- Kā tu spēj smieties? Tomass vaicāja, necilvēcīgā trokšņa pārbiedēts. Izklausās, ka tur iekšā kāds mirst.
- Ar viņu viss būs kārtībā. Tie, kas paspēj tikt atpakaļ un dabū serumu, paliek dzīvi. Vai nu tā, vai nekā. Ja tu neesi vēl miris, tad izdzīvo. Tikai ļoti sāp.
Tomass nesaprata. Kas ļoti sāp?
Čaka skatiens aizklīda tālumā, it kā viņš īsti nezinātu, ko atbildēt. Ē… nu, kad tevi sadzeļ bēdneši.
- Bēdneši? Tomass aizvien vairāk samulsa. Sadzeļ. Bēdneši. Šiem vārdiem bija nelāga, draudīga pieskaņa. Viņš pēkšņi vairs nebija drošs, ka patiešām vēlas saprast, par ko zeņķis runā.
Čaks paraustīja plecus, tad pabolīja acis un novērsās.
Tomass aizkaitināti nopūtās un atspiedās ar muguru pret koku. Izskatās, ka tu nezini daudz vairāk par mani, viņš teica, labi saprazdams, ka tā nav patiesība. Tomasa atmiņas zudums bija savāds. Viņš vairāk vai mazāk atcerējās to, kā pasaule darbojas, taču šīm atmiņām nebija piesaistītas nekādas īpatnības, cilvēku sejas vai vārdi. Gluži kā grāmatā, kurā viss būtu pareizi, tikai trūktu katra desmitā vārda, padarot to par nožēlojamu, mulsinošu lasāmvielu. Viņš pat nezināja, cik vecs ir.
- Čak… kā tev šķiet, cik man ir gadu?
Zeņķis noskatīja viņu no galvas līdz kājām. Es teiktu, kādi sešpadsmit. Un, ja nu interesē, metrs septiņdesmit… brūni mati… un neglīts kā cepta akna uz iesma, viņš iespurdzās.
Tomass bija tik pārsteigts, ka nemaz lāgā nesadzirdēja Čaka joku. Sešpadsmit? Viņš jutās daudz vecāks.
- Tu nejoko? Tomass apklusa, meklēdams vārdus. Kā… Viņš pat nezināja, ko jautāt.
- Neuztraucies. Pāris dienas tu būsi galīgi apdullis, bet tad pieradīsi pie šīs vietas. Es pieradu. Te mēs dzīvojam, un tas arī ir viss. Labāk, nekā dzīvot klunkšķu bedrē. Čaks samiedza acis kā gaidīdams, ka Tomass kaut ko jautās. Klunkšķis nozīmē to pašu, ko kaka. Kaka noklunkšķ, kad iekrīt mūsu atejā.
Tomass blenza uz Čaku, nespēdams noticēt, ka piedalās šādā sarunā.
- Jauki. Tas bija vienīgais, ko viņš spēja izmocīt. Tomass piecēlās un devās garām Čakam uz vecās koka mājas pusi; vārds grausts gan tai piestāvēja labāk. Izskatījās, ka ēkai ir trīs vai četri stāvi un tā kuru katru brīdi varētu sabrukt. Tas bija vājprātīgs dēļu, baļķu un resnu liānu pinumu veidojums ar šķietami nejaušās vietās izmētātiem logiem. Aiz nama draudīgi slējās masīvās, efeju vīteņiem klātās mūra sienas. Šķērsojot pagalmu, Tomasa vēderam lika ierūkties degošas malkas un ceptas gaļas smarža. Zinot, ka kliedzieni pieder tikai kādam sasirgušam zēnam, viņš jutās nedaudz labāk… kamēr nesāka domāt par to, kas tos izraisījis.
- Kā tevi sauc? Čaks, skriešus panācis viņu, uzsauca no aizmugures.
- Ko?
- Kāds ir tavs vārds? Tu neesi mums vēl to teicis un es zinu, ka tik daudz tu atceries.
- Tomass. Viņš gandrīz nedzirdēja pats savu balsi, domas pēkšņi bija aizņemtas ar ko citu. Ja Čakam varēja ticēt, Tomass tikko bija sapratis, kas viņam ir kopīgs ar pārējiem
zēniem. Vienāda rakstura atminas zudums. Vini visi atce-
> >
rējās savus vārdus. Kāpēc ne savu vecāku vārdus? Vai kāda drauga? Kāpēc viņi nezināja savus uzvārdus?
- Prieks iepazīties, Tomas, Čaks turpināja. Nesatraucies, es par tevi parūpēšos. Esmu te jau veselu mēnesi un pazīstu Klajumu kā savu kabatu. Vari droši paļauties uz Čaku, ja?
Tomass jau bija gandrīz sasniedzis graustu un nelielo zēnu bariņu, kas pulcējās tā priekšā, kad viņu pārsteidza negaidīta dusmu lēkme. Viņš strauji apcirtās pret Čaku. Tu pat nespēj man neko pastāstīt! Es nesauktu to par parūpēšanos. Tomass pagriezās pret durvīm, pilns apņēmības doties iekšā un pieprasīt atbildes. Viņam nebija ne jausmas, no kurienes uzradies šis pēkšņais drosmes pieplūdums.
