Pēc brīža Montegs iejautājās:
— Vai vienmēr … vai tas tā vienmēr ir bijis? Mūsu darbs un dedzinātāju depo? Tas ir, vai agrāk, sensenos laikos …?
— Sensenos laikos? — Bītijs izsaucās. — Kas tas par izteicienu?
«Ak dievs, ko es runāju,» Montegs atjēdzās. «Tā jau es pats sevi nodošu.» Pēdējā dedzināšanas reizē viņš bija nejauši ieskatījies kādā pasaku grāmatā un izlasījis vienu rindu.
— Es gribēju sacīt, vai agrāk, kad ēkas vēl nebija ugunsdrošas… — viņš atsāka. Un pēkšņi viņam šķita, ka to saka cita, daudz jaunāka balss. Ar viņa muti runāja Klarisa Maklelāna: — Vai agrāk mūsu amata brāļi nav bijuši uguns dzēsēji, nevis dedzinātāji?
— Tas tik ir numurs! — Stounmens un Bleks ka pēc komandas izvilka savas dedzinātāja statūtu grāmatiņas līdz ar īsu Amerikas dedzinātāju darbības vēsturi un atšķīra Montega priekšā viņam tik labi zināmo lappusi.
«Dedzinātāju komandas dibinātas 1790. gadā, lai kolonijās iznīcinātu angļu iespaidā radušās grāmatas. Pirmais dedzinātājs — Bendžamins Franklins.
Noteikumi:
1. Pēc trauksmes signāla steidzīgi jāizbrauc.
2. Aši jāpielaiž uguns.
3. Jānodedzina viss līdz pamatiem.
4. Steidzīgi jāatgriežas depo.
5. Jābūt gatavam jaunam trauksmes signālam.»
Visi skatījās Montegā. Viņš stingi raudzījās noteikumos.
Atskanēja trauksmes signāls.
Griestu zvans noskandināja divsimt reižu. Četri krēsli acumirklī bija tukši. Kārtis novirpuļoja zemē kā sniegs. Misiņa kārts nodrebēja. Vīri pazuda.
Montegs palika sēžot. Lejā sāka sprauslot oranžais pūķis.
Montegs kā sapnī nolaidās lejā pa kārti.
Mehāniskais Suns zaļi degošām acīm savā būdā uzlēca kājās.
— Monteg, jūs aizmirsāt ķiveri!
Montegs paķēra no sienas ķiveri, izmetās ārā, ielēca mašīnā, un tā klandot aizdārdināja, kamēr nakts vējš pārtvēra sirēnas kaucienu.
Tā bija kāda trīsstāvu māja vienā no pilsētas vecajiem kvartāliem, laika zoba sagrauzta, noplukuši, droši vien savu gadsimtu veca, bet, tāpat kā visas pārējās celtnes, to klāja ugunsdrošs plastmasas slānis, un šķita, ka tikai šī aizsargčaula spēja to vēl kaut cik saturēt kopā.
— Esam klāt.
Mašīna ar spēju grūdienu apstājās. Bītijs, Stoun- inens un Bleks, resni un kroplīgi savos platajos, ugunsdrošajos kombinezonos, metās uz durvīm. Montegs sekoja viņiem.
Vīri ielauzās iekšā un sagrāba kādu sievieti, kura nemēģināja ne slēpties, ne bēgt. Viņa tikai stāvēja grīļodamās, kā baismīga sitiena apdullinata, un stingi raudzījās sienā. Gan viņas mēmi kustošās lūpas, gan acu skatiens liecināja, ka viņa kaut ko pūlas atcerēties, un tad, patiešām atcerējusies, sieviete noskaitīja:
•— «Esiet vīrišķīgs, master Ridlij. Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tadu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsīs.»
— Pietiek! — Bītijs nokliedza. — Kur tās ir?
Ar pārsteidzošu vienaldzību viņš iesita viņai pa seju un atkārtoja savu jautājumu. Vecā sieviete pagrieza galvu pret viņu.
— Ja jūs reiz esat atbraukuši, tad arī zināt, kur tās ir, — viņa atbildēja.
Stounmens izvilka telefonogrammu ar ziņojumu.
«Radušas aizdomas. Parbaudiet bēniņus Elmstrītā, numur vienpadsmit.
E. B.»
— Ta būs bijusi mana kaimiņiene misis Bleika, — sieviete sacīja, uzmetusi acis iniciāļiem.
— Vīri, pie darba!
