— Bet vai tiešām Harla nesaprot, ka mēs visi vēlamies, lai viņš tur ielūkojas?
— Atmetiet šīs iedomas, Tom! Te nav runa par mūsu atļauju. Tas ir objektīvs fakts. Ja Hollija būtu precējusies ar kādu no mums, tas atvieglotu lietu, un tomēr pilnīgas skaidrības nebūtu arī tad. Tā savā ziņā ir iejaukšanās personiskajos noslēpumos.
— Personiskajos noslēpumos? Šajā gadījumā jau pati šī doma ir smieklīga.
— Var jau būt, — atteica Pols Vollaks. — Bet ne jau es izdodu likumus. Tie ir dabas likumi, tikpat nemainīgi kā gravitācijas vai gaismas atstarošanas likums. Un, Tom, ja arī es izdotu likumus, pat tad es nevarētu neko grozīt. Arī tādā gadījumā, ja tas būtu nepieciešams, lai glābtu Hollijas Kārteres dzīvību. Ja telepātija un uztvere būtu tik brīva un ne ar ko nesaistīta, kā to deklarēja tās pirmie entuziasti, tad dzīve pārvērstos par īstu elli zemes virsū.
— Bet kāds tam sakars ar personiskajiem noslēpumiem? Šis Harla taču nav pat humanolds. Kaķis taču drīkst skatīties uz karali…
— Protams, Tom. Bet cik ilgi gan kaķim atļaus lasīt karaļa domas?
— Vai Harlu kaut kas kavē aplūkot Holliju no ārpuses? — es norūcu.
Viņš domīgi paskatījās uz mani.
— Jūs domājat kādu rētu vai defektu?
— Jā. Varbūt dzimumzīmi. Neviens no mums nav nevainojams.
— Vai jūs varat norādīt uz kaut ko tādu?
Es iegrimu domās.
Man nebija grūti atsaukt atmiņā Hollijas Kārteres tēlu. Bet, par nelaimi, es lūkojos uz Holliju Kārteri kā mīlētājs, kuram viss viņā šķita ideāls. Ja viņai būtu zobu tiltiņš, es to nebūtu pamanījis. Viņas augums bija proporcionāls un mati krita brīvi, bez celiņa. Viņas ādas krāsa bija nevainojama … vismaz tajās vietās, kuras man bija izdevība vērot, kad Hollija sauļojās atpūtas krēslā pie peldbaseina.
Es pakratīju galvu. Un tad man nācās sadurties ar nepatīkamu faktu. Tas mani sāpīgi aizskāra, jo es gribēju, lai mana dieviete būtu ideāla, un, ja viņas miesa bija tikpat vāja kā visiem mirstīgajiem, tad es nevēlējos to uzzināt no cilvēka, kas pazina viņu labāk nekā es.
Tomēr es vēlējos, lai viņa dzīvotu, tāpēc pagriezos pret Frenku Krendolu.
— Vai jūs zināt? — es vaicāju.
— Ko?
— Vai jūs zināt kādu rētu vai dzimumzīmi?
— Piemēram?
— Velns lai parauj! — es aizsvilos. — Piemēram, rētu, kas paliek pēc aklās zarnas operācijas un pēc kuras varētu atšķirt kreiso pusi no labās.
— Klausieties, Tom, es neesmu viņas ārsts. Es varu jums dot vienīgi vecumveco atbildi: «Kamēr viņas nevalkās īsākus peldkostīmus.»
Mana sirds priecīgi salēcās. Kaut gan Hollijai joprojām draudēja nāves briesmas, tas tomēr nespēja mazināt manu gandarījuma sajūtu, dzirdot Frenku Krendolu atzīstam, ka viņš nav Hollijas mīļākais un nav pat bijis ar viņu tuvākās attiecībās nekā es. Un tomēr būtu bijis patīkamāk dzirdēt, ka Hollija ir parasta sieviete, pat tad, ja to sacītu cilvēks, kas viņu pietiekami labi pazīst, — lai tikai viņa varētu atgriezties.
Tad es atjēdzos. Visparastākās sievietes vietā man bija ideāla dieviete, kura nepiederēja nevienam vīrietim un kurai draudēja nāves briesmas.
Es nebiju pamanījis Solu Greibenu aizejam, bet tas acīmredzot bija noticis, jo pašlaik atvērās durvis un viņš ienāca, nesdams smagu gredzenu žiroskopu, kas griezās vairākos bezberzes gultņos. Viņš izskatījās apmulsis.
— Šķiet, es noņēmos veselu stundu, — viņš sacīja. — Jūs taču neteiksiet, ka šī lietiņa ir neatņemami saistīta ar Zemes tā saukto Homo sapiens savtīgajiem, aprobežotajiem priekšstatiem.
