Otrā daļa
Tātad šīs ir Debesis, viņš nodomāja un tad pasmaidīja pats par sevi. Diez vai ir pietiekami bijīgi spriest par to, kādas ir Debesis, – tieši tagad, lidojot augšup, lai nonāktu tajās.
Arvien attālinādamies no Zemes, paceldamies virs mākoņiem un lidodams cieši blakus abām mirdzošajām kaijām, viņš redzēja, ka arī paša ķermenis kļūst tikpat spoži balts. Tiesa, viņš joprojām palika tas pats jaunais Džonatans Kaija – ar savu iekšējo pārliecību zeltainajās acīs – , bet viņa ārējais apveids bija mainījies.
Sajūtu ziņā tas bija tāds pats kaijas ķermenis, bet jau tagad tas lidoja daudz labāk, nekā jebkad bija spējis viņa agrākais ķermenis. Nudien, ar divreiz mazāku piepūli es sasniegšu divreiz lielāku ātrumu, Džonatans nodomāja, divreiz prasmīgāk izdarīšu visu, ko savās labākajās dienās pratu uz Zemes!
Lidodams ar divsimt piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, viņš tuvojās savam līmeniskā lidojuma maksimālajam ātrumam. Kad ātrums bija sasniedzis divsimt septiņdesmit trīs jūdzes stundā, viņš saprata, ka lido tik ātri, cik spēj, un izjuta nelielu vilšanos. Tātad arī jaunā ķermeņa spējām pastāv robeža, un, kaut gan tā ievērojami pārsniedz veco līmeniskā lidojuma rekordu, pārvarēt to ir ļoti grūti. Viņš bija iedomājies, ka Debesīs nebūs nekādu robežu.
Mākoņi pašķīrās, viņa pavadones uzsauca:
– Laimīgu nolaišanos, Džonatan! – un nākamajā mirklī pagaisa kā nebijušas.
Viņš lidoja pāri jūrai, pretī robotai krasta līnijai. Virs klintīm lidinājās pavisam nedaudzas kaijas. Tālāk uz ziemeļiem, pie paša apvāršņa, bija redzamas vēl dažas citas. Jaunas ainavas, jaunas domas, jauni jautājumi. Kāpēc tik maz kaiju? Debesīm vajadzētu būt pārpilnām ar kaiju bariem!
Un kāpēc es pēkšņi jūtos tik noguris? Kaijām Debesīs nekad nevajadzētu nogurt, nekad nevajadzētu gulēt.
Kur viņš to bija dzirdējis? Atmiņas par dzīvi uz Zemes šķita irstam un zūdam. Zeme, protams, bija vieta, kur viņš daudz iemācījās, taču atsevišķas norises un epizodes tinās miglā – itin kā cīņa par barību, itin kā Izstumtā liktenis…
Nedaudzās krastmalas kaijas laidās pretī, lai sagaidītu viņu, tomēr tās nesacīja ne vārda. Džonatans vienkārši juta, ka viņš ir ticis gaidīts un ka te ir mājas. Šī viņam bija izcila diena – diena, kuras saullēktu viņš vairs neatcerējās.
Viņš pagriezās, lai krastmalā nolaistos zemē, un spēcīgi savēzēja spārnus, lai collas tiesu noturētos gaisā, tad viegli nometās smiltīs. Pārējās kaijas darīja to pašu, taču neviena nepavēcināja pat spalviņu. Tās pagriezās vējā, izpletušas spožos spārnus, tad kaut kā mainīja spalvu izliekumu, līdz apstājās tieši tajā brīdī, kad to kājas pieskārās zemei. Tās brīnišķīgi pārvaldīja savu lidojumu, taču Džonatans jutās pārāk noguris, lai izmēģinātu to pašu vēlreiz. Stāvēdams krastmalā un joprojām nesacīdams ne vārda, viņš uz vietas aizmiga.
Turpmākajās dienās Džonatans pārliecinājās, ka šajā vietā ir tikpat daudz ko mācīties kā viņa agrākajā dzīvē. Tomēr bija arī atšķirības. Šeit bija kaijas, kuras domāja tāpat kā viņš. Katrai no tām pati galvenā esamības jēga bija tiekties pēc pilnības, pieskarties pilnībai, darot to, kas visvairāk patika, – un tas bija lidot. Visi tie bija lieliski putni un katru dienu neskaitāmas stundas pavadīja, mācoties lidojumu, izmēģinot arvien jaunus un grūtākus lidošanas mākslas paņēmienus.
Ilgu laiku Džonatans nedomāja par pasauli, no kuras bija nācis, – vietu, kurā, cieši aizdarījis acis pret lidojuma prieku, likdams lietā spārnus tikai vienīgajam mērķim – ēdiena atrašanai un izcīnīšanai –, dzīvoja Bars. Bet laiku pa laikam uz īsu mirkli atmiņas atjaunojās.
Viņš atcerējās šo pasauli kādu rītu, kad kopā ar savu treneri mācību pārtraukumā atpūtās krastmalā pēc daudziem mēģinājumiem veikt spējus apmetienus ar sakļautiem spārniem.
