikšanai 1974. g. 26. novembrī. Parakstīta iespiešanai 1975. g. 27. martā Tipogr. papīrs Nr. 3, formāts 70X100'/32. 5,38 fiz. iespiedi.; 6,94 uzsk. iespiedi.; 7,59 izdevn. 1. Metiens 30 000_ eks. Maksā 50 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cnja» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 3983.
[1] seit un turpmāk vārsmas atdzejojis Viktors Kalniņš.
[1] Atdzejojusi Mirdza Ķempe.