Pagāja pusstunda.
Šīs sievietes dzīslās nu tecēja svešas asinis, un tās bija viņu pārvērtušas. Viņas lūpas un vaigi bija sārti un svaigi, un seja mierīga, atmaigusi. Viņā nu ritēja jaunas asinis. Ja varētu viņai iedot arī jaunas smadzenes un jaunu atmiņu. Ja varētu nodot tīrītavā viņas dvēseli, izpurināt tai visas kabatas, iztvaicēt, iztīrīt, izgludināt un no rīta atnest to atpakaļ. Ja tikai varētu …
Viņš piecēlās un atbīdīja aizkarus un plaši atvēra logus, lai ielaistu istabā nakts gaisu. Pulkstenis bija divi pēc pusnakts. Vai tiešām bija pagājusi tikai stunda, kopš viņš uz ielas sastapa Klarisu Maklelānu un, ienācis tumšajā istabā, ar kāju uzgrūdās stikla flakoniņam? Tikai stunda, bet kā pasaule pārvērtusies, kļuvusi auksta un bezkrāsaina.
Pār mēness gaismas pielieto mauriņu atplūda smiekli no kaimiņu mājas, kur dzīvoja Klarisa ar tēvu, māti un mūždien smaidošo tēvoci, šie smiekli bija sirsnīgi, nepiespiesti, bez vismazākās mākslotības un nāca no mājas, kas vēlajā nakts stundā laistījās gaismā, kamēr citas vientuļi grima tumsā. Montegs dzirdēja, ka šie cilvēki runā, runā, runā un runā, auzdami maģisko vārdu rakstu.
Pa stikla durvīm viņš izgāja ārā un, pat neattapdams, ko dara, devās pāri mauriņam uz blakus māju. Viņš apstājās ēnā pie sienas, aiz kuras skanēja cilvēku balsis, un gandrīz vai grasījās pieklauvēt un klusi palūgt: «Ielaidiet mani. Es netraucēšu. Es tikai gribu paklausīties, par ko jūs runājat.»
Taču Montegs to neizdarīja, tikai stāvēja drebinādamies, ar ledus maskai līdzīgu seju, un klausījās vīrieša (laikam tēvoča?) balsī, kas mierīgi turpināja:
— Galu galā mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēks vispār nav nekā vērts. Cilvēks ir tikai papīra salvete, kuru piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu, piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu.
Montegs devās atpakaļ uz savu māju, atstāja logu līdz galam vaļā, rūpīgi apsedza Mildredu un likās gultā, kur mēness gaisma krita viņa sejā un uz grumbās sarauktās pieres, kur mēness gaisma lija abās acīs, viņu pilnīgi apžilbinot.
Nokrita viena lietus lāse. Klarisa. Otra. Mildreda. Trešā. Tēvocis. Ceturtā, šīsdienas dedzināšana. Viena — Klarisa. Otra — Mildreda. Trešā — tēvocis. Ceturtā, piektā. Viena — Mildreda, otra — Klarisa. Viena, divas, trīs, četras, piecas, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — salvetes, piešņauc, saburza, aizmet, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — saburza, aizmet. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīsi Lietus. Vētra. Tēvoča smiekli. Pērkona dārdi. Debesis sagrūst pār galvu neapturamās lietus gāzmās. Augšup kā no vulkāna izšaujas liesmas. Krācoša, mutuļojoša straume cauri naktij traucas pret rītu …
— Es vairs it neko nesaprotu, — Montegs noteica un iebāza mutē miega zāļu tableti. Tā lēni izkusa viņam uz mēles.
Deviņos no rīta Mildredas gulta bija tukša.
Montegs aši pietrūkās kājās un ar drebošu sirdi izmetās gaitenī un apstājās virtuves durvīs.
No sudraba grauzdētāja izlēca grauzdētas maizes šķēle, un taustekļveidīga metāla roka to satvēra un iemērca kausētā sviestā.
Mildreda vēroja, kā grauzdētā maize rindojas viņas priekšā uz šķīvja. Ausis viņai bija cieši aizbāztas ar dūcošajām elektroniskajām bitēm. Pēkšņi, paceļot acis, viņa ieraudzīja Montegu un pamāja viņam ar galvu.
— Kā tu jūties? — viņš jautāja.
Desmit gados, kopš Mildreda lietoja ausīs bāžamās radio gliemežnīcas, viņa bija iemācījusies lasīt vārdus no lūpām. Viņa vēlreiz pamāja. Tad ielika grauzdēties vēl vienu šķēli.
Montegs apsēdās.
— Nez, kādēļ man tā gribas ēst, — vina teica.