– Kur ir visi citi, Sallivan? – viņš klusi jautāja, tagad jau pilnīgi pieradis pie rāmās domu pārraides, kas šīm kaijām aizstāja ķērcienus un klaigas. – Kāpēc šeit mūsu tik maz? Tur, no kurienes es ierados, bija…
– …simtiem un tūkstošiem kaiju. Es zinu, – Sallivans pakratīja galvu. – Vienīgā atbilde, ko es varu iedomāties, Džonatan, ir tāda, ka tu esi citāds putns – tu esi viens no miljona. Lielākā daļa no mums šurp ir nākusi ļoti lēni un ilgi. Mēs pārgājām no vienas pasaules citā, kura bija gandrīz tieši tāda pati, un tūlīt uz vietas aizmirsām, no kurienes esam ieradušies, nebēdājām par to, kurp dodamies, dzīvojām tikai pašreizējam brīdim. Vai vari iedomāties, cik daudzām dzīvēm mums vajadzēja iziet cauri, iekams guvām pašu pirmo apjautu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk par ēšanu, cīnīšanos vai varu Barā? Tūkstoš dzīvēm, Džon, desmittūkstoš! Un pēc tam vajadzēja vēl simt dzīves, iekams mēs sākām apzināties, ka pastāv kaut kas tāds kā pilnība, un vēl simt dzīves vajadzēja, lai saprastu, ka mūsu dzīvošanas mērķis ir meklēt šo pilnību un tuvoties tai. Arī tagad, protams, mūs vada tas pats likums: savu nākamo pasauli mēs iegūstam ar to, ko esam iemācījušies. Ja neiemācīsies neko, nākamā pasaule būs tāda pati kā šī – ar tādiem pašiem ierobežojumiem un tādu pašu smagumu, ko jācenšas pārvarēt.
Viņš savēcināja spārnus un pavērsa seju pret vēju.
– Bet tu, Džon, – viņš teica, – tu vienā dzīvē iemācījies tik daudz, ka tev nevajadzēja iziet cauri tūkstoš dzīvēm, lai nokļūtu šajā.
Pēc brīža viņi atkal lidoja un atkal mācījās. Vairākkārtējie apmetieni padevās grūti, jo apvērstās pusmucas laikā Džonatanam vajadzēja domāt pretēji ierastajai gaitai, mainot spārna izliekumu pretējā virzienā un precīzā saskaņā ar instruktora spārnu kustībām.
– Mēģināsim vēlreiz! – Sallivans teica un atkārtoja to atkal un atkaclass="underline" – Mēģināsim vēlreiz! – Tad beidzot: – Labi!
Un viņi sāka mācīties ārējās cilpas.
Kādu vakaru kaijas, kas naktī nelidoja, domīgi pulcējās kopā piekrastes smiltīs. Džonatans sakopoja drosmi un piegāja pie Kaiju Vecākā, par kuru runāja – viņš drīz došoties projām no šīs pasaules.
– Čiang, – viņš mazliet nervozi teica.
Vecā kaija laipni palūkojās uz viņu.
– Jā, mans dēls?
Lielais vecums Kaiju Vecāko nebija darījis vārgu, bet – gluži otrādi – devis tam spēku; Čiangs spēja lidot labāk un ātrāk par jebkuru kaiju šajā Barā, un viņš bija apguvis prasmes, ko pārējās kaijas tikai pakāpeniski sāka iepazīt.
– Čiang, šī pasaule nemaz nav Debesis, vai ne?
Vecākais mēnesgaismā pasmaidīja.
– Tu esi atkal kaut ko iemācījies, Džonatan Kaija!
– Bet kas notiek tālāk? Kurp mēs dodamies? Vai tādas vietas kā Debesis nemaz nav?
– Nē, Džonatan, tādas vietas nav. Debesis nav nedz vieta, nedz laiks. Debesis nozīmē pilnību. – Viņš brīdi klusēja. – Tu esi ļoti ātrs lidotājs, vai ne?
– Es… Man patīk ātrums, – Džonatans atbildēja, pārsteigts, bet lepns, ka Vecākais to ir ievērojis.
– Tu pieskarsies Debesīm, Džonatan, tajā brīdī, kad tuvosies ātruma pilnībai. Un tas nenozīmē lidot ar tūkstoš vai miljons jūdžu ātrumu stundā vai lidot ar gaismas ātrumu. Tāpēc ka ikviens skaitlis ir robeža, bet pilnība nepazīst robežu. Ātruma pilnība, mans dēls, ir dzīve tajā.
Bez brīdinājuma Čiangs pazuda un atkal parādījās pašā ūdens malā piecdesmit pēdu attālāk, un tas notika vienā zibenīgā mirklī. Pēc tam viņš pazuda vēlreiz un tajā pašā sekundes tūkstošdaļā atkal nostājās Džonatanam blakus.
– Tā ir sava veida izprieca, – viņš teica.
Džonatans nespēja atgūties. Viņš aizmirsa savus jautājumus par Debesīm.