Čaks tikai paraustīja plecus. Man nav jēgas tev neko stāstīt. Principā es pats vēl esmu tikai jauniņais. Bet mēs varam būt draugi…
- Man nevajag draugus! Tomass nikni atcirta.
Viņš bija sasniedzis durvis neglītu, saulē izbalējušu koka plāksni. Atvēris tās, Tomass ieraudzīja dažus zēnus, kas ar stoisku sejas izteiksmi stāvēja greizu kāpņu pakājē. To margas un pakāpieni bija šķībi un izļodzījušies uz visām pusēm. Gaiteņa un priekštelpas sienas bija aplīmētas ar tumšām tapetēm, kas daudzviet lobījās nost. Vienīgie redzamie rotājumi telpā bija noputējusi vāze uz trīskāju galdiņa stūri un melnbalta bilde ar vecu sievieti senlaicīgā baltā kleitā. Tomasam tas viss atgādināja skatu no kādas šausmu filmas par spoku apsēstu māju vai kaut ko tamlīdzīgu. Pat grīdas segumā trūka dažu dēļu.
Namā valdīja spēcīga putekļu un pelējuma smaka, kas stipri atšķīrās no patīkamajām smaržām ārpusē. Pie griestiem karājās nevienmērīgi ņirbošas dienasgaismas spuldzes. Tomass pirmoreiz aizdomājās par to, no kurienes tādā vietā kā Klajums ir elektrība. Viņš uzmeta skatienu vecajai sievietei bildē. Vai viņa te kādreiz dzīvojusi? Rūpējusies par šiem zēniem?
- Eu, reku zaļknābis! iesaucās kāds no vecākajiem puikām. Tomass ar šausmām saprata, ka tas ir tas pats melnmatis, kurš veltīja viņam naidpilno skatienu iepriekš Klajumā. Zēns bija aptuveni piecpadsmit gadus vecs, gara auguma un kalsns. Sejas vidū gozējās mazas dūres izmēra deguns, kas atgādināja kroplīgu kartupeli. Ka tik nebūs pieklunkšķinājis bikses no vecā Benija bļaušanas. Ko, atnāci nomainīt autiņus, šmurguli?
- Mani sauc Tomass. Viņam bija jātiek prom no šī puiša. Vairs nebilzdams ne vārda, Tomass devās uz kāpņu pusi tikai tāpēc, ka tās bija vistuvāk, tikai tāpēc, ka nezināja, ko citu vēl darīt vai teikt. Taču bezkauņa ar paceltu roku aizšķērsoja viņam ceļu.
- Lēnām pār tiltu, zaļknābi. Viņš pakratīja īkšķi pret griestiem. Jauniņajiem ir aizliegts redzēt tos, kas ir… sadzelti. Ņūta un Albija noteikumi.
- Ko tu man piesējies? Tomass vaicāja, cenzdamies neizrādīt bailes un nedomāt par to, ko nozīmēja sadzelti. Es pat nezinu, kur esmu. Es tikai meklēju palīdzību.
- Paklau, zaļknābi. Zēns sakrustoja rokas un savilka pieri krunkās. Es esmu tevi redzējis jau agrāk. Tas, ka tu te parādījies, ir ļoti aizdomīgi, un es noskaidrošu, kāpēc.
Tomasa dzīslās uzbangoja asinis. Es tevi redzu pirmoreiz mūžā! Man nav ne mazākās jausmas, kas tu esi, un, godīgi sakot, pilnīgi pajāt! viņš atcirta, kaut arī saprata, ka pavisam droši to nevar zināt. Bet kā gan šķietami nepazīstamais zēns spēja atcerēties viņu?
Puisis nicīgi iesmējās: tā bija īsa skaņa, kurā šņāciens saplūda ar atkrēpošanos. Tad viņa seja kļuva nopietna, uzacis saraucās pieres vidū. Es esmu… redzējis tevi, švali. Tikai retais šeit var teikt, ka ir ticis sadzelts. Viņš norādīja uz kāpņu augšgalu. Es esmu. Es zinu, kas tagad jāpārcieš vecajam Benijam. Ar mani ir noticis tas pats. Un Pārvēršanas laikā es redzēju tevi.
Viņš pastiepa roku un ar pirkstu iebakstīja Tomasam krūtīs. Deram uz tavu pirmo maltīti no Cepeša, ka arī Benijs būs tevi redzējis!
Tomass ne mirkli nenovērsa acis no sava pretinieka, taču nolēma paklusēt. Viņam atkal sāka uzmākties panika. Kad vienreiz situācija beigs pasliktināties?
Kas ir, nomīzi no bēdnešiem? rupeklis vaicāja, ļauni smīnēdams. Drusku sabijies, ja? Baidies, ka arī tevi sadzels?
Atkal šis vārds. Sadzelt. Tomass centās par to nedomāt un ar roku norādīja uz otro stāvu, no kurienes skanēja slimā zēna vaidi. Ja tur ir Ņūts, es gribu ar viņu parunāt.