skats. Tomēr izsalkums ņēma virsroku, un viņš nokoda lielu
> ' >
kumosu. Mute piepildījās ar burvīgu šķiņķa, siera un majonēzes garšu.
- Vecīt… noņurdēja Tomass ar pilnu muti. Es biju izbadējies.
- Es taču teicu. Čaks iekodās pats savā sviestmaizē.
Apēdis vēl pāris kumosus, Tomass beidzot saņēmās un uzdeva jautājumu, kas visu laiku nedeva viņam mieru: Kas tam Benam patiesībā kaiš? Viņš nemaz vairs neizskatās pēc cilvēka.
- īsti nezinu, Čaks pameta skatienu uz mājas pusi un izklaidīgi nomurmināja. Neesmu viņu redzējis.
Tomass nojauta, ka Čaks nav līdz galam atklāts, bet nolēma zeņķi nesteidzināt. Tici man, tu nemaz to negribētu. Viņš ķērās pie āboliem, turpinādams pētīt milzīgās atveres Klajuma sienās. No vietas, kur viņi sēdēja, bija grūti saskatīt detaļas, bet uz koridoriem vedošo izeju iekšmalām piemita kaut kas dīvains. Vērojot stāvās sienas, Tomasam noreiba galva un uzmācās neomulīga sajūta, ka viņš atrodas augstu gaisā virs tām, nevis to pakājē.
- Kas ir aiz sienām? viņš vaicāja, pārtraucot ieilgušo klusumu. Vai šī ir daļa no milzīgas pils vai kaut kas tamlīdzīgs?
Čaks saminstinājās. Izskatījās, ka viņam ir neērti atbildēt. Ē… es nekad neesmu bijis ārpus Klajuma.
Tomass brīdi ēda klusēdams. Tu kaut ko noklusē, viņš beidzot secināja, norijis pēdējo kumosu un noskalojis to ar lielu malku ūdens. Sāka krist uz nerviem tas, ka šeit neviens neko nestāsta. Vēl nepatīkamāk bija apzināties, ka pat tad, ja stāstītu, viņš nevarētu būt drošs, ka tā ir patiesība. Kāpēc jūs visi esat tik sasodīti noslēpumaini?
- Tāpēc, ka te viss ir tāds. Šī tiešām ir jocīga vieta, un daudzi no mums nemaz nezina visu. Pat ne pusi no visa.
Tomasu satrauca tas, cik Čakam šķita vienaldzīgs paša teiktais. Likās, ka zeņķim nebūt nerūp tas, ka tam atņemta iepriekšējā dzīve. Kas viņiem visiem kaiš? Tomass piecēlās kājās un sāka soļot austrumu atveres virzienā.
- Neviens taču man nav aizliedzis izpētīt apkārtni. Lai nesajuktu prātā, viņam bija jāuzzina vismaz kaut kas.
- Eu, pagaidi! iekliedzās Čaks un skriešus metās nopakaļ Tomasam. Uzmanies, tie mincīši tūlīt vērsies ciet, viņš teica, jau paspējis aizelsties.
- Ciet? Tomass pārjautāja. Par ko tu runā?
- Par vārtiem, švali!
- Vārtiem? Es neredzu nekādus vārtus. Tomass saprata, ka Čaks no zila gaisa neko tādu neizdomātu, bet tas nozīmēja, ka viņš neievēro kaut ko acīm redzamu. Nupat radusies apņēmība sāka izzust, un viņš palēnināja gaitu, nebūdams vairs tik pārliecināts, vai vēlas doties tālāk.
- Kā tad tu sauktu tos lielos atvērumus? Čaks norādīja uz stāvajām spraugām sienās. Līdz tuvākajai bija atlikuši tikai desmit metri.
- Es sauktu tos par "lieliem atvērumiem", Tomass atbildēja, cenzdamies ar ironiju slēpt savu mulsumu un vīlies, ka tas ne pārāk labi izdodas.
- Nu, tie ir vārti. Un katru vakaru tie aizveras.
Tomass apstājās, domādams, ka Čaks pārteicies. Kā to
saprast aizveras? Viņš paskatījās uz augšu un no vienas malas līdz otrai rūpīgi nopētīja masīvos akmens monolītus. Apjukums pamazām pārvērtās šausmās.
- Pagaidi, tūlīt pats redzēsi. Drīz atgriezīsies skrējēji, un tad tās lielās sienas pārvietosies, līdz spraugas būs ciet.
- Tev laikam visi nav mājās, Tomass nomurmināja. Doma, ka kolosālās sienas varētu pārvietoties, šķita tik neiespējama, ka viņš pat nedaudz nomierinājās, pieņēmis, ka Čaks tikai vazā viņu aiz deguna.
Zēni bija sasnieguši milzīgo šķēlumu sienā, aiz kura tālāk turpinājās tikpat iespaidīga izmēra akmens gaiteņi. Skats, pirmoreiz ieraugot to visu tiešā tuvumā, bija tik graujošs, ka Tomasam burtiski atkārās žoklis.