Viņš pagrieza paliktni, un mēs visi vērojām, kā gultņu gredzeni griežas, rotoram paliekot tajā pašā plaknē.
— Šai parādībai jābūt raksturīgai visam kosmosam, — Sols sacīja. — Bet katru reizi, kad iesāku es,
nonāku strupceļā. Skatieties. Ja ass atrodas mūsu priekšā horizontāli un rotors griežas tā, ka tā augšējā mala kustas virzienā projām no mums, mēs varam noteikt kopīgo izejas punktu. Bet tālāko kustību nav iespējams izskaidrot. Noliecot ass labo pusi lejup, rotors pagriezīsies tā, ka tā pretējā mala atradīsies pa labi. Bet tas nozīmē, ka mēs nosakām A ar A palīdzību. Tātad man nekas neiznāk.
Frenks Krendols nošūpoja galvu.
— Šajā lietā droši vien ir kāds absolūts princips, bet es esmu pārliecināts, ka neviens no mums to nezina. Mums arī nav laika to meklēt. Faktiski nav vairs nekādu cerību. Varbūt labāk izmantosim laiku lietderīgāk un padomāsim par ticamu izskaidrojumu.
— Izskaidrojumu? — Vollaks neizpratnē pārjautāja.
— Palūkosimies patiesībai acis, — sacīja Krendols. — Hollijas Kārteres dzīve tuvojas beigām. Neviens pagaidām vēl nav atradis kopīgu izejas punktu, lai izskaidrotu šim Harlam atšķirību starp labo un kreiso pusi.
— Labi, un ko jūs iesakāt?
— Nāve ir mirstošo liktenis, — Krendols aizsmakušā balsī sacīja. — Lai viņi mierīgi un ar cieņu sagaida savu pēdējo stundu. Toties dzīve pieder dzīvajiem, un viņiem nav miera. Mums, palikušajiem, tā jānodzīvo pēc iespējas labāk. Tātad pēc piecām minūtēm Hollija iemantos mūžīgo mieru. Mums, pārējiem, par to būs jāatbild.
— Ko jūs ar to domājat?
— Kā, pēc jūsu domām, varētu izskaidrot šo nelaimes gadījumu? — Krendols vaicāja. — Kāds noteikti vēlēsies uzzināt, kas noticis ar Hollijas Kārteres mirstīgajām atliekām. Es domās jau redzu, kas tā būs par elli. Es redzu, kā mūs noslauka no zemes virsas izsmiekls par to, ka neesam pratuši izskaidrot, ar ko atšķiras labā puse no kreisās. Un es redzu mūs pilnīgi iznīcinātus par to, ka esam visu to pieļāvuši.
— Šķiet, jūs esat vairāk norūpējies par savu aroda reputāciju nekā par Hollijas Kārteres dzīvību!
— Man ir nākotne, — viņš atteica. — Hollijai tādas nav. Pie velna! — viņš novaidējās. — Mēs nevaram pat paļauties uz gadījumu.
— Paļauties uz gadījumu?
— Kā jūs domājat — vai šis venērietis vēlēsies riskēt ar savu dzīvību, aizverot acis un uz labu laimi nospiežot vienu no pogām?
— Nu, — iesāka Vollaks, — jūs taču saprotat, ka mēs arī riskējam. Bet.. .
— Acumirkli, — es sacīju. — Man iešāvās prātā kāda ne visai jēdzīga ideja. Vai varu pamēģināt?
— Protams.
— Ar «protams» vien ir par maz. Man vajadzīgs klusums, lai ar Terēzas starpniecību es varētu sazināties.
— Ja jums ir kaut kas padomā, mēģiniet, — sacīja Vollaks.
— Bet vai jūs apzināties, ko gribat darīt? — jautāja Frenks Krendols.
— Man šķiet, jā, — es atbildēju. — Ja man kaut kas izdosies, tad tikai tāpēc, ka Hollija man ir tuva.
— Tas var būt, — viņš sacīja, paraustot plecus.
Es ar pūlēm savaldījos — divkaujas ir izraisījuši
arī nenozīmīgāki iemesli. Taču Krendols nevis apvainoja mani, bet samierinoši turpināja: — Jūs varētu būt bijis viņai vēl daudz tuvāks, ja vien būtu pacenties to panākt. Viņa vienmēr ir teikusi, ka jūs esot veikls un atjautīgs un ka papļāpāt ar jums pēc ilga, nogurdinoša darba esot īsta bauda. Bet jūs vienmēr kaut kur steidzāties. Nu, labi, Tom, mēģiniet. Labu veiksmi!
Es uzelpoju.