— O-hol Hei-dāi — Pēc mirkļa, kliegdami, aurodami un grūstīdamies kā aušīgi puikas, viņi bija augšā pa stāvajām kāpnēm sasmakušajā pustumsā un ar saviem sudraba cirvjiem saka lauzt vaļā bēniņu durvis, kuras nemaz nebija aizslēgtas. Kamēr Montegs drebēdams kāpa tiem pakaļ, pār viņu saka grūt grāmatu lavīna. Cik nejēdzīgi viss bija iznācisl Līdz šim to nostrādāt bija tikpat viegli kā nopūst sveci. Vispirms ieradās policisti, sasēja upuri un, aizlīmējuši tam muti, aizveda spīdīgajā automašīnā, un tad, kad atbrauca dedzinātāji, māja bija tukša. Viņi nevienam nedarīja pāri, viņi darīja pāri vienīgi lietām. Bet, tā kā lietām nevar nodarīt pāri, tā kā tās neko nejūt un nekliedz, un nevaimanā, kā var sākt kliegt un vaimanāt šī te sieviete, sirdsapziņu pēc tam nekas nemocīja. Tā bija gluži vienkārša tirīšana. īstenībā — sētnieka darbs. Prom visu lieko un nevajadzīgo! Žigli šurp petroleju! Kuram ir sērkociņi?
Bet šodien kādam kaut kas bija sameties. Šī sieviete visu sabojāja. Vīri pārāk skaļi smēja, trieca un trokšņoja, lai pārmāktu viņas klusēšanu, kas pauda baismīgu apsūdzību. Viņa lika sienām kaukt aiz nosodījuma un apbērt vīrus, kuri šaudījās apkārt, ar smalkiem vainas putekļiem, kas līda viņiem acīs un degunā. Tā bija brēcoša netaisnība! Montegu pārņēma svētas dusmas. It kā tāpat jau nebūtu diezgan, te vēl jāsastop arī šī sieviete!
Grāmatas krita lejā viņam uz pleciem, uz rokām, uz augšup pavērstās sejas. Viena kā balts balodis, plivinot spārnus, pati ielaidās viņa rokās. Ņirbošajā puskrēslā atvērtā lappuse iemirdzējās kā spoži balta spalva, uz kuras uzvilkts smalks vārdu raksts. Trakajā steigā un satraukumā Montegs paguva tikai tik daudz kā uzmest skatienu vienai rindiņai, bet tā pēkšņi uzliesmoja viņa smadzenēs, paliekot tur kā iededzināta. «Un laiks bija aizsnaudies pusdienas tveicē.» Montegs nosvieda grāmatu zemē. Tūlīt viņa rokās iekrita cita.
— Monteg! Šurpu!
Montega roka sažņaudza grāmatu, un dīvainā glābšanas tieksmē, pats nemaz neapjēgdams, ko dara, viņš cieši piespieda to pie krūtīm. No augšas, griezdami putekļu mākoņus, vīri sāka gāzt zemē žurnālus. Tie krita lejup kā nošauti putni un nedzīvi palika guļot uz grīdas, un sieviete .stāvēja viņu vidū mierīgi kā maza meitenīte.
Nē, viņš, Montegs, to nebija darījis. To bija darījusi viņa roka. Viņa roka, kam bija pašai savas smadzenes, sava sirdsapziņa un trīcoši, ziņkāres pilni pirksti, bija kļuvusi zagle. Re, kā tā iegrūda grāmatu padusē, piespieda nosvīdušajai miesai un iznira tukša ar tik veiklu žestu kā burvju mākslinieks! Lūdzu! Skatieties! Man nekā nav!
Montegs pārsteigts vēroja savu roku — te pastiepa uz priekšu, kā būdams tālredzīgs, te pacēla pie acīm, kā būdams akls.
— Monteg!
Viņš apcirtās.
— Ko jūs stāvat, idiots gatavais!
Grāmatas gulēja milzīgās kaudzēs kā krastā izmestas zivis. Vīri klupdami krizdami lēca tām pāri. Virsrakstu mirdzošās zelta acis pazibēja un nodzisa.
— Petroleju!
No vīru pleciem piestiprinātajām bākām, uz kurām bija skaitlis 451, izšāvās saltas petrolejas strūklas. Viņi aplēja katru grāmatu, piešļāca pilnas bēniņu telpas.
Tad viņi metās lejā pa kāpnēm, un, petrolejas tvaikos slāpdams vai nost, Montegs streipuļoja viņiem pakaļ.
— Ārā, nu, žigli! — viņi uzkliedza sievietei.
Viņa, nometusies ceļos pie grāmatu kaudzes, glāstīja aplietos vākus, taustīja zelta burtiem iespiestos virsrakstus, bet viņas acis pārmetoši raudzījās Mon- tegā.
— Manas grainatas jus tikpat nedabūsiet, — viņa sacīja.
— Jūs zināt likumu! — Bītijs uzbrēca. — Nu, kur jūsu veselais saprāts? Šīs grāmatas ir viens vienīgs pretrunu mudžeklis. Bābeles tornis, kur bijāt ieslēgta! Sūtiet tās visas pie velna! Šie cilvēki, par kuriem tur rakstīts, taču nekad nav dzīvojuši. Nāciet!