Tomass centās atbrīvoties no apziņu pārņēmušā tēla un pievērst domas kaut kam citam. Piemēram, skrējējiem. Tie tikko bija devušies prom, ne ar vienu nepārmīdami ne vārda, pilnā ātrumā aiztraukušies Labirintā un pazuduši aiz milzu akmens sienām. Viņš iztēlojās tos un ar dakšiņu knibināja brokastu olas un speķi, nerunāja ne ar vienu, pat ne ar Čaku, kurš klusēdams ēda viņam blakus. Nabaga zeņķis bija pavisam nomocījies, cenšoties uzsākt sarunu, taču visi pūliņi bija veltīgi. Tomass gribēja tikai vienu lai viņu liek mierā.
Viņš vienkārši nespēja to saprast; smadzenes bija pārpūlējušās, meklējot izskaidrojumu neticamajai situācijai. Cik gan milzīgam bija jābūt Labirintam ar tik biezām un stāvām sienām, ja vesels bars zēnu jau nez cik ilgi nespēja atrast no tā izeju? Kā šāda konstrukcija vispār varēja pastāvēt? Un pats galvenais kāpēc? Kādam nolūkam tā ir radīta? Kāpēc viņi ir šeit? Cik ilgi jau viņi ir šeit?
Lai arī kā zēns centās no tā izvairīties, prātā turpināja atgriezties asinskārā bēdneša tēls. Ikreiz, kad Tomass samirkšķināja vai paberzēja plakstiņus, acu priekšā parādījās viņam virsū lecošais rēgs.
Tomass zināja, ka ir gudrs zēns, kaut kā viņš to juta, līdz kaulam. Bet viņš nekādi nespēja saprast šo vietu. Tikai vienu viņam jākļūst par skrējēju. Bet kāpēc viņš par to bija tik nelokāmi pārliecināts? Pat pēc tam, kad redzējis, kādas radības mīt Labirintā?
Viegls uzsitiens pa plecu izrāva zēnu no pārdomām. Tomass pacēla galvu un ieraudzīja Albiju, kurš stāvēja sakrustotām rokām aiz viņa.
Tu gan izskaties svaigs kā gurķītis, Albijs teica. Ko labu šorīt redzēji pa logu?
Tomass nopriecājās, ka beidzot pienācis laiks atbildēm vai vismaz kaut kam, kas izkliedētu drūmās domas. Pietiekami, lai gribētu uzzināt vairāk, viņš atbildēja, ceļoties kājās un cerot vairs neizprovocēt dusmas, kam bija kļuvis par liecinieku vakar.
Albijs pamāja. Ejam, švali! Vari uzskatīt, ka Ekskursija ir sākusies. Viņš sakustējās, bet tad apstājās un pacēla pirkstu. Nekādu jautājumu līdz Ekskursijas beigām, saprati? Man nav laika visu dienu pļāpāt ar tevi.
- Bet… Tomass aprāvās, kad Albija uzacis bargi saraucās. Kāpēc viņam bija jābūt tādam kretīnam? Bet stāsti man visu es gribu zināt visu. Iepriekšējā naktī Tomass bija nolēmis nevienam vairs neteikt, cik savādi pazīstama viņam likās šī vieta, ka viņam šķitis, ka bijis te jau agrāk ka spēja atcerēties to. Dalīties tajā vairs nelikās laba doma.
- Es stāstīšu tev to, ko gribēšu, zaļknābi. Aiziet!
- Es drīkstu iet līdzi? ievaicājās pie galda sēdošais Čaks.
Albijs izstiepa roku un parāva zēnu aiz auss.
- Au! tas iespiedzās.
- Tev nav citu darbu, klunkšķpauri? Albijs jautāja. Slaucīt un tīrīt?
Čaks pabolīja acis un paskatījās uz Tomasu. Izklaidējies!
- Centīšos. Tomasam pēkšņi kļuva žēl Čaka. Zeņķis bija pelnījis labāku izturēšanos. Bet tagad tur neko nevarēja iesākt bija laiks doties. Viņš sekoja Albijam, cerēdams, ka Ekskursija beidzot ir oficiāli sākusies.
7. NODAĻA
t
Viņi sāka pie Kastes, kas tobrīd bija aizvērta. Starp retiem zāles kušķiem zemes līmenī gulēja divviru dzelzs durvis, klātas ar nodilušu, saulē saplaisājušu baltu krāsu. Diena bija kļuvusi ievērojami gaišāka. Tomass pamanīja, ka sienu mestās ēnas stiepās pretējā virzienā nekā vakar. Viņš vēl arvien nebija redzējis sauli, bet, spriežot pēc visa, tai kuru katru brīdi vajadzēja parādīties virs austrumu sienas.
- Šī te ir Kaste. Albijs norādīja uz durvīm. Reizi mēnesī bez izņēmuma mums atsūta vienu jauniņo, tādu kā tevi. Reizi nedēļā mēs saņemam citas mantas drēbes, darbarīkus, šādu tādu pārtiku. Mums daudz nevajag vairāk vai mazāk varam iztikt ar to, kas ir Klajumā.