— Tu …
— Trakoti gribas est.
— Pagājušo nakti… — viņš iesāka.
— Es slikti gulēju. Un jūtos briesmīgi, — viņa turpināja. — Trakoti gribas ēst. Nezin, kādēļ.,
— Pagājušo nakti … — viņš atsāka.
Mildreda izklaidīgi vēroja viņa lūpas.
— Kas bija pagājušo nakti?
— Tu neatceries?
— Nu, kas tad? Vai mēs plostojām? Man, šodien ir briesmīgas paģiras. Trakoti gribas ēst! Kas pie mums bija?
— Pāris cilvēku.
— Tā jau es domāju. — Viņa nokoda gabalu grauzdētās maizes. — Žņaudz pakrūti, bet es varētu rīt vai akmeņus. Ceru, ka vakar neizstrādāju kādu muļķību.
— Nē, — viņš klusi noteica.
Grauzdētājs izmeta Montegam sviestā mērcētu maizes šķēli. Viņš to paņēma dīvaini samulsis, it kā juzdamies vainīgs.
— Tu pats arī izskaties diezgan čābiski, — viņa teica.
Pret vakaru sāka līt un visa pasaule satumsa. Montegs, stāvēdams mājas gaitenī, piestiprināja sev dedzinātāju nozīmi, uz kuras liesmoja oranža salamandra. Tad labu laiku domīgi raudzījās augšup uz ventilācijas režģi. Viņa sieva, kura televīzijas istabā lasīja savu scenāriju, pacēla galvu.
— Paskat, — viņa izmeta, — cilvēks domā\
— Jā, — Montegs apstiprināja. — Man vajag parunāties ar tevi. — Tad brīdi klusēja. — Vakar tu izdzēri visas miega zāļu tabletes, cik vien pudelītē bija.
— Es, vai? — viņa pārsteigtā izsaucas.
— Pudelīte ir tukša.
— To nu es nebūšu darījusi. Kādēļ man tas būtu jādara?
— Varbūt tu iedzēri divas tabletes un aizmirsi, ka esi iedzērusi, un pēc tam vēl divas, un atkal aizmirsi, un tad jau biji tik apreibusi, ka noriji visas trīsdesmit vai četrdesmit.
— Kādēļ es darītu kaut ko tik muļķīgu? — viņa jautāja.
— Nezinu, — viņš teica.
Viņa acīm redzami gaidīja, lai viņš aizietu.
— Es neesmu to darījusi, — viņa atkārtoja. — Nekādā ziņā.
— Lai nu tā būtu, — viņš sacīja.
— Tā arī ir. — Viņa atkal iegrima lasīšanā.
— Kas šodien televīzijas programmā? — viņš gurdi jautāja.
— Luga, — viņa atbildēja, neatraujot acis no scenārija. — Pēc desmit minūtēm sāksies uz visām sienām. šorīt saņēmu savu tekstu. Es viņiem iesūtīju kādu ierosinājumu. Lai, rakstot scenāriju, izlaiž vienu lomu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Šī trūkstošā mājsaimnieces loma ir mana. Kad vajag pateikt izlaisto tekstu, viņi no visām trim sienām raugās manī, un es to pasaku. Šeit, piemēram, vīrietis jautā: «Ko tu par visu to domā, Helēna?» un skatās manī. Bet es sēžu šeit, skatuves centrā un saku… un saku… — Viņa apklusa un sāka vilkt ar pirkstu pār rindiņām. — Es saku: «Manuprāt, lieliski!» Un tad viņi spēlē tālāk bez manis, kamēr vīrietis atkal jautā: «Helēna, vai tu tam piekriti?» Un es atbildu: «Protams!» Nu saki, Gaj, vai tas nav interesanti?
Montegs, stāvot gaitenī, raudzījās Mildredā.
— Tas ir patiešām interesanti, — viņa teica.
— Par ko šajā lugā ir runa?
— Es jau tev teicu. Tajā darbojas trīs personas — Bobs, Ruta un Helēna.
— Ā-a.
— Tas ir trakoti interesanti. Un kjūs vēl interesantāk, kad mums būs arī ceturtā televīzijas siena. Kā tu domā, cik ilgi mums jākrāj, lai to varētu atjauties? Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru.
— Tā ir trešā daļa manas gada izpeļņas.
— Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru, — viņa atkārtoja. — Reizēm vajag padomāt arī par mani. Ja mēs tiktu pie ceturtās sienas, šī vairs nebūtu parasta istaba, bet īsta burvju pasaule. Mēs varam iztikt bez kaut kā cita.