- Šie ir tā dēvētie Austrumu vārti, teica Čaks ar tādu lepnumu, it kā iepazīstinātu ar paša radītu mākslas darbu.
Tomass viņu gandrīz nemaz nedzirdēja, pārsteigts par to, cik milzīgas sienas izskatījās tuvumā. Atvērums to vidū bija vismaz desmit metrus plats un sniedzās līdz pašai mūra augšai. Tā iekšmalas bija gludas, izņemot kādu īpatnēju detaļu, kas atkārtojās abās pusēs. Kreisajā, sākot no zemes, līdz pašai augšai ik pa pusmetram akmenī bija izurbti dziļi robi pārdesmit centimetru diametrā.
Austrumu vārtu labajā iekšmalā visā tās augstumā bija iemūrēti pusmetru gari nosmailināti stieņi, kas šķita izvietoti pēc tāda paša parauga kā robi kreisajā pusē. To nolūks bija nepārprotams.
- Nopietni? Tomass vaicāja, atkal pakrūtē sajuzdams nemieru. Tu nejoko? Sienas tiešām aizveras?
- Vai tad es teicu ko citu?
Tomasam bija grūti to iztēloties. Kā lai es zinu!? Man likās, tu runā par atsevišķiem vārtiem ar eņģēm vai mazāku sienu, kas varbūt izslīd no lielās. Kā tādas sienas var pārvietoties? Tās taču ir gigantiskas, un izskatās, ka stāvējušas te jau tūkstošiem gadu… Doma par to, ka sienas saklausies un ieslodzīs viņu Klajumā, šķita vairāk nekā biedējoša.
Čaks, acīmredzami aizkaitināts, noplātīja rokas. Es nezinu, kā! Tās vienkārši slīd pa zemi, pie tam ar ellīgu troksni. Tas pats notiek ar sienām dziļāk Labirintā arī tās katru nakti pārvietojas.
Jaunā informācija acumirklī piesaistīja Tomasa uzmanību, un viņš pagriezās pret savu pavadoni. Kā tu teici?
-Ko?
- Tu tikko nosauci to par Labirintu. Tu teici: tas pats notiek ar sienām dziļāk Labirintā.
Čaka seja kļuva pavisam sārta. Viss, man pietiek! Es padodos. Viņš pagriezās un devās atpakaļ uz koka pusi.
Tomass viņu ignorēja, būdams vairāk ieinteresēts tajā, kas atradās aiz Klajuma robežām. Labirints? Aiz Austrumu vārtiem varēja saskatīt trīs galvenās ejas viena veda taisni, viena pa labi un viena pa kreisi. To sienas izskatījās tādas pašas kā mūris, kas apjoza pagalmu, arī gaiteņu grīdas bija klātas ar līdzīgām akmens plāksnēm. Vienīgi efejas tur auga daudz biezākā slānī nekā uz sienām iekšpusē. Raugoties uz priekšu, Tomass gaiteņa sānos ievēroja vairākus pārrāvumus acīmredzot vietās, kur no tā atzarojās sānejas; apmēram simt metrus tālāk gaitenis beidzās, atduroties pret vēl vienu sienu.
- Izskatās pēc labirinta… Tomass pie sevis nočukstēja, gandrīz iesmiedamies. Jo tālāk, jo trakāk! Doma, ka kāds ne tikai izdzēsis viņa atmiņu, bet vēl iesēdinājis milzīga labirinta vidū, bija tik vājprātīga, ka nudien pat šķita uzjautrinoša.
Tomasa sirds salēcās, kad no sienas gabaliņu tālāk negaidīti iznira zēna stāvs. Iegriezies no labās sānejas galvenajā, tas skrēja tieši uz viņa un Klajuma pusi. Nosvīdis, sasārtušu seju, pie miesas līpošām drēbēm, pat neapstādamies, lai paskatītos uz Tomasu, zēns paskrēja garām un taisnā ceļā devās uz zemo betona ēku, kas atradās blakus Kastei.
Tomass apgriezās ap savu asi, neatraudams acis no pārgurušā skrējēja un brīnīdamies, kāpēc šis notikumu pavērsiens viņu tā pārsteidza. Galu galā būtu tikai dabiski, ja šejienieši censtos izpētīt Labirintu. Viņš pamanīja arī citus skrējējus atgriežamies pagalmā pa pārējiem trīs Klajuma vārtiem. Tie visi izskatījās tikpat izvārguši un noskranduši kā zēns, kurš tikko bija aiztraucies garām Tomasam. Diezin vai Labirintā varēja būt kaut kas labs, ja no tā nācās atgriezties tādā izskatā.
Viņš ieinteresēti vēroja skrējējus, kuri pulcējās pie bunkura smagajām dzelzs durvīm. Viens no zēniem, piepūlē stenēdams, sāka griezt sarūsējušo roktura ratu. Čaks jau agrāk bija pieminējis skrējējus. Ko viņi darīja Labirintā?