Tomass pamāja ar galvu. Viss ķermenis burtiski niezēja no vēlmes uzdot jautājumus. Man vajadzētu ar kaut ko aizlīmēt muti, viņš nodomāja.
- Mēs ne velna nezinām par Kasti, skaidrs? Albijs turpināja. Ne to, no kurienes tā nāk, ne to, kādā veidā te tiek, ne to, kas par to ir atbildīgs. Švaļi, kas mūs šurp atsūtīja, neko nav teikuši. Elektrība mums ir, lielāko daļu pārtikas izaudzējam paši, drēbes mums atsūta un tā tālāk. Reiz mēģinājām aizsūtīt vienu padumjāku zaļknābi atpakaļ, bet nekas
nesanāca Kaste nekustējās no vietas, kamēr nebija tukša.
Tomass aizdomājās par to, kas atradās zem durvīm, kad Kastes nebija uz vietas, bet savaldīja mēli. Viņš juta pārāk daudz emociju reizē ziņkāri, nepacietību, izbrīnu, aizkaitinājumu; to visu papildināja šausminošās atmiņas par tikšanos ar bēdnesi rīta agrumā.
Albijs turpināja runāt, pat nepaskatīdamies uz Tomasu. Klajums dalās četros sektoros. Pie katra nākamā vārda viņš pacēla pa vienam pirkstam: Dārzi. Mājoklis. Asinsnams. Miroņmežs. Skaidrs?
Tomass bridi vilcinājās, tad apjucis pamāja.
Albija plakstiņi notrīsēja. Bija skaidri redzams, ka viņam nebūtu grūtību nosaukt simt un vienu citu lietu, ar ko daudz labprātāk šobrīd nodarboties. Vadonis norādīja uz Klajuma ziemeļaustrumu stūri, ko aizņēma garas vagas, dārzeņu dobes un augļu koki, un turpināja: Tie ir Dārzi tur mēs audzējam pārtiku. Ūdens pienāk pa caurulēm no zemes, un tā bijis vienmēr, citādi mēs jau sen būtu nomiruši badā. Te nekad nelīst. Nekad. Viņš norādīja uz dienvidaustrumu stūri, kur atradās dzīvnieku aploki un kūts: Asinsnams tur mēs audzējam un slaktējam lopus. Albijs pagriezās pret nožēlojamā izskata dzīvojamo ēku: Mājoklis tas stulbais ūķis ir divreiz lielāks nekā tolaik, kad te ieradās pirmie no mums, jo mēs visu laiku kaut ko piebūvējam tam klāt, kad viņi atsūta mums baļķus, dēļus un citu klunkšķi. Nav diez ko glīts, bet
dzīvošanai der. Vairākums no mums tāpat guļ laukā.
Tomasam noreiba galva. Tajā ņudzēja tik daudz jautājumu, ka viņš pat nespētu tos ietērpt vārdos.
Albijs norādīja uz dienvidrietumu stūri, kur aiz dažiem slimīga izskata kokiem un soliņiem sākās mežs. To mēs saucam par Miroņmežu. Pati kapsēta ir dziļāk kokos, pašā stūrī. Nekā cita tur nav. Tur var iet pasēdēt, atpūsties, nosist laiku un tā tālāk. Vadonis nokremšļojās, dodot zīmi, ka grasās mainīt sarunas tematu. Nākamās divas nedēļas tu strādāsi dažādus darbus visus pēc kārtas, katru dienu pie cita uzrauga, kamēr sapratīsim, kam tu deri vislabāk. Slauķiem, būvniekiem, paunotājiem, rušķiem kaut kas no tā visa tev padosies. Tā vienmēr notiek. Nāc.
Albijs devās Dienvidu vārtu virzienā, tie atradās pa vidu starp Miroņmežu un Asinsnamu. Tomass sekoja, saraucis degunu no pēkšņi uzklupušās atkritumu un kūtsmēslu smakas, kas nāca no lopu aplokiem. Miroņmežs? Kam viņiem vajadzīgi kapi, ja te dzīvo tikai pusaudži? Šī doma viņu satrauca pat vairāk nekā Albija saukto vārdu nezināšana. Piemēram, slauķis vai paunotājs tie neizklausījās diez ko labi. Tomass gandrīz vai neizturēja un pārtrauca Albiju, tomēr laikus savaldījās un, sakodis zobus, turpināja klusēt.
Viņš sapīcis pievērsa uzmanību lopu aplokiem Asinsnama teritorijā.
Vairākas govis barojās pie siles, kas bija piekrauta ar zaļganu sienu. Dubļainā bedrē slinki zvilnēja cūkas tikai reta astes kustība šur tur liecināja, ka tās vispār ir dzīvas. Vēl citā aplokā ganījās aitas. Turpat bija arī vistu un tītaru būri. Teritorijā rosījās vairāki strādnieki, kas izskatījās tā, it kā visu mūžu būtu dzīvojuši fermā.